Adenovīrusi ir DNS saturoši vīrusi. Ir sastopams 41 adenovīrusu serotips.

Infekcijas avots ir slimais cilvēks. Vīruss izdalās no organisma ar aizdegunes gļotām, krēpām, konjuktīvu izdalījumiem un fekālijām. Pārnešanas mehānisms ir gaisa pilienu un fekāli orālais. Infekcijas izplatīšanās iespējama ar inficētiem priekšmetiem (kabatlakati, trauki u.c.). Pastāv iespēja inficēties arī peldbaseinā. Adenovīrusu izraisītās elpceļu slimības parasti manifestējas aukstajā gadalaikā.

Inkubācijas periods ilgst 4-12, biežāk 5-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski vai strauji, ar temperatūras paaugstināšanos. Jau slimības pirmajās dienas ir izteiktas katarālās parādības - iesnas, faringīts, faringotonsilīts (rīklesgala apsārtums, mandeļu iekaisums). Kakla un zemžokļa limfmezgli ir palielināti. Iekaisuma process var izplatīties uz leju pa elpceļiem un skart balsenes, trahejas un bronhu gļotādu. Visraksturīgākā adenovīrusu infekcijas izpausme ir konjuktivīts, kam raksturīgas sāpes un dedzinoša sajūta acīs. Konjuktivīti var būt serozi, folikulāri un plēvaini. Infekcijas forma un smagums var variēt plašās robežās - no viegliem katarāliem simptomiem līdz pneimonijai ar letālu iznākumu.

Anoģenitālās herpes ir ģenitāliju ādas un gļotādas infekcijas slimība, ko izraisa vīruss.

Slimības izpausme ir sāpīgi pūslīši uz ādas ap dzimumorgāniem un gļotādas uz apsārtušas ādas fona. Tie pēc dažām dienām pārplīst, bet 1-3 nedēļas vēlāk tajās pašās vietās atkārtojas. Simptomi parādās 2–30 dienu laikā pēc kontakta ar inficētu dzimumpartneri. Gan sievietēm, gan vīriešiem slimība var noritēt arī bez sūdzībām.

Slimība ir grūti izārstējama. Vēlama dzimumpartneru medicīniskā izmeklēšana un, nepieciešamības gadījumā, arī ārstēšana.

Sieviete ar neizārstētām anoģenitālajām herpēm var dzemdēt inficētu bērnu.

Haemophilus influenzae ir gramnegatīva koku baktērija, kurai izšķir nekapsulēto (atipisko) un kapsulēto formu. Pēdējā sīkāk tiek klasificēta pēc serotipa, kur Haemophilus influenzae b serotips ir cilvēkam vispatogēnākais, izraisot elpceļu un acu infekcijas, kā arī sepsi un meningītu. Tajās valstīs, kur nav pieejamas atbilstošas vakcinācijas programmas, Haemophilus influenzae b serotips (Hib) ir visizplatītākais bakteriālā meningīta izraisītājs bērniem vecumā no diviem mēnešiem līdz pieciem gadiem. Pēc aptuveni 2˗4 dienu gara inkubācijas perioda bērniem parādās meningīta simptomi un vērojami ātri progresējoši klīniskie simptomi. Letalitāte var sasniegt pat 10%, neraugoties uz atbilstošu un laikus uzsāktu antibakteriālo terapiju. Tāpēc profilaktiskā vakcinācija ir ārkārtīgi svarīga bērnu pasargāšanai.

Invazīvais b tipa Haemophilus influenzae (Hib) ir biežākais elpceļu infekciju izraisītājs galvenokārt maziem bērniem. Parasti saslimšana nav nopietna, kaut arī apgrūtinoša un samērā ilgstoša. Šis apraksts sniedz informāciju tikai par nopietnām invazīvām infekcijām, kad baktērijas, iekļūstot asinsritē un iekšējos orgānos, izraisa meningītu, septicēmiju (asins saindēšanos) vai epiglotītu. Šādas nopietnas infekcijas ir novērojamas gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Simptomi

Invazīvās Hib infekcijas gadījumā var novērot dažādas slimības izpausmes, taču visbiežāk meningītu, īpaši bērniem vecumā no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Hib izraisītā meningīta simptomi ir tādi paši kā citas formas meningītam ˗ tie ir: temperatūra, galvassāpes, jutīgums pret spilgtu gaismu, spranda stīvums, vemšana un apmiglota apziņa. Bērniem vecumā līdz vienam gadam var būt tādi simptomi kā temperatūra, vemšana, atteikšanās no ēdiena, uzbudināmība, spalga kliegšana vai raudas ar kunkstēšanu. Septicēmija ir otra izplatītākā Hib izpausme, kas var skart slimniekus visās vecuma grupās. Hib var izraisīt arī epiglotītu, ko parasti novēro bērniem vecumā no pieciem līdz desmit gadiem un kas izpaužas ar drudzi, paātrinātu un skaļu elpošanu, pastiprinātu siekalošanos. Epiglotīts var izraisīt elpceļu obstrukciju.

Komplikācijas

Līdzīgi kā citas bakteriālā meningīta formas, arī Hib meningīts var izraisīt smagas, ilgstošas komplikācijas, tai skaitā cerebrālo paralīzi, hidrocefāliju, epilepsiju, aklumu un kurlumu. Hib infekcija var izpausties arī citās retāk sastopamās formās, piemēram, kā pneimonija, flegmona (ādas un zemādas infekcija), septiskais artrīts (locītavu infekcija), osteomielīts (kaulu smadzeņu iekaisums) un perikardīts (sirds somiņas iekaisums).

Inficēšanās ar invazīvo Hib

Hib izplatās no Hib slima cilvēka vai infekcijas nēsātāja gaisa pilienu veidā, turklāt nēsātājiem slimības simptomi var arī nebūt. Cilvēkiem, kuri ir Hib infekcijas nēsātāji vai kādu noteiktu laiku infekciozi, var nebūt pat tāda parasta respiratora simptoma kā šķaudīšana.

Visvairāk apdraudētie cilvēki

Pirms vakcinācijas ieviešanas visvairāk apdraudēti bija bērni vecumā līdz pieciem gadiem.

Ārstēšana

Hib infekciju ārstē ar antibiotikām.

Kā izvairīties no saslimšanas ar Hib

Mūsdienās ir pieejama droša un efektīva vakcīna, kas aizsargā pret Hib. Tiek rekomendēts vakcinēt visus bērnus pirms sešu mēnešu sasniegšanas un atkārtot vakcinēšanu ap viena gada vecumu. Cilvēkiem, kuriem bijis ciešs kontakts ar Hib slimniekiem, kā profilaktisku līdzekli saslimšanas novēršanai var ordinēt antibiotikas.

Piezīme: Šajā aprakstā esošā informācija ir vispārīga, un tā neaizvieto veselības aprūpes speciālistu ieteikumus.

Papildu informācija:

Informatīvs materiāls par b tipa Haemophilus influenzae angļu valodā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā

    Plašāks apraksts PDF formātā

    Kampilobakterioze ir nozīmīgs caurejas cēlonis visā pasaulē un visās vecuma grupās, izraisot 5 - 14% no caurejām visā pasaulē, kā ir arī nozīmīgs caurejas izraisītājs ceļotājiem. Augstāka saslimstība ir reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un gados jauniem pieaugušajiem. Saslimšanas gadījumu skaits mērenā klimata joslās pieaug siltajos gada mēnešos. Latvijā situācija nav pietiekami apzināta sakarā ar grūtībām šīs infekcijas laboratoriskajā diagnostikā. Eiropas Savienības valstīs kampilobakteriozes saslimstība parasti ir līdzīga salmonelozes saslimstībai.

    Slimības pazīmes ir dažāda smaguma pakāpju caureja.

    Infekcijas avots ir dzīvnieks (mājputni, liellopi, arī cūkas, aitas, kaķēni, kucēni), visbiežāk ar šo izraisītāju inficēta ir jēla mājputnu gaļa.

    Infekcijas izplatīšanās veids

    Var inficēties, lietojot uzturā inficētus dzīvnieku izcelsmes produktus (nepietiekoši termiski apstrādātu vistas gaļu, nepasterizētu pienu), inficētus augļus, dārzeņus un ūdeni; tiešā kontaktā ar infekcioziem mājdzīvniekiem.

    Čikunguņjas drudzi izraisošo vīrusu pārnēsā Aedes albopictus un Aedes aegypti sugas odi. Slimībai ir aptuveni 3 - 7 (var būt arī 1 - 12) dienas garš inkubācijas periods, tai raksturīgs drudzis, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes (tās var būt ilgstošas), izsitumi, retāk konjunktivīts, slikta dūša u.c. simptomi.

    Čikunguņjas drudža uzliesmojums pirmo reizi tika novērots Āfrikā 1952. gadā apgabalā uz Mozambikas un Tanzānijas robežas. Drudža nosaukums cēlies no artrītisko simptomu apzīmējuma vietējā valodā. Vīrusa izcelsme saistāma ar Centrālāfrikas mežiem, kur tas cirkulēja primātu vidū, un tika pārnests ar odiem, palaikam izraisot arī sporādiskus saslimšanas gadījumus cilvēku vidū. Pēdējo gadu desmitu laikā reģistrētie uzliesmojumi pilsētu vidē izplatīja šo slimību arī citās pasaules daļās. Čikunguņjas drudža uzliesmojumi reģistrēti Āfrikā, Āzijā, Eiropā, Indijas un Klusā okeāna baseinos (plašāka informācija: http://www.cdc.gov/chikungunya/geo/index.html).

    Eiropā vietējās izcelsmes Čikunguņjas gadījumi reģistrēti Itālijā un Francijā.

    2013. gada beigās Čikunguņjas vīruss pirmoreiz tika konstatēts Karību jūras baseina salās, šīs slimības uzliesmojumam sākoties Saintmartinas (Saint Martin) salā.

    Slimības profilaksei nav radīta vakcīna, tādēļ vienīgais veids, kā ceļotāji skartajās valstīs var sevi pasargāt no saslimšanas, ir izvairīties no odu kodumiem.

    Tūristiem, kuri paredzējuši apmeklēt valstis, kurās sastopami gan Čikunguņjas drudža, gan dažādu citu slimību ierosinātājus pārnesošie odi, aizsardzībai pret odu kodumiem iesaka šādus pasākumus:

    • uzturoties ārpus telpām, jāvalkā apģērbs ar garām piedurknēm un garās bikses (vēlams, no bieza auduma), kā arī jālieto odu atbaidītāji – repelenti, precīzi ievērojot to lietošanas instrukcijas un nepārsniedzot atļauto daudzumu;
    • atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, vēlams izvēlēties repelentu, kas satur DEET (N, N-dietil-m-toluamīdu) 30% koncentrācijā;
    • repelenti ir kairinoši, tādēļ ar tiem nav ieteicams apstrādāt seju, acis vai muti, jutīgu vai bojātu ādu. Jāizvairās no repelentu iekļūšanas acīs un uz mutes gļotādām, šī iemesla pēc nevajadzētu ar tiem apstrādāt rokas bērniem. Pēc repelenta lietošanas vienmēr jānomazgā rokas;
    • apstrādi ar repelentu vēlams atkārtot ik pēc 3-4 stundām, īpaši karstā un mitrā klimatā. Repelenta darbības ilgums ir garāks, ja ar to ir apstrādātas arī drēbes;
    • grūtniecēm un bērniem līdz 12 gadu vecumam pirms repelenta lietošanas būtu jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu. Jaundzimušajiem repelentus lietot nav ieteicams, to vietā jāizmanto aizsargtīkli pret insektiem un aizsargājošs apģērbs;
    • ieteicams izmantot arī citus aizsardzības līdzekļus – moskītu tīklus vai aizsegus logiem un durvīm, pretodu spirāles vai citus aromātiskus odu atbaidīšanas līdzekļus, kas aizkavē to ielidošanu un uzturēšanos telpās (teltīs);
    • nepieciešams izvairīties no uzturēšanās ārpus telpām rītausmas un krēslas stundās, kad odu daudzums ir vislielākais;
    • grūtniecēm, personām ar imūnsistēmas traucējumiem, un cilvēkiem, kas cieš no smagām, hroniskām kaitēm pirms došanās ceļojumā vajadzētu konsultēties ar ārstu, lai novērtētu ceļojuma risku un saņemtu nepieciešamās rekomendācijas;
    • ja 12 dienu laikā pēc atgriešanās no ceļojuma pa valstīm, kur reģistrēta Čikuguņjas vīrusa infekcija, novērojams drudzis un muskuļu sāpes, nepieciešams vērsties pie ārsta un informēt par ceļojumu.

    Difterija ir joprojām sastopama ļoti lipīga un dzīvībai bīstama infekcijas slimība, ko ierosina difterijas baktērija (Corynebacterium diptheriae).

    Difterijai raksturīga plēvju veidošanās uz gļotādām (tā saucamā „kakla aizaugšana”) un ādas, kā arī toksisks sirds muskuļa, nervu sistēmas, nieru un citu orgānu bojājums un organisma smaga vispārēja saindēšanās.

    Ja cilvēks savlaicīgi nevēršas pēc medicīniskās palīdzības vai slimības ārstēšana tiek uzsākta pārāk vēlu, difterija rada nopietnas veselības problēmas, invaliditāti, bet smagākos gadījumos var beigties ar nāvi.

    attēls

     

    Informācija par Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra kampaņu "Pasargāts, jo vakcinēts"

    Inficēšanās

    Difterijas infekcijas avots var būt gan ar difteriju slims cilvēks, gan arī vesels cilvēks, kurš neslimo ar difteriju, bet ir difterijas baktērijas nēsātājs.

    Visbiežāk cilvēka organismā difterijas nūjiņas nokļūst caur mandelēm, rīkles un deguna gļotādu. Ar difteriju var inficēties ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs. 

    Tādā veidā var inficēties darbavietā, veikalā, sabiedriskā transportā, kafejnīcā, klubā, kinoteātrī, u.c. sabiedriskās vietās.

    Visbiežāk ar difterijas nūjiņu tiek inficēti elpceļi, retāk – dzimumorgānu gļotāda, acu gļotāda un āda. Nonākot uz vienas no augstāk minētājām vietām, mikroorganisms tur sāk vairoties un izdalīt toksīnus.

    Ar difteriju var saslimt:

    • pret difteriju vispār nevakcinēti cilvēki, no tiem visuzņēmīgākie ir nevakcinēti;
    • bērni līdz 10 gadu vecumam;
    • cilvēki, kuriem kopš pēdējās potēšanās pagājuši vairāk nekā 10 gadi;
    • cilvēki, kas sadzīvē neievēro personisko higiēnu.

    Ar difteriju var saslimt jebkurā gadalaikā, cilvēki slimo pat gada siltajos mēnešos. Tas izskaidrojams ar to, ka vasarā cilvēki biežāk dodas atvaļinājumā, satiekas cits ar citu.

    Atcerieties, ka ar difteriju inficēties var vienā acumirklī. Tomēr visbiežāk ar difteriju slimo aukstajos gada mēnešos – ziemā, rudenī, pavasarī.

    Difterijas pazīmes

    Slimības inkubācijas periods ir no 2 līdz 5 dienām, bet dažos gadījumos tas var būt pat līdz 10 dienām.

    Dažkārt slimības sākumā var novērot nedaudz paaugstinātu temperatūru, nespēku, svīšanu. Šie simptomi pakāpeniski progresē, un attīstās difterijai raksturīgās pazīmes:

    • vispārējs savārgums;
    • temperatūras paaugstināšanās;
    • kakla sāpes, apsārtums, tūska, rīšanas grūtības;
    • uz mandelēm parādās netīri pelēks aplikums, kas var izplatīties pa visu rīkli. Aplikums ir biezs, ādai līdzīgs, bāli pelēcīgā krāsā;
    • maziem bērniem aplikums var sākties no balsenes, šādā gadījumā rodas klepus, balss aizsmakums un apgrūtināta elpošana;
    • iespējamas arī galvassāpes un apetītes zudums.

    Vienlaicīgi ar citām pazīmēm difterijas toksīni uzsūcas asinīs un ar asins plūsmu izplatās pa visu organismu. Tie iedarbojas toksiski uz sirds muskuli, radot muskuļu iekaisumu jeb miokardītu; skar nervu sistēmu, bojājot nervu šķiedras, kā arī rada nieru, aknu un virsnieru audu bojāeju jeb nekrozi.

    Ja cilvēkam tiek konstatētas jebkuras difterijai raksturīgās pazīmes, viņš nekavējoties ir jāievieto slimnīcā, jāizolē un jāuzsāk specifiskā ārstēšana, t.sk. ar pretdifterijas antitoksisko serumu!

    Ja novērojat difterijas simptomus, nekavējoties sazinaties ar savu ģimenes ārstu. Informācija par ģimenes ārstiem, kuri strādā primārajā veselības aprūpē, valsts sistēmā, un reģistrē pacientus pieejama Nacionālā veselības dienesta mājaslapā.

     

    Ārstēšana

    Pats svarīgākais ir savlaicīgi ievadīt pretdifterijas antitoksisko serumu. Tas mazina bīstamas komplikācijas vai pasargā no tām, kā arī nereti glābj dzīvību.

    Difterijas ārstēšanā izmanto antibakteriālos līdzekļus. Jāārstē arī visi difterijas baciļu nēsātāji. Ārstēšanās var ilgt no nedēļas līdz pāris mēnešiem, tas atkarīgs no slimības formas un organisma aizsargspējām.

    Diemžēl ir sastopami gadījumi, kad cilvēks izveseļojas, bet kļūst par invalīdu.

    Iespējams, ka ārstēšanas laikā ir nepieciešamas kardiologa, neirologa un citu speciālistu konsultācijas, bet turpmāk – novērošanās pie minētajiem speciālistiem.

    Neviens nevar paredzēt, kā slimnieka organisms reaģēs uz ārstēšanas gaitu. Jebkurā brīdī stāvoklis var pasliktināties, tādēļ difterijas slimnieka pilnvērtīga ārstēšana iespējama tikai slimnīcā. Komplikāciju gadījumā var būt vajadzīga neatliekama medicīniskā palīdzība, piemēram, plaušu mākslīgā ventilācija u.c.

    Vai nav vienkāršāk būt disciplinētiem un pret difteriju potēties laikus?

    Komplikācijas un sekas

    • Jo ātrāk uzsākta difterijas ārstēšana, jo labākas ir prognozes. Diemžēl ir arī nāves gadījumi;
    • Elpceļu nosprostojums, kas noris ar smagu elpas trūkumu un pat nosmakšanu, kas mūsdienās ir reti sastopams, bet nav neiespējama;
    • Sirds bojājums jeb miokardīts, kura gadījumā var rasties dzīvībai bīstami sirds ritma traucējumi;
    • Toksisks nervu sistēmas bojājums - auksleju un rīkles muskuļu daļēja paralīze, orgāna funkcijas pavājināšanās, kas izpaužas kā rīšanas traucējumi;
    • Roku un kāju jušanas traucējumi, nepilna paralīze;
    • Nieru bojājums, kas var radīt nieru funkcionālus traucējumus;
    • Acu darbības traucējumi;
    • Difteriju izraisošie toksīni bojā šūnas un uzsūcas asinīs, tādējādi izplatoties pa visu organismu un bojājot daudzas orgānu sistēmas.

    Svarīgi atcerēties

    • Apskatiet savu, savu bērnu un citu ģimenes locekļu potēšanas pases. Kalendārā atzīmējiet, kad katram no jums ir jāsaņem nākamā pote pret difteriju;
    • ja jūs vai jūsu tuvinieki ir vecuma grupā virs 25 gadiem un pēdējo 10 gadu laikā neesat saņēmuši pretdifterijas poti – dodieties pie sava ģimenes ārsta NEKAVĒJOTIES un vakcinējieties. Vakcīna ir BEZMAKSAS!;
    • vakcināciju pret difteriju var veikt vienlaicīgi ar citām potēm, piemēram, ērču encefalīta vai gripas vakcināciju;
    • jebkuru veselības traucējumu gadījumā vērsieties pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta. Angīna vai difterijas sākums? - reizēm pat speciālistam to ir grūti izšķirt;
    • ja esat saslimis ar difteriju, visām personām, kas kontaktējušas ar jums, ir jāveic bakterioloģiskā pārbaude un nedēļu jānovēro veselības stāvoklis.

    Vai iespējams no difterijas izsargāties, kāda ir iespējamā profilakse?

    • No saslimšanas ar difteriju pasargā tikai savlaicīga un regulāra vakcinācija pret difteriju, jo vakcīna satur difterijas antitoksīnu.
    • Bērniem Latvijā vakcināciju pret difteriju veic divu, četru, sešu un 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bet pēc tam – 7 un 14 gadu vecumā. Imunitāte nesaglabājas visu mūžu - ik pēc 5 – 10 gadiem ir nepieciešams veikt revakcināciju (atkarībā no inficēšanas riska, to iespējams noskaidrot pie sava ģimenes ārsta).
    • Pēc difterijas pārslimošanas neveidojas pilnvērtīga imunitāte pret difteriju, tāpēc arī cilvēkiem, kuri ir slimojuši ar difteriju, regulāri ir jāveic revakcinācija.
    • Cilvēkam, kurš pret difteriju nav potēts, jāsaņem potēšanās kurss - trīs potes. Pēc pirmās potes jāpaiet pusotram mēnesim, tad jāsaņem otrā pote. Trešā pote jāsaņem pēc sešiem mēnešiem.
    • Atcerieties, ka neviena vakcinācija no saslimšanas nepasargā 100%. Gadās, ka saslimst arī potētie, taču šajā gadījumā slimība noris vieglā formā, ar angīnai līdzīgām pazīmēm – rīklesgala apsārtumu, kakla sāpēm. Šādi slimnieki izveseļojas pāris dienās, un viņiem nav komplikāciju.
    • Vakcināciju BEZ  MAKSAS var saņemt jebkurš pie sava ģimenes ārsta vai ārsta norādītā Vakcinācijas kabinetā.

    Atvērt konfigurācijas opcijas

    Ebolas vīrusslimība (agrāk – Ebolas hemorāģiskais drudzis) ir reti sastopama īpaši bīstama infekcijas slimība, kurai raksturīga ļoti smaga klīniskā norise un augsta letalitāte.

     

    attēls

    Ierosinātājs. Vīruss, kas izraisa Ebolas vīrusslimību, tika atklāts 1976. gadā infekcijas uzliesmojuma laikā kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira). Tas ir Filoviridae dzim­tas RNS vī­russ ar li­pī­du ap­val­ku. Vī­ru­sa di­ametrs – 80 x 970 nm. Cilvēkam pa­to­gē­ni ir Zaire Ebolavīrusa, Su­dā­nas, Tai meža (agrākais Zi­loņ­kau­la Kras­ta) un Bundibugyo vī­ru­su štammi. Reston Ebolavīruss ir patogēns tikai primātiem.

    Infekcijas rezervuārs dabā nav pietiekami izpētīts, tomēr ir zināms, ka galvenais rezervuārs ir dažādas sikspārņu sugas. Infekcija dabā nereti skar arī citus savvaļas dzīvniekus, galvenokārt primātus (pērtiķus, gorillas, šimpanzes), kā arī meža antilopes un dzeloņcūkas. Uzliesmojumos pirmie pa­cienti pa­ras­ti in­fi­cē­jas, sa­ska­ro­ties ar inficētajiem savvaļas dzīvniekiem.

     

     

    Infekcijas izplatība

    2014. gadā Rietumāfrikā reģistrēts lielākais līdz šim novērotais uzliesmojums, Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē.

    In­fi­cē­ša­nās iespējama:

    • tieša kontakta ceļā ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem (piemēram, siekalām, urīnu) no dzīviem vai mirušiem inficētiem cilvēkiem (piemēram, apbedīšanas ceremonijā);
    • kontaktējoties ar slimnieka vai miruša cilvēka ķermeņa piesārņotajiem priekšmetiem;
    • nedrošu seksuālu kontaktu ceļā ar personām, kuras pārslimojušas infekciju līdz pat septiņām nedēļām pēc izveseļošanās;
    • nonākot tiešā kontaktā ar dzīvu vai mirušu savvaļas dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, meža antilopju un sikspārņu) asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem, ja dzīvnieks ir inficēts.

    Pat dzīvojot Ebolas vīrusa infekcijas skartajā teritorija inficēšanās risks ir ļoti zems, kamēr cilvēks nenonāk tiešā kontaktā ar slimniekiem, mirušiem cilvēkiem, kuri bijuši inficējušies ar Ebolas vīrusslimību, inficētiem dzīvniekiem un viņu ķermeņa šķidrumiem. Gadījuma kontakts sabiedriskajās vietās (piemēram, sēžot blakus) ar cilvēkiem, kuriem nav slimības simptomu, nerada Ebolas vīrusa pārnešanas risku.

    Atšķirībā no gripas Ebolas vīruss neizplatās pa gaisu! Nav iespējams inficēties ar Ebolas vīrusu, pieskaroties naudai, pārtikas un rūpnieciskām precēm (t.sk. drēbēm), peldoties baseinos, lietojot uzturā pārtikas produktus, ēdienus vai dzeramo ūdeni! Odi un citi posmkāji nepārnēsā Ebolas vīrusu!

    Infekcija bieži izplatās ģimenes locekļu vidū un veselības aprūpes iestādēs, kopjot slimniekus, ja darbinieki nelieto aizsargapģērbu – sejas maskas, virsvalkus un cimdus, kā arī neievēro piesardzības prasības.

    Infekcijas in­ku­bā­ci­jas pe­ri­ods: 2 līdz 21 die­na (vi­dē­ji 8 – 10 die­nas).

    Infekciozitāte slimniekam sākas, parādoties klīniskajiem simptomiem, un var saglabāties līdz 76 dienām kopš slimības sākuma.

    Klīniskie simptomi (slimības pazīmes). Ebolas vīrusslimība sā­kas pēk­šņi, līdzīgi gripai vai gastroenterītam, ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, dru­dzi, gal­vas­sā­pēm, lo­cī­ta­vu un mus­ku­ļu sā­pēm, kakla sāpēm, vispārēju vājumu, apetītes trūkumu. Vēlāk parādās caureja, vem­ša­na, sā­pes kuņģī, izsitumi, acu apsārtums, nieru un aknu mazspēja. Atsevišķiem pacientiem novēro iekšēju un ārēju asiņošanu (deguna un ausu asiņošanu, asiņaina vemšanu, asiņainus izkārnījumus u.c.) un vairāku iekšējo orgānu bojājumus.

    Letalitāte (mirušo īpatsvars): 50 līdz 90% (Āfrikā)

    attēls

    Ārstēšana.

    Specifiskās un etiotropās terapijas nav, tiek veikta patoģenētiskā terapija, lai sagla­bātu šķid­ru­mu un elek­tro­lī­tu līdz­sva­ru, nodrošinātu oksigenāciju un normalizētu asinsspiedienu, kā arī simptomātiskā terapija ar pretsāpju un pretdrudža medikamentiem.

     

    Profilakse. Specifiskās profilakses (vakcīnas) nav. Galvenais profilakses pasākums ir izslēgt citu personu kontaktu ar Ebolas vīrusslimības pacienta asinīm vai izdalījumiem, tādēļ pacientus stingri izolē. Veicot pacientu aprūpi, stingri jāievēro infekcijas kontroles pasākumi, kas ietver aizsargapģērba lietošanu (brilles, maskas, virsvalki, cimdi), instrumentu sterilizāciju un dezinfekcijas pasākumu veikšanu.

    Ziepes, hlorūdens un saules gaisma un žāvēšana ātri iznīcina Ebolas vīrusu. Arī izmazgājot ar šķidrumiem inficētu apģērbu veļas mašīnā, Ebolas vīruss tiks iznīcināts. Uz virsmām, kas atrodas saulē vai ir nožuvušas, Ebolas vīruss var izdzīvot tikai īsu brīdi.

    Izplatības risks. Risks uzliesmojuma tālākai izplatībai Eiropas Savienības valstīs, t.sk. Latvijā, šobrīd tiek vērtēts kā zems. Pašreiz Pasaules Veselības organizācija (PVO) neiesaka noteikt nekādus ceļošanas vai tirdzniecības ierobežojumus uz uzliesmojuma skartajām valstīm un papildus iesaka ceļotājiem un uzņēmējiem iepazīties ar PVO apkopoto informāciju par Ebolas vīrusu (informācija angļu valodā) - http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs103/en/

    Ieteikumi ceļotājiem, kuri dodas uz skartajām valstīm

    Lai arī risks saskarties ar Ebolas vīrusu ir ārkārtīgi zems, turpmāk minētie preventīvie pasākumi palīdzēs novērst inficēšanās risku:

    • izvairieties no tieša kontakta ar slimnieka vai līķa asinīm, vai citiem ķermeņa šķidrumiem un neaiztieciet potenciāli piesārņotus priekšmetus (piem., slimnieka aprūpes priekšmeti);
    • izvairieties no tieša kontakta ar savvaļas dzīvniekiem un neēdiet savvaļas dzīvnieku gaļu;
    • dzimumakta laikā lietojiet prezervatīvu;
    • neapmeklējiet vietas, kur mitinās sikspārņi (piem., alas, izrakumu vietas, pamestas ēkas);
    • regulāri mazgājiet rokas ar ziepēm un ūdeni vai notīriet ar dezinfekcijas līdzekli.

    Pēc atgriešanās no Ebolas vīrusslimības skartas teritorijas ir nepieciešams 21 dienu novērot savu veselību. Risks, ka esat saskāries ar Ebolas vīrusu ir ļoti zems. Ja Jums parādās slimības pazīmes, sazinieties ar ārstu un informējiet par simptomiem un ceļojumu uz skarto reģionu. Šādi simptomi var parādīties arī malārijas gadījumā, tad arī nekavējoties nepieciešami specifiski izmeklējumi un ārstēšana.

    Ja ceļojuma laikā Ebolas vīrusslimības skartajās valstīs Jums ir bijis tiešs kontakts ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem (siekalām, urīnu, vemšanas masām u.c.) no dzīviem inficētiem cilvēkiem vai mirušiem no Ebolas vīrusslimības (piemēram, apbedīšanas ceremonijā) vai neaizsargāts seksuāls kontakts ar personu, kura pārslimojusi Ebolas vīrusslimību un ja Jums 21 dienu laikā parādīsies slimības pazīmes, palieciet mājas, nekavējoties sazinieties ar ārstu un informējiet par savu ceļojumu un iespējamo inficēšanos ar Ebolas vīrusu.

    attēls

    Šiga toksīnu veidojošo Escherichia coli (zarnu nūjiņas) izraisītā slimība un to profilakse

    Visiem cilvēkiem un dzīvniekiem zarnās ir baktērijas, ko sauc par Escherichia coli (E. coli) jeb zarnu nūjiņu; tās ir daļa no mūsu normālās baktēriju floras un parasti nekaitīgas. Tomēr ir īpaši E. coli celmi, kas spēj veidot toksīnus (indīgas vielas) un izraisīt nopietnu slimību.

    Ko nozīmē abreviatūra STEC/VTEC un EHEC?

    E. coli celmus, kas spēj veidot toksīnus dēvē par STEC/VTEC (Šigas toksīnu vai verotoksīnu veidojošā E. coli) vai EHEC (enterohemorāģiskā E. coli), un to toksīni var izraisīt smagu, asiņainu caureju, kas dažos gadījumos rada akūtu nieru mazspēju (hemolitiski urēmisko sindromu), kam nepieciešama intensīva aprūpe. Ir vairāki atšķirīgi STEC celmi, un to identifikāciju var izmantot, lai precīzāk noteiktu konkrētā slimības uzliesmojuma avotu.

    Kur infekcija ir izplatīta?

    Visā pasaulē.

    Kā izplatās infekcija?

    Šiga toksīnu veidojošo E. coli celmu galvenais rezervuārs ir zālēdāji dzīvnieki, īpaši liellopi. Infekcijas izraisītājs izdalās no dzīvnieka vai no cilvēka organisma ar fekālijām. Dzīvnieka gaļa var būt piesārņota ar fekālijām, ja netiek ievēroti piesardzības pasākumi kaušanas laikā. Dzīvnieku fekālijas var piesārņot arī citus pārtikas produktus (piemēram, pienu, dārzeņus) un ūdeni. Slimību izraisošie E. coli celmi ilgstoši saglabā dzīvotspēju apkārtējā vidē.

    Kādas ir slimības pazīmes?

    Pēc apmēram 3-4 dienu inkubācijas perioda (dažreiz no 1 – 10 dienām) parādās dažādi zarnu infekcijas simptomi, sākot no vieglas līdz smagai asiņainai caurejai, lielākoties bez drudža. Var būt krampjveida sāpes vēderā, vemšana. Aptuveni 8% pacientu (bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem un gados vecāki cilvēki ir visuzņēmīgākie) var attīstīties “hemolītiskais urēmiskais sindroms” (HUS), kam raksturīga akūta nieru mazspēja, asiņošana un neiroloģiski simptomi. Antibiotiku terapija nav derīga (tā pat varētu veicināt HUS attīstību). Mirstība no HUS ir aptuveni 3-5%.

    Kā es varu inficēties?

    Nozīmīgākais infekcijas avots ir liellopi, arī slims cilvēks. Cilvēks var inficēties, lietojot uzturā inficētu pārtiku (nepietiekami termiski apstrādātu liellopu gaļu, nevārītu pienu, nemazgātus vai neapstrādātus augļus vai dārzeņus). Iespējama arī infekcijas pārnešana tieši no cilvēka uz cilvēku (ģimenēs, bērnu aprūpes centros). Reģistrēti arī ar ūdeni saistīti infekcijas uzliesmojumi. Inficēšanās var notikt pēc ļoti neliela baktēriju daudzuma nokļūšanas organismā. Slimnieks vai baktēriju nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu, ar infekcijas slimības izraisītājiem var piesārņot ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus.

    STEC infekcijas pārnešana var notikt arī strādājot ar inficēto pārtiku un saskarē ar inficētiem dzīvniekiem.

    Ir iespējama arī izraisītāju pārnešana no cilvēka uz cilvēku ciešā saskarē (ģimenēs, bērnu aprūpes centros, veco ļaužu pansionātos utt.).

    Iepriekš reģistrētajos slimības uzliesmojumos pasaulē kā infekcijas avoti ir bijusi iesaistīta dažādu veidu pārtika, tostarp nepietiekami termiski apstrādāta liellopu gaļa un cita gaļa, nepasterizēts piens, dažādi svaigi produkti (piemēram, gurķi, asni, spināti un salāti), nepasterizēta ābolu sula un siers.

    Lai izraisītu cilvēku inficēšanos, pietiek ar ļoti nelielu daudzumu STEC baktēriju.

    Kā es varu izvairīties no saslimšanas?

    Ir daži vienkārši piesardzības pasākumi, ko var izmantot, lai samazinātu risku inficēties no pārtikas produktiem, dzīvniekiem vai cita slima cilvēka. Saslimšanas risku būtiski samazina labas pārtikas apstrādes un roku higiēnas prakse.

    Laba personīgā roku higiēna

    Kārtīgi mazgājiet rokas ar ziepēm, rūpīgi noskalojiet un noslaukiet, izmantojot vienreiz lietojamo virtuves dvieli vai auduma dvieli (kas regulāri jāmazgā 60°C temperatūrā):

    • pirms pārtikas gatavošanas, pasniegšanas vai ēšanas,
    • pēc tualetes lietošanas vai autiņu maiņas,
    • pēc rīkošanās ar neapstrādātiem dārzeņiem, saknēm vai jēlu gaļu,
    • pēc saskares ar lauksaimniecības dzīvniekiem vai pēc lauku darbiem;
    • saimniecības apmeklējuma.

    Rīkošanās ar pārtiku:

    • jebkurai personai, kurai ir caureja vai vemšana, jāatturas no rīkošanās
    • ar pārtiku;
    • gaļa, tostarp malta gaļa, pamatīgi termiski jāapstrādā;
    • visi augļi ar mizu jānomizo un pēc tam jānoskalo zem tekoša dzeramā
    • ūdens;
    • visi dārzeņi kārtīgi jānomazgā zem tekoša dzeramā ūdens, īpaši tie, kas netiks termiski apstrādāti pirms patēriņa;
    • mizojiet visus sakņu dārzeņus un noskalojiet tos zem tekoša dzeramā
    • ūdens;
    • dārzeņu un gaļas pamatīga termiska apstrāde iznīcina slimību izraisošās baktērijas un vīrusus;
    • izvairieties no krusteniskās kontaminācijas, t. i., baktēriju izplatīšanas no jēla pārtikas produkta uz ēšanai gatavu vai termiski apstrādātu pārtikas produktu, piemēram, izmantojot atsevišķus dēlīšus jēlas gaļas un termiski apstrādātas gaļas vai svaigu dārzeņu griešanai,un mazgājiet griešanas dēlīti ar ziepēm starp jēlas un ēšanai gatavas pārtikas apstrādi.

    Vairāk informācijas par rīkošanos ar pārtiku: Pasaules Veselības organizācija “Five keys to safer food”:

    http://www.who.int/foodsafety/publications/consumer/5keys/en/

    Kas man jādara, ja man vai manam bērnam parādās caureja?

    Ja jums vai jūsu bērnam ir minētās infekcijas pazīmes (krampjveida sāpes vēderā, asiņainā caureja) nekavējoties jāsazinās ar ārstu.

    Ja jums parādās caureja un jūs strādājat virtuvē, kurā tiek gatavota pārtika sabiedriskai ēdināšanai, jums jāsazinās ar ārstu un jāatturas no rīkošanās ar pārtiku.

    Ja jums ir parādījušies simptomi, pievērsiet rūpīgu uzmanību roku higiēnai un mazgājiet rokas ar ziepēm un noskalojiet zem tekoša dzeramā ūdens uzreiz pēc tualetes apmeklējumiem.

    Enterovīrusi ir vīrusu grupa, kas izraisa virkni infekcijas slimību, kas parasti izpaužas vieglā formā.

    Izraisītājs

    Nosaukums „enterovīrusi” ieviests 1957. gadā, lai apvienotu lielu vīrusu grupu, kuriem dabiskā dzīves vieta ir cilvēku zarnu trakts. Visbiežāk ir sastopami ECHO un Koksaki vīrusi. Enterovīrusu grupai pieder arī poliomielīta izraisītājs. Pašlaik ir zināmi vairāk nekā 60 dažādi enterovīrusi un to saraksts, it sevišķi ECHO vīrusu grupa, tiek regulāri papildināts. Enterovīrusi, piemēram, Koksaki un ECHO, izraisa apmēram 90% no seroziem meningītiem. Līdztekus seroziem meningītiem enterovīrusi var izraisīt arī virkni citu patoloģiju: encefalītu, paralīzes, miokardītu, perikardītu, elpceļu infekcijas, konjunktivītu, plaukstu, pēdu un mutes ierosinātu slimību un citas saslimšanas.

    Enterovīrusi ir samērā izturīgi ārējā vidē. Sasaldētā veidā vīrusi saglabājas vairākus gadus, +4°C temperatūrā – vairākas nedēļas, bet istabas temperatūrā – līdz 15 dienām. Notekūdeņos, ūdenstilpnēs tie saglabājās līdz 2 mēnešiem. Enterovīrusi ir izturīgi pret ētera, 70% etilspirta vai 5% lizola iedarbību. Enterovīrusus iznīcina formaldehīdu un aktīvu hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi 0,3–0,5% koncentrācijā, karsēšana 50°C temperatūrā 30 min laikā, izžūšana un ultravioletais starojums.

    Parasti saslimstība ar enterovīrusu infekciju pieaug vasaras beigās – rudens sākumā. Biežāk slimo bērni un jaunieši. Gadījumi mēdz būt sporādiski vai lokālu uzliesmojumu veidā. Latvijā 2006.gadā tika reģistrēts serozo mengītu uzliesmojums, kad no augusta līdz novembrim bija saslimuši vairāk nekā 500 iedzīvotāji. Galvenokārt enterovīrusu infekcija izplatījās Daugavpils (vairāk nekā 250 gadījumi) un Rēzeknes apkārtnē (gandrīz 140 gadījumi). Kā galvenais uzliesmojuma izraisītājs bija noteikts enterovīruss ECHO 30. Arī 2010. gadā tika novērots vīrusmeningītu saslimstības pacēlums, kad laika posmā no maija līdz augustam saslima 250 cilvēki. Augstākā saslimstība tika reģistrēta Daugavpilī un Daugavpils novadā.

    Infekcijas izplatīšanās veids

    Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai vīrusa nēsātājs (persona, kurai infekcija notiek bez simptomiem (slimības pazīmēm)).

    Enterovīrusi vairojas rīkles un zarnu epitēlijšūnās un var izplatīties dažādos orgānos, t.sk. centrālajā nervu sistēmā, miokardā, aizkuņģa dziedzerī, ādā u.c. Tas nosaka enterovīrusu infekcijas dažādus klīniskās izpausmes veidus. Inficētā persona izdala enterovīrusus ar elpceļu sekrētu un ar izkārnījumiem. Tipiskie izplatīšanās ceļi ir šādi:

    • no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā, runājot, klepojot un šķaudot, kā arī ar piesārņotiem sadzīves vai koplietošanas priekšmetiem mājās un sabiedriskajās vietās;
    • dzerot piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā kontaminētus produktus, kas satur vīrusu;
    • peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

    Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu var izcelties, ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti.

    Slimības apraksts

    Enterovīrusu izraisītai infekcijai ir samērā īss inkubācijas periods – no 2 līdz 14 dienām, vidēji 3 – 5 dienas.

    Lielākai daļai (vairāk nekā 90%) ar enterovīrusiem inficētām personām nav slimības pazīmju vai tie ir nespecifiski, visbiežāk ir viegli respiratori, gripai līdzīgie simptomi kā drudzis, muskuļu sāpes, kā arī ir iespējami izsitumi un kuņģa-zarnu traucējumi. Parasti mazāk kā vienai, no katrām 1000 inficētajām personām, attīstās meningīts. Meningīts parasti ilgst 7 – 10 dienas. Saslimšana sākas ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 39 grādiem un vairāk, parādās stipras galvassāpes, kakla (sprandas) stīvums, miegainība, slikta dūša un vemšana. Atsevišķos smagos slimības gadījumos pacientiem enterovīrusi var izraisīt arī sirds slimības (miokardītu), pneimoniju un hepatītu. Vīrusi var izplatīties arī uz citiem orgāniem, piemēram uz liesu, aknām, kaulu smadzenēm un ādu.

    Pārslimotas infekcijas rezultātā veidojas imunitāte tikai pret to konkrēto vīrusu, kurš ierosinājis slimību.

    Diagnoze

    Enterovīrusu izraisīto saslimšanu parasti diagnosticē pēc klīniskiem simptomiem. Tomēr smagākos gadījumos laboratoriskie izmeklējumi dod iespēju noskaidrot slimības izraisītāju.

    Ārstēšana

    Ārstēšana ir simptomātiska. Ārstēšanas mērķis ir samazināt slimības simptomus un novērst pacienta dehidratāciju. Pacientiem, kuriem slimība noris smagā formā, nepieciešama intensīvāka ārstēšana.

    Riska grupa

    Enterovīrusi ir visizplātākie vīrusi pasaulē. Ikvienam cilvēkam var attīstīties slimība, ko izraisa enterovīrusi. Tomēr, biežāk slimo bērni, kuri jaunāki par 10 gadiem.

    Smagas slimības formas biežāk var attīstīties cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, piemēram, riska grupā ir grūtnieces, jaundzimušie vai priekšlaicīgi dzimušie bērni, cilvēki, kuri pastāvīgi pakļauti zemām vides temperatūrām (piemēram, darbs ārpus telpām), kā arī personas, kurām ir nepietiekams uzturs.

    Profilakse

    1. Ikdienas personīgās higiēnas prasību ievērošana, t.sk. roku mazgāšana.

    Roku higiēna

    Roku higiēnas ievērošana ir ļoti būtisks pasākums vairāku infekcijas slimību, it īpaši akūtu zarnu infekciju profilaksei. No tā, cik kvalitatīvi un bieži tiek mazgātas rokas, ir atkarīga gan paša, gan citu cilvēku inficēšanās novēršana. Kaut arī roku higiēna ir ļoti efektīvs vairāku infekcijas slimību profilakses līdzeklis, tā tomēr ir nespecifiska infekcijas profilakse, kas nedod 100% efektu, jo nav iespējams panākt, ka rokas vienmēr ir tīras.

    Svarīgākais nav roku mazgāšanas reižu skaits (piemēram, 10 reizes dienā), bet gan to mazgāšana tad, kad tas ir īpaši nozīmīgi:

    • pēc tualetes apmeklēšanas;
    • pēc sabiedrisko vietu apmeklēšanas, t.sk., vienmēr atgriežoties mājās, atnākot uz bērnudārzu vai skolu;
    • pirms ēšanas un dzeršanas;
    • pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas;
    • pirms zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām;
    • kad rokas ir acīmredzami netīras;
    • ja konkrētā situācijā rodas šaubas par roku tīrību;
    • pēc infekcijas slimnieka aprūpes vai pēc kontakta ar slimnieka aprūpes priekšmetiem, rotaļlietām un citiem priekšmetiem, ar kuriem slimniekam ir kontakts.

    Kā pareizi mazgāt rokas?

    • Pirms roku mazgāšanas jāpārliecinās, vai pie roku mazgātnes ir visi nepieciešamie piederumi roku mazgāšanai.
    • Saslapina rokas un apakšdelmus zem tekošas ūdens strūklas.
    • Pārklāj rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka, jo uz cieto ziepju virsmām un ziepju traukos var saglabāties dažādi mikroorganismi no iepriekšējiem lietotājiem).
    • Ziepes rokās saputo.
    • Vismaz 10 sekundes enerģiski ieziepē roku virsmas, jo katra mazgāšanas līdzekļa efektivitāte ir atkarīga arī no tā iedarbības laika.
    • Kārtīgi no visām pusēm berž pirkstus, pirkstu starpas un plaukstas (nedrīkst aizmirst noberzt plaukstu virspuses), kā arī iztīra nagus. Šajā laikā rokas nevajag turēt zem ūdens strūklas. Jāatceras, ka pēc paviršas mazgāšanas uz rokām paliek vietas, kur var saglabāties infekcijas slimību izraisītāji.
    • Vismaz 10 sekundes rokas skalo zem tekošas ūdens strūklas.
    • Roku mazgāšanas laikā censties izvairīties no ūdens šļakstīšanās vai pieskaršanās izlietnei.
    • Rokas nosusina. Ieteicams izmantot vienreizlietojamos papīra dvieļus. Koplietojamie auduma dvieļi nav ieteicami, jo nav zināms, cik rūpīgi un efektīvi nomazgāja rokas cilvēki, kuri lietoja dvieli pirms Jums.
    • Ar roku regulējamu ūdens krānu aizgriež ar papīra dvieļa palīdzību. Uz ūdens krāna rokturiem var atrasties infekcijas slimību izraisītāji, jo tiem pieskaras arī pirms roku mazgāšanas.
    • Papīra dvieli met atkritumu tvertnē, nepieskaroties papīrgrozam ar rokām.
    • Ja uz vietas nav roku mazgāšanas aprīkojuma, ūdens padeve ir pārtraukta vai nav pieejams dzeramā ūdens kritērijiem atbilstošs ūdens, roku dezinfekciju var veikt bez mazgāšanas, lietojot ātras un noturīgas iedarbības roku dezinfekcijas līdzekli. Roku dezinfekciju bez mazgāšanas vēlama tikai tad, ja rokas nav acīmredzami netīras.

    2. Rūpīga mazgāšana un tīrīšana (izmantojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus), pievēršot uzmanību koplietošanas priekšmetiem, traukiem, rotaļlietām, durvju rokturiem, margām, klozetpodiem, ūdensvadu krāniem, datoru tastatūrai.

    3. Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.

    4. Peldēšanās laikā būtu jāizvairās no ūdens norīšanas un sejas saskares ar to.

    5. Pārtikas gatavošanas laikā:

    • pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas vienmēr rūpīgi jāmazgā rokas;
    • visi dārzeņi, augļi un zaļumi kārtīgi jānomazgā zem tekoša dzeramā ūdens, īpaši tie, kas netiks termiski apstrādāti pirms lietošanas;
    • gaļa, tostarp maltā gaļa, pamatīgi termiski jāapstrādā;
    • gatavo un jēlo produktu pārstrādei jālieto atsevišķi trauki, naži un dēlīši;
    • rūpīgi jāmazgā ēdamtrauki, sevišķi dakšiņas, karotes, krūzes un glāzes;
    • jāpasargā pārtikas produkti no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas;
    • personas ar infekcijas slimību pazīmēm nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, uzglabāšanu un transportēšanu.

    6. Bērnu izglītošana.

    Vecākiem, audzinātājiem un skolotājiem nepieciešams vienmēr izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par enterovīrusu un citu infekciju nespecifisku profilaksi:

    • pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
    • ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
    • iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
    • nelietot kopīgus traukus – glāzes, karotes un citus;
    • lietot uzturā tikai vārītu vai fasētu dzeramo ūdeni;
    • nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
    • nelietot uzturā nezināmas izcelsmes ledu, jo sasaldējot vīrusi neiet bojā.

    7. Enterovīrusu infekcijas profilakse izglītības iestādēs.

    Izglītības iestāžu administrācijai būtu jānodrošina bērniem atbilstoši apstākļi personīgas higiēnas ievērošanai, kā arī jāveicina šādi pasākumi:

    • pastāvīgi uzturēt darba kārtībā sanitāri tehniskās ierīces;
    • nodrošināt iespēju ievērot personīgo higiēnu, t.sk. nodrošināt sanitāros mezglus ar šķidrajām ziepēm roku mazgāšanai un vienreizlietojamiem dvieļiem, izvietot informatīvus uzrakstus par roku mazgāšanu;
    • izglītības iestādēs, kurās ir peldbaseini, pievērst īpašu uzmanību peldbaseinu uzturēšanai un kopšanai atbilstoši higiēnas prasībām;
    • nodrošināt bērnus ar drošu dzeramo ūdeni un nepieļaut, ka bērni dzer no krāniem, lieto kopējus traukus;
    • rūpīgi sekot, lai bērni mazgā rokas;
    • veikt telpu regulāru mitro uzkopšanu, izmantojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus atbilstoši instrukcijām;
    • informēt bērnus un bērnu vecākus par enterovīrusu infekcijas profilaksi.

    Ieteikumi izglītības iestādēm, ja reģistrēts enterovīrusu meningīta gadījums:

    Saslimšanas gadījumā

    Serozā meningīta simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Runājot ar ārstu, jāsniedz pēc iespējas precīzāka informācija par saslimšanas iespējamiem cēloņiem, jo sniegtā informācija var palīdzēt no saslimšanas pasargāt citus cilvēkus!

    Ja mājās ir infekcijas slimnieks, jāievēro šādi piesardzības pasākumi:

    • regulāri jādezinficē priekšmeti, kas ir saskarē ar slimnieka fēcēm (izkārnījumiem), siekalām, asinīm, atvemtām masām u.c. Jāveic telpu mitrā uzkopšana, lietojot dezinfekcijas līdzekļus;
    • slimnieks jānodrošina ar atsevišķiem traukiem, higiēnas priekšmetiem, rotaļlietām u.c.;
    • ja nav iespējams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus un šķidrās ziepes, slimniekam vēlams lietot atsevišķas ziepes un dvieli.

    Epidēmiskais parotīts jeb tautas valodā sauktās cūciņas ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa vīruss.

    Inficēšanas parasti notiek gaisa pilienu ceļā:

    • klepojot,
    • šķaudot,
    • dažkārt arī ar slimnieka siekalām aptraipītiem priekšmetiem.

    Inkubācijas periods (laika posms no ierosinātāja iekļūšanas organismā līdz slimības sākumam) vidēji ir 15 – 18 dienas, bet tas var variēt no 11 – 25 dienām.

    Infekcijas avots ir slimnieks, kurš izdala vīrusus pēdējās inkubācijas perioda dienās un pirmajās slimības dienās.

    Epidēmiskais parotīts noris ar:

    • stiprām galvassāpēm
    • sāpēm locītavās
    • drudzi, vienpusēju vai abpusēju pieauss siekalu dziedzeru pietūkumu
    • vieglākos gadījumos izpaužas tikai ar augšējo elpceļu iekaisumu.

    Epidēmiskais parotīts var izraisīt komplikācijas:

    • Vienai piektajai daļai cilvēku (~5 – 20% ) saslimšana noris bez simptomiem.
    • 15% saslimšanas gadījumu epidēmiskā parotīta vīruss var ietekmēt nervu sistēmu, izraisot vīrusu meningītu, galvassāpes, paaugstinātu jutību pret spilgtu gaismu un stīvu kaklu.
    • 25 – 50% vīriešu, kas saslimst pēc pubertātes vecuma rodas sēklinieku iekaisums (orhīts), tomēr tas samērā reti izraisa neauglību.
    • Viena no epidēmiskā parotīta smagākajām komplikācijām ir kurlums.
    • Tāpat iespējamas tādas retas komplikācijas kā encefalīts, pankeratīts, olnīcu iekaisums. Sievietēm, kuras saslimst līdz grūtniecības 13.nedēļai pieaug spontānā aborta risks.

    Vienīgais efektīvais epidēmiskā parotīta profilakses veids ir vakcinācija, kas iekļauta bērnu vakcinācijas kalendārā kopš 1983. gada. Pašreiz vakcinācijai izmato kombinēto trīs komponētu vakcīnu (MPR – vakcinācija pret masalām, epidēmisko parotītu un masaliņām), kas satur dzīvus novājinātus vīrusus. Vakcināciju veic divas reizes: 12 – 15 mēnešu un 7 gadu vecumā.

    Vakcinācijai nav vecuma ierobežojuma un tā ir ieteicama nevakcinētām personām, tajā skaitā pieaugušiem. Pieaugušajiem, kuri nav vakcinēti, kuriem nav zināmi dati par vakcināciju un nav dokumentētu datu par iepriekš pārslimotu epidēmisko parotītu, būtu jāsaņem vismaz viena MPR vakcīnas deva, savukārt augsta riska grupām – veselības aprūpes darbiniekiem, studentiem, starptautiskiem ceļotājiem – būtu jāsaņem divas MPR vakcīnas devas. Vakcinācija ir kontrindicēta grūtniecēm, smaga imūndeficīta gadījumā, mērenas vai smagas akūtas slimības gadījumā, ja anamnēzē trombocitopēnija vai trombocitopēniskā purpura.

    Epidēmiskam parotītam nav specifiskas ārstēšanas, ārstēšana ir nespecifiska – lai atvieglotu atsevišķus simptomus, piemēram, pret sāpēm lietojot pretsāpju medikamentus.

    Ja esat saslimis ar epidēmisko parotītu atcerieties, ka 12 – 25 dienas pēc inficēšanās ar vīrusu Jūs varat viegli inficēt citus. Palieciet mājās vismaz pirmās 5 dienās pēc simptomu parādīšanās brīža vai līdz brīdim, kamēr jūtaties labāk.

    Pirms vakcinācijas uzsākšanas epidēmiskā parotīta uzliesmojumi tika novēroti regulāri, visbiežāk 5 – 9 gadus vecu bērnu vidū. Kopš vakcīnas ieviešanas, saslimšanas gadījumi biežāk novērojami bērniem un jauniešiem, kuri bija pārsnieguši vecumu, lai saņemtu vakcināciju. Kopš 2000. gada reģistrēto epidēmiskā parotīta gadījumu skaits pieaudzis gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā. Latvijā pēdējais epidēmiskā parotīta uzliesmojums tika reģistrēts 2000. – 2001. gadā, kad tika ziņots par 8783 saslimšanas gadījumiem. Pēdējos gados Latvijā tika reģistrēti tikai atsevišķi epidēmiskā parotīta gadījumi, tajā skaitā: 2006. gadā – 6 gadījumi, 2007. gadā – 4, 2008. gadā – 6, 2009. gadā – 1, 2010. gadā – 3. 2011. gadā Latvijā tika reģistrēti 10 epidēmiskā parotīta gadījumi (no tiem 5 laboratoriski apstiprināti).

    Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas, galvenokārt, siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā u.c.
     

    Simptomi
    Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, 1-3 nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvas sāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.

    Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta.

    Imunitāte visai dzīvei
    Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisku antivielu klātbūtnes noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.

    Profilakse
    Lai izsargātos no ērču encefalīta, būtiskākais profilakses pasākums ir savlaicīga vakcinācija. Vakcinācija īpaši nepieciešama personām, kuras regulāri apmeklē mežus un krūmājus, kā arī tūristiem, kuri apmeklē ērču encefalīta endēmiskos rajonus.


    Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas. 1 - 3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6 - 12. Lai saglabātu imunitāti ik pēc 3-5 gadiem nepieciešama ievadīt revakcinācijas devu.


    Pēcvakcinācijas periodā injekcijas vieta var būt sāpīga, iespējama neliela temperatūras paaugstināšanās. Pārbaudīts, ka vairāk kā 95% vakcinēto personu ir izveidojies antivielu aizsarglīmenis (ir laba imunitāte). Vakcinācijai nav vecuma ierobežojumu, bērniem vakcinācija pret ērču encefalītu veicama no viena gada vecuma. Vakcināciju pēc parastās shēmas ieteicams veikt ziemas mēnešos. Ja vakcināciju veic vasaras periodā, tā veicama pēc ātrās vakcinācijas shēmas, lai ātrāk izveidotos antivielas (imunitāte).

     

    Informācija par ērcēm
    Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas ērču sugas - suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk tās austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces.


    Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz - sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 cm augstumā (maksimāli – līdz 1m augstu) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2 - 3 gadus un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm.


    Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas - kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk - nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākošā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas.


    Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta. Ērces sākuma attīstības stadijās, to niecīgo izmēru dēļ, ir grūti saskatīt.


    Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 līdz +5°C.

    Ja ērce ir piesūkusies
    Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.


    Pirms ērces izvilkšanas dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un lēni, ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap ērces snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm.


    Vēlams vienu mēnesi pēc ērces piesūkšanās lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās, pārmērīgās sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas fiziskas slodzes.

    Detalizētu ieteikumu saņemšanai, kā arī gadījumā, ja parādās slimības simptomi, nepieciešams vērsties pie ārsta.

    Kā izvairīties no ērces piesūkšanās
    Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze jāieliek biksēs. Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas.

    Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot no pastaigas, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Jāatceras, ka ērces var atnest mājās arī ar mežā plūktām puķēm un zariem.

    Teritoriju saraksts valsts apmaksātās bērnu vakcinācijas pret ērču encefalītu veikšanai 2019.gadā

    Ērces pārnēsā arī tādus mikroorganismus kā ērlihijas, kas var izraisīt saslimšanu ne tikai mājlopiem un suņiem, bet, kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem.


    Daudzos gadījumos ērlihioze var noritēt vieglā formā, asimptomātiski un pāriet pati no sevis. Šai slimībai iespējami gripai līdzīgi simptomi - drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī, bet smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības. Tāpēc minēto simptomu gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Ērlihiozi ārstē ar antibiotikām. Pret šo slimību nav iespējama vakcinācija.

    Garais klepus ir augsti infekcioza akūta elpceļu infekcija, kuru izsauc Bordetella pertussis baktērija. Slimībai ir raksturīgs smags klepus, kurš var ilgt divus mēnešus vai pat vairāk.

    Cilvēki ir vienīgais infekcijas rezervuārs. Inficētiem pieaugušajiem var būt ļoti viegli slimības simptomi, taču viņi var izdalīt slimības izraisītāju nedēļām ilgi, tādējādi inficējot apkārtējos uzņēmīgus indivīdus.

    Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā, slimības simptomi attīstās vidēji pēc 10 dienām kopš inficēšanas. Tipiskā klīniskā aina (mokošas krampjveida klepus lēkmes) parasti tiek novērota maziem bērniem. Zīdaiņiem, kuri ir jaunāki par sešiem mēnešiem, raksturīgs klepus var neattīstīties, toties viņiem var tikt novērota aizdusa un pat elpošanas apstāšanās, turklāt, nesaņemot atbilstošu ārstēšanu, viņiem ir ievērojamas izredzes nomirt no šīs slimības.

    Saslimušajiem bērniem bieži attīstās arī tādi sarežģījumi kā plaušu karsonis, atelektāze (plaušu audu stāvoklis, kad alveolas nesatur gaisu, tādēļ to sieniņas saplok), svara zudums, trūces, krampji, encefalopātija (ar galvas smadzeņu bojājumu saistīts stāvoklis, kas attīstās, visticamāk, sakarā ar nepietiekamu organisma audu apgādi ar skābekli) u.c. Slimības ilgumu var samazināt antibiotiku terapija, sevišķi gadījumos, kad ārstēšanu uzsāk agrīnajā slimības posmā.

    Slimības profilakses pamatā ir vakcinācija, taču imunitātes izveidošanai un uzturēšanai ir nepieciešams noteikts vakcīnas devu skaits (pamatvakcinācijas kurss un balstvakcinācijas). Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, vakcinācijai pret garo klepu tiek lietotas kombinētās vakcīnas.

    Informatīvais buklets par garo klepu ir pieejams SPKC tīmekļa vietnē

    Gonoreja ir hroniska dzimumceļu un urīnceļu gļotādu iekaisuma slimība, ko izraisa baktērijas. Inficēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā. Inficējoties orālā vai anālā seksa laikā, iekaisums attīstīsies rīklē vai taisnajā zarnā. Ja pēc tualetes lietošanas nemazgā rokas, gonoreja var tikt ienesta acu gļotādā, kur attīstās akūts iekaisums. Ar gonoreju slimojoša māte dzemdību laikā var inficēt bērnu. Ar gonoreju var inficēties, lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - mitrus dvieļus, sūkļus. Šādā ceļā infekciju var pārnest arī uz mazu meiteņu dzimumceļiem.

    Simptomi

    Parastās sūdzības sievietēm ir zaļgani strutaini izdalījumi no dzimumorgāniem, sāpes vēdera lejasdaļā, bieža, sāpīga urinēšana, ilgstošas, neregulāras vai sāpīgas menstruācijas.

    Vīriešiem veselības traucējumi ir izteiktāki - sāpīga urinēšana un strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla - īpaši slimības sākumstadijā. Infekcijai izplatoties - bieža urinācija, sāpes vēdera lejas daļā un oliņās.

    Pirmās sūdzības var parādīties 3 dienu līdz 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, bet slimība var noritēt arī ar vāji izteiktiem simptomiem.

    Slimība ir izārstējama. Neārstēta gonoreja gan vīriešiem, gan sievietēm var izraisīt neauglību un locītavu iekaisumu. Sievietēm iespējams akūts vēderplēves iekaisums un sastrutojums mazajā iegurnī.

    Papildus informācija:

    Hepatīts ir aknu iekaisums, ko nereti mēdz dēvēt arī par „dzelteno kaiti”, jo ādas un gļotādu dzelte var būt viena no aknu iekaisuma izpausmēm.

    Vīrushepatīts ir infekcijas slimība, kuru izraisa hepatīta vīrusi. Plašāk izplatīti ir A hepatīts (VHA), B hepatīts (VHB) un C hepatīts (VHC), taču sastopami arī D, E, G un TT vīrushepatīti.

    Inficēšanās

    Hepatītu izraisošie vīrusi organismā var iekļūt:

    • caur gremošanas sistēmu (VHA);
    • saskaroties ar inficētām asinīm;
    • veicot ārstnieciskas manipulācijas;
    • dzimumkontaktu ceļā (VHB, VHC).

    Iespējama arī inficēšanās vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim).

    Inficēšanās pazīmes

    Par iespējamu saslimšanu ar hepatītu liecina:

    • nespēks,
    • nelaba dūša, vemšana,
    • bezmiegs,
    • ādas nieze,
    • tumšs urīns, gaiši izkārnījumi
    • dzelte, kas var sākties no acu baltumiem un pārņemt visa ķermeņa ādu.

    Jāņem vērā, ka dažkārt kāds no iepriekš minētajiem simptomiem var nebūt un slimība norit arī bez jebkādām pazīmēm.

    Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu.

    Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

    Plašāka informācija:

    Informatīvs materiāls "HIV un A, B ,C vīrushepatīti"

    A hepatīts un tā profilakse

    Hepatīts ir aknu iekaisums. Aknas ir lielākais dziedzeris, kas organismā nodrošina vairākas vitāli svarīgās funkcijas, kuras iekaisuma (hepatīta) rezultātā tiek traucētas. Hepatītam ir dažādi cēloņi, t.sk. vīrusi. A hepatīts (agrāk pazīstams kā Botkina slimība) ir akūta infekcijas aknu slimība, ko izraisa A hepatīta vīruss.

    Infekcijas izplatīšanās veids

    Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai cilvēks, kuram infekcija norit bez simptomiem (slimības pazīmēm). Inficētā persona izdala A hepatīta vīrusu ar fekālijām. Ar inficētās personas rokām, ja tās nav rūpīgi nomazgātas pēc tualetes apmeklēšanas,  vīruss var  nonākt uz apkārtējiem priekšmetiem, pārtikas produktiem. Dzeramais ūdens var būt piesārņots ar notekūdeņiem vai ar fekālijām piesārņotajiem gruntsūdeņiem. Tāpat varbūt piesārņots peldvietu ūdens. A hepatīta vīruss ir izturīgs vidē, un lai inficētos ir nepieciešams niecīgs izraisītāja daudzums.

    A hepatīts izplatās kā zarnu infekcija (fekāli orālais inficēšanās mehānisms). Tipiskie A hepatīta izplatīšanās ceļi ir šādi:

    • no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā un ar sadzīves priekšmetiem, kas piesārņoti ar slimnieka fekālijām pat acīm neredzamā daudzumā;
    • dzerot ar A hepatīta vīrusu piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas piesārņoti ar A hepatīta vīrusu pagatavošanas, uzglabāšanas vai pasniegšanas laikā;
    • dzimumakta laikā ar inficēto personu, īpaši praktizējot riskantas seksuālas aktivitātes, t.sk. kad ir iespējama inficēšanās fekāli orālā ceļā;
    • peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

    A hepatīta vīruss viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti, var izcelties slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu. Bieži grupveida saslimšanas gadījumi tiek novēroti ģimenēs un bērnu izglītības iestādēs (tādēļ A hepatīts dažreiz tiek saukts par „netīro roku slimību”).

    Izplatība

    A hepatīts izplatīts visā pasaulē, taču visbiežāk valstīs, kurās ir slikti higiēnas apstākļi un grūtības ar droša dzeramā ūdens apgādi. Tādēļ, plānojot ceļojumus, jāņem vērā infekcijas izplatība konkrētajā reģionā.

    Ļoti augsts inficēšanās risks ir Āfrikā, Dienvidamerikā un Dienvidaustrumāzijā, augsts risks – Brazīlijas Amazones baseinā, Ķīnā un Latīņamerikā, vidējs – Dienvidu un Austrumeiropā, dažādos Vidējo Austrumu rajonos. Latvijā pēdējais A hepatīta uzliesmojums tika reģistrēts 2008.-2009. gadā un tas skāra vairāk nekā 5000 iedzīvotājus.

    Slimības apraksts

    No inficēšanās brīža līdz parādās pirmie slimības simptomi paiet vidēji no 15 līdz 50 dienām (vidēji 4 nedēļas). Slimības sākumā raksturīga pazemināta ēstgriba, savārgums, paaugstināta temperatūra, slikta dūša un biežāka vēdera izeja, pēc dažām dienām parādās dzelte un tumšs urīns. Bērniem infekcija biežāk norit vieglā formā vai bez izteiktiem simptomiem, pieaugušajiem slimība var noritēt smagākā formā, un tā ilgst vairākas nedēļas ar atveseļošanās periodu vairāku mēnešu garumā. Vidēji divām trešdaļām saslimušo A hepatīts noris bez dzeltes.

    Svarīgi, ka jau otrajā inkubācijas perioda pusē (krietni pirms simptomu parādīšanos) A hepatīta vīruss izdalās ar slimnieka fekālijām. Tas nozīmē, ka cilvēks, pats jūtoties vesels, var izplatīt infekciju, ja neievēro personīgo higiēnu.

    No epidemioloģiskā viedokļa A hepatīta bezsimptomu vai bezdzeltes forma ir bīstamākā, jo saslimusī persona, nezinot par savu infekciozitāti, bieži turpina izplatīt vīrusu, neierobežojot savas ikdienas aktivitātes.

    Parasti A hepatīts norit vieglā formā, bet var izraisīt arī smagu aknu bojājumu. Ārstēšanas laikā jāievēro miers un diēta – jāizvairās no treknu, asu, ceptu un žāvētu produktu lietošanas uzturā; nedrīkst lietot alkoholu un narkotiskās vielas, kas ļoti negatīvi ietekmē aknu darbību un pasliktina slimības iznākuma prognozi.

     Akūts A hepatīts parasti neatstāj sekas, bet mēdz būt gadījumi, kad slimības laikā rodas komplikācijas un aknu darbības traucējumi. Atšķirībā no B un C hepatīta, A hepatīts „nepāriet” hroniskā formā.

    Profilakse

    Specifiskā profilakse

                Visefektīvākais specifiskās A hepatīta profilakses līdzeklis ir vakcinācija. Lai izstrādātos ilgstoša imunitāte pret A hepatītu, nepieciešams saņemt divas vakcīnas devas ar intervālu 6 līdz 12 mēneši. Veicot vakcināciju, jāņem vērā, ka imunitāte izveidosies 2 – 4 nedēļu laikā pēc pirmās potes saņemšanas. Izmantojot kombinēto vakcīnu pret A un B hepatītu, var iegūt aizsardzību pret abām infekcijām, taču šajā gadījumā vakcinācijas kurss sastāv no trijām potēm.

    Vakcinācija pret A hepatītu ieteicama tām A hepatītu nepārslimojušām personām, kuras:

    • plāno ceļot uz vidēji vai izteikti endēmiskām valstīm (ieskaitot Āfriku, Vidusāziju, Dienvidameriku un Centrālo Ameriku), it īpaši, ja tajās plānots uzturēties ilgu laiku vai arī doties turp atkārtoti;
    • plāno ceļot uz valstīm, kurās ir reģistrēts A hepatīta uzliesmojums (saslimstības pieaugums);
    • praktizē riskantas seksuālas aktivitātes, t.sk. kad ir iespējama inficēšanās fekāli orālā ceļā;
    • lieto narkotiskās vielas.

    Vakcinācija pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku

    Saslimšanas novēršanas nolūkā vakcinācija pret A hepatītu ir ieteicama personām, kuras bija pakļautas inficēšanās riskam, ja ir iespējams to veikt divu nedēļu laikā pēc kontakta. Citu valstu pieredze liecina, ka vakcinācija ļauj veiksmīgi kontrolēt A hepatīta uzliesmojumus, t. sk. infekcijas skartajās iestādēs un apturēt infekcijas izplatīšanos. Tomēr jāņem vērā, ka Latvijā vakcinācija pret A hepatītu nav iekļauta vakcinācijas kalendārā un netiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

    Nespecifiskā profilakse

    Visiem cilvēkiem, kuri nav imūni pret A hepatītu (nav pārslimojuši A hepatītu un /vai nav tikuši vakcinēti), īpaši jāuzmanās no iespējami piesārņotas pārtikas un nedroša ūdens lietošanas, peldēšanās nezināmās ūdenskrātuvēs, bet it īpaši jāievēro roku higiēna, telpu, koplietošanas priekšmetu, darba virsmu mazgāšana un nepieciešamības gadījumos dezinfekcija.

    Roku higiēna

    Roku higiēnas ievērošana ir ļoti svarīgs pasākums vairāku infekcijas slimību, it īpaši akūtu zarnu infekciju profilaksei. No tā, cik kvalitatīvi un bieži tiek mazgātas rokas, ir atkarīga gan paša, gan citu cilvēku inficēšanās novēršana. Kaut gan roku higiēna ir ļoti efektīvs A hepatīta profilakses paņēmiens, tomēr jāatceras, ka tā ir nespecifiska infekcijas profilakse, kas nedod 100% efektu, jo nav iespējams panākt, ka rokas vienmēr ir tīras.

    Mazgājot rokas, svarīgākais nav mazgāšanas reižu skaits, bet mazgāt rokas brīžos, kad tas ir sevišķi svarīgi:

    • pēc tualetes apmeklēšanas;
    • pēc sabiedrisko vietu apmeklēšanas, t. sk., vienmēr atgriežoties mājās, atnākot uz bērnudārzu, skolu, darba vietu;
    • pirms ēšanas un dzeršanas;
    • pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas;
    • pirms zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām;
    • kad rokas ir acīmredzami netīras;
    • ja konkrētā situācijā rodas šaubas par roku tīrību;
    • pēc kontakta ar slimnieku;
    • pēc kontakta ar slimnieka aprūpes priekšmetiem, rotaļlietām un citiem priekšmetiem, ar kuriem slimniekam ir kontakts.

    Kā pareizi mazgāt rokas?

    • Pirms roku mazgāšanas jāpārliecinās, vai pie roku mazgātnes ir visi nepieciešamie piederumi roku mazgāšanai.
    • Saslapina rokas un apakšdelmus zem tekoša ūdens strūklas.
    • Pārklāj rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka, jo uz cieto ziepju virsmām un ziepju traukos var saglabāties dažādi mikroorganismi no iepriekšējiem lietotājiem).
    • Ziepes rokās saputo.
    • Vismaz 10 sekundes enerģiski ieziepē roku virsmas, jo mazgāšanas līdzekļa efektivitāte ir atkarīga arī no tā iedarbības laika.
    • Kārtīgi no visām pusēm berž pirkstus, pirkstu starpas un plaukstas (nedrīkst aizmirst noberzt plaukstu virspuses), kā arī iztīra nagus. Šajā laikā rokas nevajag turēt zem ūdens strūklas. Jāatceras, ka pēc paviršas mazgāšanas uz rokām paliek vietas, kur var saglabāties infekcijas slimību izraisītāji.
    • Vismaz 10 sekundes rokas noskalo zem tekoša ūdens strūklas.
    • Roku mazgāšanas laikā jāizvairītās no ūdens šļakstīšanās vai pieskaršanās izlietnei.
    • Rokas nosusina. Ieteicams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus. Koplietojamie auduma dvieļi nav ieteicami, jo nav zināms, cik rūpīgi un efektīvi nomazgāja rokas cilvēki, kuri lietoja dvieli pirms Jums.
    • Ja nav iespējams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus un šķidrās ziepes, slimniekam vēlams lietot atsevišķas ziepes un dvieli.
    • Ar roku regulējamu ūdens krānu aizgriež ar papīra dvieļa palīdzību. Uz ūdens krāna rokturiem var atrasties infekcijas slimību izraisītāji, jo tiem pieskaras arī pirms roku mazgāšanas.
    • Papīra dvieli met atkritumu tvertnē, nepieskaroties papīrgrozam ar rokām.
    • Ja uz vietas nav roku mazgāšanas aprīkojuma, ir pārtraukta ūdens padeve vai nav pieejams dzeramā ūdens kvalitātes kritērijiem atbilstošs ūdens, var veikt roku dezinfekciju bez mazgāšanas, lietojot ātras un noturīgas darbības roku dezinfekcijas līdzekli. Roku dezinfekciju bez mazgāšanas var veikt tikai tad, ja rokas nav acīmredzami netīras.

    Lai veicinātu pareizas roku higiēnas ievērošanas iespēju, jānodrošina tualetēs šķidrās ziepes roku mazgāšanai un vienreizlietojamos dvieļus roku nosusināšanai, kā arī atkritumu tvertnes, kuru atvēršanai nav nepieciešama pieskaršanās ar roku. Bērnu izglītības iestādes, slimnīcas un sociālās aprūpes iestādes vēlams nodrošināt ar informatīvajiem materiāliem (piem., plakātiem, bukletiem u.c),  kuros attēlota pareiza roku mazgāšanas procedūra. 

    Bērnu izglītošana ir svarīgs A hepatīta un citu slimību profilakses veids!

    Vecākiem, audzinātājiem un skolotājiem ieteicams izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par A hepatīta un citu infekcijas slimību nespecifisku profilaksi:

    • pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
    • ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
    • iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
    • nelietot kopīgus traukus - glāzes, karotes u.c.;
    • lietot uzturā tikai drošu dzeramo ūdeni;
    • nedzert ūdeni no krāna, jo krāna virsma var būt piesarņota;
    • nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
    • nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas nav šim mērķim paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.
    • peldēšanās laikā nenorīt ūdeni un nemērcēt seju.

    Ieteikumi A hepatīta profilaksei izglītības iestādēs

    Izglītības iestāžu administrācijai būtu jānodrošina bērniem atbilstoši apstākļi personīgas higiēnas ievērošanai, kā arī jāveicina šādi pasākumi:

    • pastāvīgi uzturēt darba kārtībā sanitāri tehniskās ierīces;
    • nodrošināt iespēju ievērot personīgo higiēnu, t.sk. nodrošināt tualetes telpas ar šķidrajām ziepēm roku mazgāšanai un atbilstošiem roku nosusināšanas līdzekļiem (koplietošanas auduma dvieļi var veicināt infekcijas slimību izplatīšanos), izvietot informatīvus plakātus par pareizu roku mazgāšanas procedūru;
    • izglītības iestādēs, kur ir peldbaseini, īpašu uzmanību veltīt peldbaseinu uzturēšanai un kopšanai atbilstoši higiēnas prasībām;
    • nodrošināt bērnus ar drošu dzeramo ūdeni un nepieļaut, ka bērni dzer no krāniem, lieto kopējus traukus;
    • rūpīgi sekot, lai bērni mazgā rokas, palīdzēt to darīt maziem bērniem, kuri vēl neprot mazgāt rokas;
    • veikt telpu un koplietošans priekšmetu regulāru mitro uzkopšanu, ja nepieciešams (piem., piesārņojums ar fekālijām), izmantojot dezinfekcijas līdzekļus;
    • informēt bērnus un bērnu vecākus par A hepatīta profilaksi.

    Ieteikumi A hepatīta profilaksei izglītības, sociālās arpūpes, ārstniecības iestādēs strādājošiem un pārtikas apritē iesaistītājiem darbiniekiem

    Darbiniekiem nepieciešams vienmēr rūpīgi ievērot pareizu roku mazgāšanas procedūru un atcerēties, ka:

    • nedrīkst apmeklēt darbu, ja ir novērojami infekcijas slimības simptomi (caureja, vemšana, dzelte, paaugstināta ķermeņa temperatūra u.c.) un nekavējoties informēt par to darba dēvēju;
    • nedrīkst uzsākt darbu pēc slimības, kamēr nav saņemts ārsta atzinums par izveseļošanos;
    • pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku nepieciešama obligāta medicīniskā novērošana pie ģimenes ārsta.

    Ieteikumi A hepatīta profilaksei pārtikas sagatavošanas un pasniegšanas laikā

    • pirms ēdiena gatavošanas vai pasniegšanas vienmēr nomazgājiet rokas;
    • vienmēr rūpīgi nomazgājiet svaigus dārzeņus, ogas, augļus un zaļumus;
    • neļaujiet pagatavotam ēdienam saskarties ar jēliem pārtikas produktiem un netīriem iepakojuma materiāliem un priekšmetiem;
    • gatavo un jēlo produktu pārstrādei lietojiet atsevišķus traukus, nažus un dēlīšus;
    • neiesaistieties ēdiena gatavošanā vai pasniegšanā, ja jums ir infekcijas slimības pazīmes, t.sk. ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, caureja, vemšana, stipras iesnas, klepus, strutainas brūces uz rokām vai dzelte.
    • sargājiet pārtikas produktus no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas.

    Telpu, priekšmetu tīrīšana un dezinfekcija

    Telpu un priekšmetu mazgāšana un tīrīšana veicama rūpīgi, pievēršot uzmanību klozetpodiem, ūdensvadu krāniem, koplietošanas priekšmetiem, traukiem, rotaļlietām, durvju rokturiem, margām, datoru tastatūrai, planšetdatoriem un mobilajiem tālruņiem.

                Saslimšanas gadījumā

                A hepatīta simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Runājot ar ārstu vai epidemiologu, jāsniedz pēc iespējas precīzāka informācija par saslimšanas iespējamiem cēloņiem, jo sniegtā informācija var palīdzēt organizēt nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu no saslimšanas citus cilvēkus!

               Ja ģimenē ir A hepatīta slimnieks

                Parasti slimnieks izdala A hepatīta vīrusu ar fekālijām jau divas nedēļas pirms slimības simptomu parādīšanās un turpinās vēl dažas dienas pēc dzeltes parādīšanās. Ja rokas nav rūpīgi nomazgātas pēc tualetes apmeklēšanas, vīruss var nonākt uz apkārtējiem priekšmetiem un pārtikas produktiem, un rādīt inficēšanās risku citiem ģimenes locekļiem. A hepatīta vīruss ir izturīgs un ilgi saglabājas ārējā vidē, tāpēc, lai nepieļautu tālāku infekcijas izplatīšanos ģimenē, ir svarīgi ievērot piesardzības pasākumus:

    •  regulāri dezinficēt priekšmetus, kas nonāk saskarē ar slimnieka fēcēm (izkārnījumiem), urīnu u.c.;
    • regulāri veikt telpu mitro uzkopšanu, koplietošanas ierīču (piem., klozetpodi, ūdens krāni) un priekšmetu (piem., durvju rokturi, datoru tastatūras, tālvadības pulti) tīrīšanu, lietojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus;
    • slimniekam iedalīt atsevišķus traukus, higiēnas priekšmetus, rotaļlietas u.c., veikt to dezinfekciju un mazgāšanu;
    • visiem ģimenes locekļiem stingri ievērot roku higiēnu (skatīt sadaļu “Roku higiēna”);
    • ja ģimenē ir bērni, pārliecināties, ka viņi pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
    • sekot, lai bērni neēstu pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāztu mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
    • bez īpašas vajadzības neuzņemt viesus, nerīkot saviesīgus pasākumus ar cienasta pasniegšanu.

                Paaugstinātas piesardzības pasākumus ir nepieciešamas ievērot piecas nedēļās (35 dienas) kopš A hepatīta slimnieka hospitalizācijas vai sešas nedēļas (42 dienas) no dzeltes paradīšanās, ja slimnieks ārstējas mājās. Jāatceras, ka ģimenē varētu būt arī citi ar A hepatīta vīrusa inficēti cilvēki, kuriem infekcija norit bez slimības simptomiem, bet viņi arī var izdalīt vīrusu.

    Papildu informācija par A hepatītu un tā profilaksi ir pieejama SPKC mājaslapā:

    Kas ir hepatīts?

    Hepatīts ir aknu iekaisums. Aknas ir ļoti svarīgs orgāns cilvēka organismā, kas piedalās gremošanas procesā, attīra asinis un cīnās ar infekcijām. Aknu iekaisumu var izraisīt pārmērīga alkohola lietošana, toksīni, atsevišķi medikamenti vai arī dažas slimības (ģenētiskas, vielmaiņu vai autoimūnās saslimšanas, aptaukošanās). Tomēr visbiežāk hepatītu izraisa vīrusi. Izplatītākie no tiem ir A, B un C hepatīta vīrusi.

    Kā var inficēties ar B hepatītu?

    B hepatīts izplatās, kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk inficēšanās notiek kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt B hepatīta vīrusu, līdz ar to potenciāli bīstami. Izraisītājs nonāk vesela cilvēka organismā caur bojātu ādu vai gļotādu. Izplatītākie inficēšanās veidi:

    • Seksuālais kontakts ar inficētu personu, ja netiek lietots prezervatīvs;
    • Narkotisko vielu lietošana, ja tiek izmantoti kopīgi injicēšanās piederumi (šļirces, adatas) vai citi narkotiku gatavošanas vai lietošanas priekšmeti, kas piesārņoti ar inficētas personas asinīm;
    • Ārstniecības manipulācijas, ja netiek nodrošināti infekciju kontroles pasākumi, piemēram, atbilstoša instrumentu apstrāde, roku un virsmu dezinfekcija, medicīnisko cimdu maiņa, kad ir kontakts ar asinīm;
    • Dzemdību laikā jaundzimušais var inficēties no inficētas mātes;
    • Sadzīvē lietojot inficētas personas higiēnas piederumus (skuvekļi, zobu birstes u.c.), kas var traumēt ādu vai gļotādu;
    • Veicot skaistumkopšanas procedūras (pīrsingu, tetovēšanu, manikīru, pedikīru), ja netiek ievērotas darba piederumu lietošanas un apstrādes prasības;
    • Traumas, nelaimes gadījumi, piemēram, saduršanās ar asins piesārņotiem asiem priekšmetiem;
    • Inficēšanās asins pārliešanas rezultātā pašreiz nav aktuāls B hepatīta izplatīšanās veids, jo Latvijā un vairākās citās valstīs tiek nodrošināti nepieciešamie pasākumi, lai pārbaudītu donoru asinis. Tomēr inficēšanās var notikt mazattīstītajā valstī, kur nav nodrošināta pienācīga donoru asins kontrole, piemēram, ja tūristam ir noticis nelaimes gadījums un tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība ar asins pārliešanu.

    Izkārnījumi, deguna izdalījumi, siekalas, krēpas, sviedri, asaras, urīns un atvemtās masas netiek uzskatītas par būtiski infekcioziem, ja vien tie nesatur asinis. Inficēšanās risks ar B hepatīta vīrusu, kontaktējoties ar šiem izdalījumiem, ir ļoti zems. B hepatīts neizplatās klepojot, šķaudot, barojot bērnu ar krūti, caur apskāvieniem vai sarokojoties. Kaut gan vīruss atrodams siekalās, ir ļoti maza varbūtība, ka cilvēks var inficēties no hroniska B hepatīta slimnieka siekalām, piemērām, lietojot kopīgus traukus. Šis vīruss neizplatās arī ar pārtiku vai dzeramo ūdeni.

    Personas ar bezsimptomu B hepatīta infekciju arī var izplatīt vīrusu, līdzīgi kā pacienti ar akūtu vai hronisku B hepatītu, kuriem ir slimības pazīmes.

    Kā konstatē, ka cilvēkam ir B hepatīts?

    Apstiprināt B hepatītu ir iespējams, veicot asins izmeklēšanu. Ar dažādiem laboratorijas testiem var noteikt: vai cilvēks nekad nav bijis inficēts, ir bijis inficēts un ir atbrīvojies no vīrusa vai arī ir inficēts šobrīd.

    B hepatīta eksprestestu bez maksas un anonīmi iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē www.spkc.gov.lv sadaļā „HIV profilakse”. Arī visi donori tiek izmeklēti uz B un C hepatītu asins nodošanas laikā.

    Kam ir ieteicama izmeklēšana uz B hepatītu?

    Valsts apmaksāta laboratoriskā pārbaude uz B hepatītu tiek veikta visiem asins un citu bioloģisko materiālu donoriem, visām grūtniecēm, hemodiālizes pacientiem, personām, kuras bija kontaktā ar B hepatīta slimnieku (seksuāls kontakts, ilgstošs sadzīves kontakts u.c.), kā arī pacientiem, par kuriem ārstam ir aizdomas par saslimšanu ar B hepatītu.

    Ņemot vērā infekcijas riska faktorus, testēšana uz B hepatītu ir ieteicama:

    • seksuāli transmisīvu slimību (gonoreja, sifiliss), HIV infekcijas, C hepatīta pacientiem;
    • injicējamo narkotiku lietotājiem;
    • seksuālās uzvedības riska personām (bieža seksuālo partneru maiņa, seksuālo pakalpojumu sniegšana vai saņemšana);
    • vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem;
    • ja ir bijusi asins pārliešana pirms 1970. gada;
    • slimniekiem, kuri bieži saņem injekcijas (piemērām, cukura diabēta slimnieki, imūnsupresivās, ķīmijterapijas vai hemodialīzes pacienti).

    Kā ārstē B hepatītu?

    Akūta B hepatīta gadījumā rekomendē atpūtu, atbilstošu diētu, šķidrumu lietošanu un ārsta uzraudzību. Smagākos gadījumos nepieciešama ārstēšana slimnīcā. B hepatītu iespējams izārstēt divu mēnešu laikāNepilnīgas izārstēšanas rezultātā, t. sk., kad B hepatīts sākotnēji noritēja viegli un nebija diagnosticēts, infekcija var attīstīties hroniskā formā. Hroniska B hepatīta gadījumā regulāri jānovērtē aknu audu bojājuma pakāpe. Hroniska B hepatīta gadījumā valsts kompensējamo zāļu sarakstā ambulatorai ārstēšanai ir iekļautas noteiktas zāles ar 100% kompensācijas apmēru.

    Vai ir iespējams novērst inficēšanos ar B hepatītu?

    Jā. Pret B hepatītu ir pieejama efektīva un droša vakcīna, un vakcinācija ir labākais un visefektīvākais aizsardzības veids. Vakcinācija nodrošina aizsardzību pret B hepatītu visa mūža garumā. Vakcinācijas kurs ietver trīs potes, kuras pēc standarta shēmas jāsaņem 6 mēnešu laikā. Iespējama vakcinācija arī pēc paātrinātās shēmas, piemērām, ceļotājiem, lai ātrāk sasniegtu nepieciešamu aizsardzību pirms ceļojuma.

    1997. gadā Latvijā tika uzsākta jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu, kas ievērojami samazināja inficēšanos bērnu un jauniešu vidū. Bērni tiek vakcinēti imunizācijas kalendāra ietvaros, ko apmaksā valsts. Vakcinācija ir obligāta medicīnas darbiniekiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri savā darbā bieži saskaras ar cilvēku asinīm.

    Vakcinēties pret B hepatītu būtu ieteicams arī šādām iedzīvotāju grupām:

    • personām, kurām ir ilgstošs seksuāls vai tuvs sadzīves kontakts ar B hepatīta inficētu personu;
    • augsta riska seksuālās uzvedības personām (bieži maina seksuālos partnerus, sniedz vai izmanto seksuālos pakalpojumus);
    • injicējamo narkotiku lietotājiem;
    • vīriešiem, kuriem ir sekss ar vīriešiem;
    • ceļotājiem, kuri plāno ilgu laiku uzturēties mazattīstītajās valstīs;
    • cilvēkiem, kuri atrodas ieslodzījumā;
    • ar C hepatītu inficētām personām;
    • HIV inficētām personām;
    • hemodialīžu pacientiem;
    • ilgstošas uzturēšanās speciālo iestāžu iemītniekiem un darbiniekiem (psihoneiroloģiskās aprūpes, sociālo dienestu u. c.).

    Minētām riskā grupām vakcinācija pret B hepatītu nav apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

    Lai vakcinētos, dodieties pie sava ģimenes ārsta vai uz tuvāko vakcinācijas iestādi, līdzi ņemot potēšanas pasi!

    Citi profilakses pasākumi.

    B hepatīta profilakses pasākumi: ievērot drošu seksu, izvairīties no tetovēšanas, pīrsinga, manikīra, pedikīra pakalpojumu saņemšanas neoficiālajās šo pakalpojumu sniegšanas vietās, t. sk. ceļojuma laikā eksotiskajās valstīs, nepieskarties bez aizsargcimdiem ar asinīm aptraipītiem priekšmetiem, t. sk. sadzīves un higiēnas priekšmetiem, injicējamo narkotisko vielu lietotājiem neizmantot lietotas adatas, šļirces un citus piederumus.

    Kā rīkoties, ja ir aizdomas par saslimšanu ar B hepatītu?

    Jāvēršas pie sava ģimenes ārsta. Nepieciešamības gadījumā, ģimenes ārsts var ieteikt konsultēties ar aknu slimību speciālistu (hepatologu vai infektologu), kurš noteiks plašākus izmeklējumus aknu bojājumu līmeņa noteikšanai un turpmākai ārstēšanai.

    Ja ārsta padoms nepieciešams ārpus Tava ģimenes ārsta darba laika, zvani uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni – 66016001! Tālruņa darba laiks: darba dienās no plkst.17.00 līdz 8.00, bet brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.

    Plašāku informāciju par infekcijas slimībām, vakcināciju un profilaksi meklē www.spkc.gov.lv, kā arī pie sava ģimenes ārsta.

    Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

    Vīrushepatīts C, līdzīgi B hepatītam, izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Injekcijas un citas manipulācijas ar ādas vai gļotādas bojājumu tiek uzskatītas par visizplatītāko pārneses veidu, retāk – seksuālās transmisijas un vertikālās transmisijas ceļš. C hepatīts ir ļoti izplatīta infekcija injicējamo narkotiku lietotāju un ar tiem saistīto personu vidē.

    Diagnostika

    Slimību diagnosticē, veicot speciālas asins laboratoriskās pārbaudes, ja ir epidemioloģisks vai klīnisks iemesls – veiktas medicīniskas vai citas manipulācijas, narkotiku lietošana, gadījuma dzimumsakari (nelietojot prezervatīvu), nespecifiskas slimības pazīmes, piemēram, darba spēju samazināšanās, slikta dūša, sāpes vēderā, vemšana, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte vai citas veselības problēmas.

    Ārstēšana

    Diemžēl nav specifiskas profilakses (vakcīnas) pret C hepatītu, toties cilvēkiem ar šo vīrusslimību ir svarīgi vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, lai novērstu citas hepatīta infekcijas pievienošanos un attālinātu nopietnu aknu slimību attīstību (ciroze, vēzis).

    Līdz pat 85% gadījumu C hepatīts norit hroniskā formā. Hroniska C hepatīta gadījumā ārsts nozīmēs specifisku ārstēšanu ar iedarbīgiem pretvīrusu preparātiem. Šobrīd ir pieejama valsts apmaksāta C hepatīta ārstēšana ar tiešās iedarbības pretvīrusa zālēm, kuras atbrīvo no vīrusa vairāk nekā 96% gadījumu. Efektīvai ārstēšanai nepieciešama pacienta līdzestība (pacients stingi ievēro ārsta norādījumus attiecībā uz pareizu zāļu lietošanu, ārsta apmeklēšanu utml.). Ārstēšanas ilgums parasti ilgst vidēji 12 nedēļas. Atsevišķos gadījumos ārstēšana var būt ilgāka.

    Kā izvairīties no inficēšanās?

    Ņemot vērā, ka nav izstrādāta vakcīna pret vīrsuhepatītu Cieteicams vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, jo tas palīdz novērst citas hepatīta infekcijas pievienošanos un samazina iespēju saslimt ar aknu cirozi vai pat aknu vēzi.

    Papildu aizsardzību nepieciešams ievērot, nodarbojoties ar seksu, lietojot kopīgus medicīnas un kosmetoloģijas rīkus.

    Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu.

    Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

    E hepatīts un tā profilakse

    E hepatīts ir akūta infekcijas aknu slimība, ko izraisa E hepatīta vīruss. E hepatīta vīrusam ir četri genotipi: 1. un 2. genotipi konstatēti tikai cilvēkiem, bet 3. un 4. tipi cirkulē dzīvnieku (piem. cūkas, meža cūkas, brieži) vidū un var izraisīt inficēšanos cilvēkiem.

    Ar E hepatītu galvenokārt slimo jaunie cilvēki 15-40 gadu vecumā.

    Infekcijas izplatīšanās veids

    Infekcija izplatās fekāli orālā ceļā. Inficēšanās notiek:

    - dzerot ūdeni, kas ir piesārņots ar E hepatīta vīrusu;

    - lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātus dzīvnieku valsts produktus (gaļu un gaļas produktus, aknu produktus) vai ar ēdienu, kas pagatavots no šiem termiski neapstrādātajiem produktiem;

    - mazgājot augļus un dārzeņus ar ūdeni, kas kontaminēts ar E hepatīta vīrusu;

    - vertikālā ceļā auglim caur placentu no ar E hepatītu inficētas mātes.

    Inficēšanās asins pārliešanas rezultātā pašreiz nav aktuāls E hepatīta izplatīšanās veids, jo Latvijā un vairākās citās valstīs tiek nodrošināti nepieciešamie pasākumi, lai pārbaudītu donoru asinis. Tomēr inficēšanās var notikt mazattīstītajās valstīs, kur nav nodrošināta pienācīga donoru asins kontrole.

    Izplatība

    E hepatīts izplatīts visā pasaulē, taču visbiežāk valstīs, kurās ir slikti higiēnas apstākļi un kur nav nodrošināta kvalitatīva dzeramā ūdens apgāde. Ļoti augsts inficēšanās risks ir Āzijā un Āfrikā. Atsevišķi saslimšanas gadījumi reģistrēti arī Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, bet tie galvenokārt saistīti ar personām, kas apmeklējušas endēmiskos apvidus. Tādēļ, plānojot ceļojumus, jāņem vērā infekcijas izplatība konkrētajā reģionā.

    Slimības apraksts

    No inficēšanās brīža līdz parādās pirmie slimības simptomi paiet vidēji no 2 līdz 10 nedēļām (vidēji 5-6 nedēļas). Slimības sākumā raksturīga paaugstināta temperatūra, pazemināta ēstgriba, caureja un vemšana, izsitumi, nieze, locītavu sāpes. Pēc dažām dienām parādās dzelte un tumšs urīns. E hepatīta vīruss izdalās no slimnieka ar fekālijām jau pirms simptomu parādīšanās un vēl  3-4 nedēļas. Bērniem infekcija biežāk norit vieglā formā vai bez izteiktiem simptomiem. Pārslimojot E hepatītu, veidojas imunitāte. Infekcijai nav hroniskas formas un E hepatīta vīrusa “nēsāšana” nav konstatēta. Atveseļošanās periods nereti ieilgst no 1-2 mēnešiem līdz pat sešiem mēnešiem.

    Atsevišķām cilvēku grupām ir lielāks risks saslimst ar E hepatītu:

    - imūnsupresētiem cilvēkiem;

    - cilvēkiem ar jau esošiem aknu bojājumiem;

     - grūtniecēm.

    Ar E hepatītu inficētām sievietēm grūtniecība nereti pārtraucas spontāni. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem pēdējā grūtniecības trimestrī 20-25% gadījumu ir iespējama augļa letalitāte. Inficētām sievietēm apmēram 50% gadījumu dzīvi piedzimušais bērns aiziet bojā pirmajā dzīves mēnesī.

    Profilakse

    Nav specifiskas profilakses (vakcīnas) pret E hepatītu.

    Nespecifiskā profilakse

    - nedzert nezināmas izcelsmes ūdeni;

    - kārtīgi izcept vai izvārīt gaļu un gaļas produktus;

    - kārtīgi mazgāt zem tekoša dzeramā ūdens dārzeņus un augļus, īpaši tos, kas netiks pirms ēšanas termiski apstrādāti;

    - virtuvē gatavotos un jēlos produktus glabāt un gatavot atsevišķi. Gatavo un jēlo produktu griešanai lietot atsevišķus nažus un dēlīšus. Vienmēr rūpīgi mazgāt ar mazgāšanas līdzekļiem rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem;

    - ceļotājiem dodoties uz E hepatīta endēmiskajiem rajoniem, jāizvairās dzert ūdeni, kura kvalitāte ir apšaubāma, nav ieteicams lietot uzturā nevārītus vēžveidīgos un termiski neapstrādātus augļus un dārzeņus.

    Hlamidioze ir baktēriju izraisīta dzimumorgānu slimība, ar ko inficējas dzimumkontakta ceļā. Pirmās sūdzības var parādīties 1 - 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, tomēr vairumā gadījumu slimība norit bez sūdzībām.

    Sievietēm var būt arī ilgstošas, sāpīgas vai neregulāras menstruācijas, sāpes vēdera lejas daļā vai krustos un bezkrāsaini izdalījumi no dzimumorgāniem.

    Vīriešiem var būt dedzinoša sajūta urinējot un strutaini vai gļotaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, bet parasti nekādu sūdzību nav.

    Ja inficēšanās notikusi orālā seksa rezultātā, parādās sāpes kaklā un izdalījumi aizdegunē. Anālai hlamīdiju infekcijai raksturīgs sāpīgums taisnās zarnas apvidū un gļotaini, strutaini izdalījumi no anālās atveres. Infekcijai iekļūstot acu gļotādā, attīstās konjunktivīts.

    Infekcija ir grūti izārstējama. Tā ir izārstējama, ja pareizi un savlaicīgi noteikta diagnoze un ārstējas visi seksa partneri.

    Jersinioze – ir akūta bakteriāla infekcijas slimība, kuru raksturo intoksikācija, gremošanas sistēmas, aknu, locītavu un citu orgānu bojājumi.

    Izraisītāji

    Jersiniozi izraisa baktērijas Yersinia pseudotubeculosis un Yersinia enterocolitica (jersinijas). Jersinijas ir izturīgas pret sasaldēšanu, tās ilgstoši spēj saglabāties augsnē, lauksaimniecības dzīvnieku fekālijās un ūdenī. Jerinijas labi saglabājas un vairojas pārtikas produktos, it īpaši tajos, kas tiek glabāti ledusskapī +4 līdz –8 0C temperatūrā.

    Infekcijas avots

    Infekcijas avots ir dzīvnieki (galvenokārt cūkas, liellopi), mājdzīvnieki, grauzēji. Cilvēka inficēšanās notiek, lietojot uzturā jersinijas saturošus pārtikas produktus, visbiežāk termiski neapstrādātu vai nepietiekami apstrādātu gaļu vai piena produktus. Ar jersiniozi var inficēties, nonākot tiešā kontaktā ar dzīvniekiem, ieskaitot mājdzīvniekus, lietojot uzturā piesārņotus pārtikas produktus, dzerot ūdeni tieši no atklātām ūdenstilpnēm.

    Slimības pazīmes

    Slimība pazīmes parasti paradās 3 – 7 dienā pēc inficēšanās (pazīmes var parādīties arī laika periodā no dažām stundām līdz 21 dienai). Jersiniozei ir raksturīgs akūts sākums: paaugstināta ķermeņa temperatūra līdz 380 – 39C, drudzis, galvassāpes, nespēks, sāpes muskuļos un locītavās. Bieži slikta dūša, vemšana, caureja, tumši brūna vēdera izeja ar nesagremotas pārtikas paliekām, dažreiz caureja ar asins un gļotu piejaukumu. Sāpes vēderā labajā sānā un lejasdaļā var atgādināt akūto apendicītu. Ja slimība netiek ārstēta, sāpes vēderā var saglabāties ilgu laiku. Slimība var izpausties arī kā angīna ar sāpēm kaklā. Āda parasti ir sausa un karsta, mēle aplikta ar baltu aplikumu. Otrajā līdz ceturtajā slimības dienā uz ādas parādās spilgti sarkani punktveida izsitumi. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acu ābolu iekaisums), kā arī var parādīties alerģiskā ekzantēma (nātrene), mezglaina eritēma. Ar jersiniozi visbiežāk slimo bērni un pusaudži.

    Profilakse

    Specifiskas profilakses pret šo slimību nav, tas nozīmē, ka pret slimību nav iespējams vakcinēties.

    Lai izvairītos no slimības, ieteicams ievērot higiēnas noteikumus un pareizi pagatavot un uzglabāt pārtikas produktus:

    • dārzeņus un augļus uzglabāt vietās, kur netiek klāt grauzēji, putni, mājdzīvnieki, lai nepieļautu to piesārņošanu ar mikroorganismiem;
    • kārtīgi termiski apstrādāt gaļu;
    • nelietot uzturā nevārītu vai nepasterizētu pienu;
    • gatavos un jēlos produktus glabāt atsevišķi, nepieļaujot to savstarpēju saskari;
    • gatavo un jēlo produktu griešanai lietot atsevišķus nažus un dēlīšus;
    • vienmēr rūpīgi ar mazgāšanas līdzekļiem nomazgāt rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem. Vienmēr rūpīgi mazgāt rokas arī pēc tualetes apmeklēšanas;
    • rūpēties par tīrību virtuvē;
    • uzglabāt produktus grauzējiem un kukaiņiem nepieejamās vietās;
    • kārtīgi mazgāt rokas pēc saskares ar mājdzīvniekiem, putniem, pelēm;
    • pārliecināties, ka bērni ievēro personīgo higiēnu, mazgā rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēšanas, pēc rotaļāšanās ar mājdzīvniekiem;
    • nedzert nevārītu ūdeni no nedrošiem (nepārbaudītajiem) ūdens avotiem;
    • nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus;
    • regulāri (īpaši lauku sētās, saimniecībās) veikt deratizācijas pasākumus, lai nepieļautu grauzēju vairošanos un izplatīšanos.

    Ja ir aizdomas, ka Jums ir jersiniozes simptomi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

    Palīdziet Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem veikt jersiniozes gadījuma epidemioloģisko izmeklēšanu. Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!

    Kandidoze ir plaši izplatīta vagīnas iekaisuma forma, ko izraisa sēnīte. To iegūst dzimumceļā vai arī tā ir disbakteroze - lielā daudzumā savairojas rauga sēnītes, kuras jebkuram cilvēkam atrodas uz ādas un gļotādas. Rauga sēnītes pastiprināti vairojas novājinātā organismā, diabēta gadījumā, grūtniecības laikā vai var būt sekas plaša spektra antibiotiku lietošanai.

    Slimība ir ārstējama, bet mēdz atkārtoties. Lai ārstēšana būtu sekmīga, vienlaicīgi jāārstē arī dzimumpartneris.

    Koronavīrusi ir lielas vīrusu dzimtes pārstāvji, kas var izraisīt dažāda smaguma pakāpes slimības, sākot no vieglas saaukstēšanās līdz smagam akūtam respiratoriskajam sindromam (SARS). Parasti simptomi ir viegli vai vidēji smagi un skar augšējos elpošanas ceļus. Šī koronavīrusa celms līdz 2012.gadam nav konstatēts cilvēkiem un vīrusa pilnas genoma secības izpēte norāda, ka tas pieder Betacoronavirus ģints jaunai koronavīrusu sugai, kas atšķiras no citiem zināmajiem koronavīrusiem un SARS, un to nolēma saukt par Tuvo Austrumu respiratorā sindroma koronavīrusu (MERS-CoV). PVO, saskaņā ar Starptautiskajiem veselības aizsardzības noteikumiem, brīdina visas tās dalībvalstis par šo vīrusu un sniedz ieteikumus veselības aizsardzības iestādēm. Koronavīrusi ir ribonukleīnskābes (RNS) vīrusi, kas spēj inficēt cilvēku un vairākas dzīvnieku sugas. Cilvēkam koronavīrusi var izraisīt virkni slimību, no saaukstēšanās līdz smagam akūtam respiratoram sindromam (SARS). Cilvēkam bīstami ir 5 koronavīrusu tipi: alfa (229E un NL63), beta (OC43), HKUI1 un SARS-CoV – pēdējais ir vairāk dzīvnieku vīruss, un vienīgi retos gadījumos skar cilvēkus.

    Klīniskās izpausmes

    MERS-CoV izraisa elpceļu slimības, kuras izpaužas, sākot no viegliem simptomiem līdz smagai pneimonijai (plaušu karsonim). Sākotnējās pazīmes ir nespecifiskas. Akūtu elpceļu saslimšanas klīniskā aina ietver drudzi, klepu, elpas trūkumu, apgrūtinātu elpošanu un pneimoniju. Cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, gados vecākiem un ar hroniskām slimībām slimojošiem (piemēram, diabēts, onkoloģiskām slimībām, hroniskām plaušu saslimšanām) var dominēt netipiski simptomi, piemēram, caureja. Dažiem pacientiem novērota orgānu, visbiežāk nieru, mazspēja vai septisks šoks

    Ārstēšana

    Lai gan MERS-CoV infekcija ir līdzīga SARS, tās nav identiskas. Viena no būtiskākajām atšķirībām ir tā, ka SARS pretstatā MERS-CoV infekcijai, starp cilvēkiem izplatās viegli.

    MERS-CoV izraisītajām slimībām nav specifiskas ārstēšanas – ārstēšana ir simptomātiska un ļoti efektīva var būt atbilstoša pacienta aprūpe. Sīkāku informāciju par ārstēšanu var atrast PVO publikācijā - Smagu akūtu respiratorisko infekciju klīniskā pārvaldība gadījumos, ja pastāv aizdomas par koronavīrusu: ko darīt un ko nedrīkst darīt.

    http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/InterimGuidance_ClinicalManagement_NovelCoronavirus_11Feb13u.pdf

    Profilakse un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi ceļotājiem

    Ceļojot ir svarīgi stingri ievērot higiēnu un piesardzības pasākumus, kas palīdz izvairīties no jebkuras infekcijas slimības:

    • izvairīties no cieša kontakta ar personām, kurām ir slimību simptomi (t.sk. akūtas elpošanas ceļu infekcijas);
    • bieži mazgāt rokas, īpaši pēc kontakta ar slimiem cilvēkiem vai viņu apkārtējās vides priekšmetiem;
    • ievērot pārtikas drošības un higiēnas noteikumus, t.sk.
      • izvairīties no termiski nepietiekami apstrādātās gaļas, neapstrādātu augļu un dārzeņu lietošanas;
      • nedzert nedrošu ūdeni.
    • izvairīties no cieša kontakta ar lauksaimniecības vai savvaļas dzīvniekiem.

    Cilvēkiem ar akūtas elpceļu infekcijas simptomiem jāiemācās ievērot klepus „etiķete” (uzturēties pietiekamā attālumā, aizsegt muti un degunu klepojot, šķaudot un (vai) šņaucot degunu ar vienreizējas lietošanas salveti vai apģērbu, un mazgāt rokas) un atturēties no ceļošanas līdz simptomu izzušanai.

    MERS-CoV avots un cilvēku inficēšanās apstākļi vēl nav pilnībā skaidri. Ļoti līdzīgs koronavīruss ir izolēts no vienkupra kamieļiem Ēģiptē, Omānā, Katarā un Saūda Arābijā un tiek uzskatīts, ka cilvēki var inficēties tiešu un netiešu kontaktu ceļā ar šiem kamieļiem. Citiem dzīvniekiem, kā kazas, govis, aitas, bifeļi, cūkas, un savvaļas putni, šis vīruss nav konstatēts. Tuvo Austrumu valstīs, kuras skārusi MERS-CoV, tiek rekomendēts ievērot vispārējos higiēnas pasākumus, apmeklējot saimniecības, tirgus, šķūņus vai citas vietas, kur ir dzīvnieki, tai skaitā regulāru roku mazgāšanu pirms un pēc pieskaršanās dzīvniekiem, un izvairīšanos no saskares ar slimiem dzīvniekiem. Termiski nepietiekami apstrādātu dzīvnieku izcelsmes produktu, tai skaitā piena un gaļas lietošana, rada ļoti augstu risku saslimt ar dažādām infekcijas slimībām, bet ir droši lietošanai pēc vārīšanas vai pasterizācijas. Jāuzmanās, lai termiski apstrādātie un neapstrādātie produkti nesaskartos, un netiktu apstrādāti uz vienas virsmas (piemēram, dēlīša). Cilvēkiem ar cukura diabētu, nieru mazspēju, hroniskām plaušu slimībām un novājinātu imūnsistēmu risks saslimt ar smagu slimības formu ir ievērojami augstāks, tādēļ viņiem, īpaši Tuvajos Austrumos, vajadzētu izvairīties no saskarsmes ar kamieļiem, un lietot kamieļu pienu vai gaļu, kas nav pienācīgi vārīti.

    MERS-CoV infekcija ir zoonoze, kas sekundāri var izplatīties cilvēku vidū tomēr specifiski transmisijas apstākļi nav zināmi. Ir skaidrs, ka tas iespējams tikai ļoti cieša kontakta apstākļos, jo lielākā daļā gadījumu pārnese no cilvēka cilvēkam notikusi ārstniecības iestādē. Tāpēc tie ceļotāji no Tuvajiem Austrumiem vai Dienvidkorejas, kuriem parādījušies infekcijas simptomi vai nu ceļojuma laikā, vai pēc atgriešanās no tā, tiek aicināti vērsties pie ārsta un informēt par savu ceļojumu un kontaktpersonām.

    Pamatojoties uz pieejamo informāciju, pašlaik saistībā ar MERS-CoV infekciju PVO neiesaka iebraukšanas vietās veikt jebkādas pārbaudes, nedz arī piemērot jebkādus ceļojumu vai tirdzniecības ierobežojumus.

    Papildus informācija

    1. http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/faq/en/

    2. PVO gadījuma definīcija ir publicēta PVO interneta vietnē: http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/case_definition/en/

    3. http://www.euro.who.int/en/health-topics/communicable-diseases/influenza/middle-east-respiratory-syndrome-coronavirus-mers-cov

    4. http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/coronavirus-infections/Pages/index.aspx

    Cilvēka sūkļveida encefalopātijas ir zināmas sen. Viena no tām ir Kuru - Papua Jaungvinejas kalnos dzīvojošām Fore ciltīm agrāk bieži sastopama nāvējoša neiroloģiska slimība. Šo cilšu ļaudis inficējušies bēru ceremoniju laikā, rituāli ēdot mirušo cilvēku ķermeņus un galvas smadzenes. Kreicfelda - Jakoba slimība (KJS) ir arī labi zināma prionu izraisīta cilvēku slimība, kura pirmo reizi aprakstīta 1920. gadā.

    Pazīmes
    KJS gaitā saslimušajam progresē demenci jeb garīgo spēju zudums un attīstās smagi neiromuskulārie traucējumi. Slimība sākas pakāpeniski ar atmiņas zudumiem uz neseniem notikumiem, darbspēju samazināšanos, izmaiņām emocionālā sfērā, it īpaši ar intereses zudumu par sabiedrisko dzīvi. Slimības sākumu apkārtējie uzskata par nelielu depresiju. Pēc dažām nedēļām pievienojas citi simptomi - nestabila šūpojoša gaita, redzes traucējumi un dažreiz halucinācijas, mēles stīvums, runas lēnīgums un grūtības atrast pareizo vārdu. Tālāk slimība progresē ātri, attīstās smaga neiroloģiskā simptomātika, raksturīga mioklonāla ekstremitāšu kustība. Pēdējā slimības stadijā slimnieks pilnīgi zaudē garīgās un fiziskās funkcijas, viņš guļ bez samaņas. Visbeidzot iestājas koma un slimnieks mirst parasti no pievienojušās pneimonijas. KJS ilgums ir 3 - 12 mēneši. Specifiskas ārstēšanas nav.


    Ar KJS vienādi bieži slimo abu dzimumu pārstāvji vecumā no 55 līdz 75 gadiem. Saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visās pasaules valstīs ar intensitāti apmēram 1 gadījums uz 1 - 2 miljoniem iedzīvotāju gadā. Epidemioloģiski izšķir sporādisku, mantotu un jatrogēnu KJS variantu.


    Sporādiskie gadījumi (85% no visiem KJS gadījumiem) saistīti ar spontānām izmaiņām nervu šūnās esošām olbaltumvielu molekulām, kā rezultātā veidojas prioni.


    Mantotā KJS forma (15%) veidojas to gēnu mutācijas rezultātā, kuri atbild par normālu olbaltumvielu veidošanos. Šāda slimības forma sastopama ģimenes locekļiem atsevišķās tautās. Visbeidzot, KJS aģents var tikt pārnests no slimas personas uz veselu indivīdu:

    • injicējot no cilvēka hipofīzes ražotu augšanas hormonu pituitrīnu (aprakstīti ap 70 gadījumiem, bet kopš 1985. gada izmanto tikai sintētiski iegūtu pituitrīnu, tas pilnībā izslēdz inficēšanos);
    • dura mater transplantācijas rezultātā no KJS slima donora (aprakstīti 15 gadījumi);
    • veicot galvas smadzeņu operācijas ar instrumentiem, ar kuriem pirms tam tika operēts KJS slimnieks, jo parastas sterilizācijas metodes neiedarbojas uz prioniem.

    Nav pierādījumu, ka KJS var izplatīties ar asins produktiem vai dzimumkontakta ceļā un novērojumi rāda, ka tāda iespēja maz ticama.


    Saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 5. janvāra noteikumiem Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" KJS ir obligāti reģistrējama slimība. Pēdējo 5 gadu laikā Latvijā tika reģistrēti 2 KJS gadījumi, personām, kas ir vecākas par 50 gadiem.

    Jau liellopu sūkļveida encefalopātijas (LSE) uzliesmojuma sākumā radās jautājums, vai LSE var izplatīties alimentārā ceļā uz cilvēkiem. Tāpēc 1990. gadā gan Lielbritānijā, gan vēlāk arī citās valstīs tika uzsākti intensīvi LSE un KJS pētījumi, ieskaitot katra KJS gadījuma reģistrāciju un epidemioloģisko izmeklēšanu. Lai gan tika konstatēts neliels KJS gadījumu skaita pieaugums, tas nebija saistīts ar epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos, bet ar reģistrācijas sistēmas uzlabošanos.

    1994. - 1995. gados tika ziņots par 10 KJSjv gadījumiem. Pacienti bija gados jauni cilvēki, slimības klīniskā gaita bija savādāka un nekādi īpaši riska faktori šiem slimniekiem netika atklāti. Izmaiņas galvas smadzenēs atgādināja kuru un scrapie (aitas prionu izraisīta slimība), nevis KJS. Pētījumi pierādīja, ka klasisko KJS un KJSjv izraisa ķīmiski atšķirīgi prioni.


    1996. gadā Lielbritānijas konsultatīvā komisija LSE jautājumos paziņoja, ka KJSjv, iespējams, ir saistīts ar inficēšanos ar LSE izraisošu aģentu. Nekavējoties ap šo jautājumu tika sacelta liela ažiotāža. Tika pieņemti stingri pasākumi, lai novērstu jebkādu cilvēka inficēšanās risku, ieskaitot embargo uz Lielbritānijas liellopu gaļu. Līdz šim Lielbritānijā tika reģistrēti ap 50 KJSjv gadījumi, ieskaitot vienu gadījumu Ziemeļīrijā. Tas ir pārāk maz, lai droši secinātu par epidemioloģisku saikni starp LSE un KJSjv un prognozētu tālāku situācijas attīstību. Tomēr, ja pieņem, ka tā ir taisnība, var domāt, ka šie cilvēki ir inficējušies pirms 1990. gada, kad uzsākti plaši profilakses pasākumi. Ja inkubācijas periods ir īss (5-10 gadi), tad KJSjv uzliesmojums nebūs liels. Tomēr, ja vidējais inkubācijas periods ir garš (20 gadi), kā citu prionu ierosinātu slimību gadījumā, var gaidīt gadījuma skaita pieaugumu.


    Kā ziņo Eiropas Savienības (ES) zinātniskā komiteja, viena ar LSE slima govs teorētiski ir spējīga inficēt līdz 400 000 cilvēku, ja tās kautķermenis un subprodukti ir iekļuvuši pārtikas apgrozības tīklā. Vislielāko risku rada galvas un muguras smadzenes un atsevišķi iekšējie orgāni, jo tajos ir visaugstākā prionu koncentrācija.


    ES speciālisti uzskata, ka "ideālais patērētāju aizsardzības līmenis" ir "pilnīga inficēto dzīvnieku izslēgšana no pārtikas apgrozības tīkla". Ja to nav iespējams sasniegt, rekomendējams otrais "drošības līmenis" - iepriekšminēto riska orgānu izņemšana no pārtikas ražotnes.

    Legioneloze jeb Leģionāru slimība ir relatīvi reta infekcijas slimība, kura bieži norit kā pneimonija (plaušu karsonis).

    Legionelozei ir divas klīniskās formas – smagākā ir pneimonija un vieglāka, ko sauc par Pontiaka drudzi. Abu klīnisko formu sākotnējie simptomi ir apetītes trūkums, sāpes muskuļos un galvassāpes.

    Legionelozes inkubācijas periods ir 2 - 10 dienas (visbiežāk – 7 dienas).

    Simptomi
    Slimībai rakstūrīgs:

    • straujš sākums;
    • temperatūras paaugstināšanās līdz 39 – 40,5 0C;
    • novēro vispārējas intoksikācijas pazīmes, sausu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, pneimoniju, sirds un nieru darbības traucējumus, caureju.

    Minēto saslimšanas simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties vērsieties pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta. Ārstēšanās visbiežāk notiek stacionārā.

    Ja slimība netiek ārstēta, letālo gadījumu skaits var sasniegt pat 39 procentus gadījumu.

    Pontiaka drudzis ir slimības vieglākā forma bez pneimonijas, ar inkubācijas periodu 5 stundas līdz 3 dienas. Simptomi neārstējot, izzūd pēc 2 - 5 dienām.

    Atgādinām, ka inficēšanās ar legionellozi ir bīstama cilvēkiem ar jau eksistējošām saslimšanām – piem., respiratorām slimībām un kopumā novājinātu imūnsistēmu.

    Ierosinātājs

    Infekcijas avots ir baktēriju (legionellu) saturošs ūdens. Cilvēki inficējas, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas, kas veidojas no sīkiem ūdens pilieniņiem, kad ar legionellām piesārņotais ūdens atsitas pret cietām virsmām.

    Inficēšanās

    Pie iekārtām, kas veido ūdens aerosolu, pieder karstā un aukstā ūdens sistēmas, t.sk. dušas un krāni, virpuļvannas vai baseini, turku pirtis un saunas, karstie avoti, gaisa mitrinātāji, gaisa kondicionētāju dzesēšanas iekārtas, dekoratīvās strūklakas u.c. Jo sīkāki ir aerosolizētie ūdens pilieniņi, jo lielāks ir inficēšanās risks. Legioneloze neizplatās cilvēku kontakta rezultātā!

    Legionellas var ievērojami savairoties ūdens apgādes sistēmās temperatūras robežās +200C līdz +450C un organisko vielu (bioloģiskā aplikuma, nosēdumu u.c.) klātbūtnē.

    Legionellas īpaši vairojas siltā ūdenī, karstā un aukstā ūdens tvertnēs, cauruļvados ar nelielu ūdens plūsmu vai stāvošā ūdenī (piemēram, dzīvokļos, kur reti tiek izmantoti krāni vai dušas), cauruļvadu dušu, krānu vai tvertņu virsmu organiskajā aplikumā, nosēdumos, mazgāšanas iekārtu un aizbāžņu gumijas vai dabiskajās šķiedrās, ūdens sildītājos.

    Bioloģiskā aplikuma veidošanos uz ūdensvadu un ūdenstilpņu iekšējām virsmām veicina piesārņojums, neaizsniedzamas vietas un kuras nevar iztīrīt, ūdens stagnācija (zems spiediens, akli cauruļu gali vai piedēkļi, liels ūdens apjoms), negludas virsmas, karstā ūdens temperatūra zem +500C, korozija u.c. faktori.

    Profilakse

    Vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina karstais un aukstais ūdens tajos krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tā jārīkojas arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošākas prombūtnes.

    Telpās izmantotiem gaisa mitrinātājiem jābūt brīviem no organiskā un neorganiskā aplikuma, un tajos jāizmanto tikai tīrs un ikdienas svaigi ieliets ūdens, kas ir novārīts un atdzesēts. Vienreiz nedēļā vajadzētu rūpīgi iztīrīt mitrinātāja iekšpusi, izmantojot piemērotu tīrīšanas līdzekli saskaņā ar ražotāja norādījumiem.

    Papildu informācija pieejama Veselības inspekcijas mājaslapā - http://www.vi.gov.lv/lv/sabiedribas-veseliba/dzerama/legionellozes-profilakses-pasakumi/legionelloze-profilakses-pasakumi

    Lai izvairītos no inficēšanās dzīves vietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu legionellu savairošanos.

    Jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem +200C, bet karstā – virs +500C (aptuveni vienas minūtes laikā ūdeni notecinot būtu jātek šādam ūdenim).

    Svarīgi regulāri veikt dušu galviņu tīrīšanu no organiskā un neorganiskā aplikuma, kā arī dezinficēt, izmantojot hloru saturošus dezinfekcijas līdzekļus vai ieliekot verdošā ūdenī.

    Vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina ūdens krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tas jādara arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošas prombūtnes.

    Papildu informācija pieejama Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātā materiālā 

    Papildu informācija pieejama Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātā materiālā "Tūristu izmitināšanas vietu pārvaldniekiem par leģionāru slimību"

    Informatīvs materiāls "Par individuāli veicamajiem profilaktiskajiem pasākumiem dzīvokļu īpašumos Legionella spp.

    Leptospiroze ir akūta infekcijas slimība, kuru pārnēsā dzīvnieki. Leptospirozes ierosinātājs ir baktērija – leptospira. Biežākie leptospiru pārnesēji dabā ir žurkas un peles, bet infekciju var izplatīt arī citi zīdītāji – savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki. Inficēts dzīvnieks leptospiras izdala ar urīnu, tādējādi piesārņojot vidi. Leptospiras var ilgstoši izdzīvot saldūdenī, dubļos, mitrā augsnē vai uz mitriem augiem. Leptospiras dzīvnieka vai cilvēka organismā var iekļūt caur acu, deguna un mutes gļotādu, kā arī caur ievainojumiem un nobrāzumiem (pat sīkiem) ādā. Parasti cilvēki inficējas ar leptospirozi dabā, mājsaimniecībās, fermās, lopkautuvēs vai gaļas pārstrādes uzņēmumos.

    Simptomi

    Slimības pazīmes var parādīties 2 – 20 dienas pēc inficēšanās. Parasti tie ir gripai līdzīgi simptomi: ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, drudzis, drebuļi, caureja, nelabums, vemšana, muskuļu sāpes, apetītes zudums, galvassāpes, apsarkušas acis, svīšana, nespēks. Iespējami arī smagi simptomi: meningīts, hemorāģijas jeb asinsizplūdumi, dzelte, nieru un aknu bojājumi (mazspēja), hemolītiska anēmija, delīrijs (apziņas aptumšošanās).

    Inficēšanās

    • Peldoties vai brienot pa saldūdens ūdenskrātuvēm (dīķiem, upēm), kas piesārņotas ar inficētu dzīvnieku urīnu.
    • Saskaroties ar mitru augsni, augiem vai citiem vides objektiem, kas piesārņoti ar inficētu dzīvnieku urīnu.
    • Tieša kontakta ceļā ar inficētu dzīvnieku audiem, asinīm, urīnu.
    • Dzerot ar leptospirām piesārņotu ūdeni.

    Profilakse

    • Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas. Nepeldēties arī tad, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti, it sevišķi, ja redzams, ka ūdenī dzīvo dzīvnieki, t.sk. grauzēji. Nepeldēties, nebradāt pa ūdeni un neļaut bērniem nerotaļāties ūdenstilpnes tuvumā, ja ir ādas nobrāzumi vai ievainojumi. Peldēšanās laikā jāizvairās no sejas saskares ar ūdeni.
    • Nepieļaut mājlopu un mājdzīvnieku piekļuvi tām ūdenstilpnēm, kas tiek izmantotas peldēšanai.
    • Strādājot ar mitru augsni vai ūdeni, veicot dārza darbus, aprūpējot mājlopus, apstrādājot gaļu un medījot - valkāt aizsargapģērbu ar garām piedurknēm un biezas bikses, kā arī lietot cimdus un zābakus.
    • Nedzert nevārītu ūdeni no upēm un citām ūdenskrātuvēm. Turēt ūdens ņemšanas vietas brīvas no zariem un citas veģetācijas, kā arī šajās vietās aizkavēt dzīvnieku piekļuvi. Drenēt potenciāli piesārņotas stāvoša ūdens vietas.
    • Veikt deratizāciju (grauzēju iznīcināšanu), izmantojot grauzēju kontrolei atļautās saindētās ēsmas, slazdus vai vērsties pie profesionāliem deratizācijas pakalpojumu sniedzējiem.
    • Vakcinēt mājdzīvniekus un mājlopus pret leptospirozi atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta norādījumiem.

    Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

    Ārstēšana ir efektīva, ja slimība diagnosticēta savlaicīgi.

    Liellopu sūkļveida encefalopātija (LSE) pirmo reizi piesaistīja zinātniskās sabiedrības uzmanību 1986. gadā sakarā ar Apvienotajā Karalistē liellopiem konstatētu jaunu neiroloģiskās saslimšanas veidu.

    LSE ir saistīta ar pārnešanas aģentu (prionu), kas nepieder nedz baktēriju, nedz vīrusu dzimtas mikroorganismiem, bet ir nervu šūnu sastāvā esošās olbaltumvielas molekulas defekta forma. Prions iedarbojas uz liellopa galvas un muguras smadzenēm un noved pie to neatgriezeniskām izmaiņām, iznīcinot nervu šūnas. Mikroskopa palielinājumā galvas smadzeņu šūnās ir redzami tukšumi, līdz ar to audi pēc izskata atgādina sūkli, tādēļ prionu izraisītās slimības dēvē par sūkļveidīgām encefalopātijām.


    Prions ir augstākā mērā stabils aģents, izturīgs kā parastajā ēdienu gatavošanas temperatūrā, tā arī pat augstākā temperatūrā, kādu izmanto sterilizēšanai, sasaldēšanai un žāvēšanai.


    LSE slimība ir liellopiem nāvējoša laika periodā no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem kopš tās sākuma. Slimie dzīvnieki nestabili stāv uz kājām, zaudē svaru un dažreiz ieņem agresīvu pozu. Tomēr termins "govju trakumsērga" ("mad cow disease") ne vienmēr ir pareizs, jo pārsvarā slimie dzīvnieki nav pārmērīgi agresīvi, jo tie zaudē interesi par apkārtējo vidi un attīstoties neiroloģiskajai simptomātikai, pat nevar pārvietoties.


    Epidemioloģiskie pētījumi kā visiespējamāko slimības avotu minēja no kritušiem liellopiem pagatavoto liellopu barību (gaļu un kaulu miltus) un kā iespējamo riska faktoru - 1981.-1982.g. ieviestās izmaiņas liellopu barības pagatavošanas procesā.


    Kopš 1986. gada Lielbritānijā tika reģistrēti vairāk nekā 160 000 LSE gadījumi (visvairāk 1992. - 1993. gadā). Slimība reģistrēta arī citās Eiropas valstīs, kuras importēja no Apvienotās Karalistes dzīvnieku izcelsmes liellopu barību un dzīvus liellopus. Pēc 1992. gada saslimstība ar LSE sākusi strauji samazināties, pateicoties plašiem profilakses pasākumiem epizootijas apkarošanai. Tomēr joprojām laiku pa laikam dažādās Eiropas valstīs reģistrē atsevišķus LSE gadījumus vai nelielus uzliesmojumus.

    Listerioze ir akūta dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimība, kam raksturīgi centrālās nervu sistēmas, limfmezglu un dažādu iekšējo orgānu bojājumi. Listerioze ir reta slimība. Eiropā uz 1 miljonu iedzīvotājiem reģistrē vidēji 2-7 saslimšanas gadījumus gadā. Latvijā katru gadu tiek reģistrēti 5-7 listeriozes gadījumi.

    Pazīmes

    Listeriozes inkubācijas periods ir 3-45 dienas, biežāk 10-20 dienas. Slimība sākas pēkšņi ar augstu temperatūru, galvassāpēm, nespēku. Slimībassimptomi ir atkarīgi no slimības formas: var būtangīna, konjunktivīts, palielinātilimfmezgli, meningīts,encefalīts, sepse. Cilvēka organismā slimībasierosinātājs izplatās ar asinīm unlimfu. Infekcijas procesa lokalizācijas vieta parasti ir centrālā nervu sistēma,limfmezgli un iekšējie orgāni.

    Vairākām cilvēku grupām ir lielāks risks saslimt ar listeriozi:

    • grūtniecēm;
    • jaundzimušajiem;
    • cilvēkiem ar novājinātu imūno sistēmu;
    • gados veciem cilvēkiem;
    • cilvēkiem, kuri lieto narkotikas vai pārmērīgi lieto alkoholu;
    • kolagenožu, ļaundabīgo audzēju, cukura diabēta, imūndeficīta slimniekiem;
    • cilvēkiem pēc orgānu transplantācijas;
    • cilvēkiem, kuri ilgstoši lieto citostatiķus un kortikosteroīdus.

    Izraisītājs

    Listeriozi ierosina ārējā vidē izturīgs mikroorganisms Listeria monocvtogenes (listerija). Listerijas ir plaši sastopamas dabā – ūdenī, augsnē, tās atrodamas arī uz dārzeņiem. Tās ir ļoti noturīgas un apkārtējā vidē var saglabāties līdz 7 gadiem, iztur sasaldēšanu. Vārot un pasterizējot, iet bojā 3 minūšu laikā. Listērijas spēj intensīvi vairoties gaļā 4-6° C temperatūrā, tādēļ to nereti dēvē par „ledusskapja mikroorganismu”. Infekcijas avots ir slimi (dažreiz arī praktiski veseli infekcijas nēsātāji) grauzēji, mājdzīvnieki (arī mājputni). No mājlopiem ar listeriozi vissmagāk slimo aitas. Cilvēks ar listeriozi var inficēties sadzīves kontaktu ceļā caur bojātuādu vai gļotādu, lietojot uzturāinficētus dzīvnieku izcelsmes produktus, ieelpojotinficētus putekļus, iespējama arī augļa inficēšanās caur placentu no mātes, kura slimo ar listeriozi.

    Inficēšanās

    Ar listeriozi iespējams inficēties:

    • lietojot uzturā termiski nepietiekami apstrādātus gaļas produktus, pienu, nevārītu ūdeni, kas sākotnēji vai sekundāri piesārņota ar listerijām, t.sk. pārtiku, kas ilgstoši tiek uzglabāta ledusskapī, jo listerijas vairojas pārtikas produktos, kas tiek glabāti aukstumā (4-60 C temperatūrā);
    • sadzīves kontakta ceļā, nonākot saskarsmē ar slimiem dzīvniekiem;
    • ieelpojot listerijas saturošus putekļus (ādas, vilnas pārstrādes uzņēmumos, kā arī kopjot slimus dzīvniekus);
    • auglim grūtniecības laikā transplacentārā ceļā (caur placentu).

    Pēdējo gadu desmitu epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka galvenais inficēšanās ceļš ir alimentārais (inficēšanās, kas saistīta ar pārtiku).

    Pārtikas produkti, kuros visbiežāk konstatē listerijas:

    • jēla gaļa, kā arī citi gaļas produkti (visbiežāk tiek minēta cāļa gaļa, ko lieto gatavos „sendvidžos”);
    • piena produkti (nepasterizēts piens, mīkstie sieri, piemēram, brinza, feta, kamambērs, rikota, brī);
    • augu izcelsmes produkti (dažādi salāti);
    • olas;
    • dažādas pastētes;
    • jūras produkti (gliemenes, zivis).

    Saslimstības pieauguma tendenci attīstītajās valstīs skaidro ar diagnostikas iespēju uzlabošanos, pārmaiņām pārtikas produktu ražošanā (palielinās plaša patēriņa pārtikas izejvielu ražošana), pārstrādes rūpniecības paplašināšanos, saldēšanas iekārtu attīstību u.tml. Tāpat šo tendenci var skaidrot ar pārmaiņām iedzīvotāju ēšanas ieradumos – lielais patērētāju pieprasījumu pēc ātri un ērti pagatavojamiem, aukstumā uzglabājamiem pārtikas produktiem ar ilgu lietošanas termiņu. Šāda ilgstoša produktu uzglabāšana ledusskapī rada iespēju listerijām savairoties.

    Pasaulē reģistrē gan sporādiskus (atsevišķus) saslimšanas gadījumus, gan uzliesmojumus. Pirmo reizi ar pārtiku saistītu listeriozes uzliesmojumu reģistrēja 1981. gadā Kanādā, kad saslima 41 cilvēks. Šajā gadījumā uzturā tika lietoti uz vietas izbraukuma tirdzniecības transportlīdzeklī gatavoti svaigu kāpostu salāti. Cits piemērs: 1985. gadā Kalifornijā saslima 142 cilvēki, kuri uzturā bija lietojuši meksikāņu sieru. Francijā 1995. gadā saslima 33 cilvēki, kuri uzturā bija lietojuši mīksto sieru.

    Atkarībā no galvenajiem klīniskajiem simptomiem izšķir piecas galvenās klīniskās listeriozes formas:

    • grūtnieču listerioze;
    • jaundzimušo listerioze;
    • dziedzeru un acu forma;
    • angiozi septiskā;
    • neiroloģiskā.

    Slimības klīniskā norise, saslimstot ar listeriozi grūtniecības laikā

    • Iespējamas priekšlaicīgas dzemdības, auglis var piedzimt nedzīvs vai smagi slims. Lai gan ir aprakstīti gadījumi, kad grūtnieču listerioze ir tikusi sekmīgi ārstēta un piedzimis vesels bērns, tomēr jāatceras, ka grūtniecības laikā nav iespējams novērtēt, vai ārstēšana ir pasargājusi augli.
    • Saslimstot ar listeriozi, grūtniecei var būt gripai līdzīgi simptomi ar muskuļu sāpēm, galvas sāpēm un drudzi, tonsilītu, faringītu, vieglu diareju. Saslimšana var noritēt arī bez izteiktiem simptomiem. Trīs dienas pēc tam, kad ar listeriozi saslimst grūtniece, inficējas arī auglis. Šajā laikā iespējams asinīs noteikt listerijas. Sievietei var būt arī dzimumorgānu iekaisuma pazīmes. Grūtnieces saslimšanas gadījumā pirmajā grūtniecības trimestrī var notikt spontānais aborts. Ja inficēšanās notiek trešajā trimestrī, auglim var attīstīties agrīnā jaundzimušo listerioze - auglis inficējas grūtniecības laikā, bet drīz pēc dzimšanas bērnam attīstās sepse, retāk meningīts vai pneimonija. Klasiskā slimības gadījumā novēro diseminētus mikroabscesus (izkaisītus nelielus strutu perēkļus audos un orgānos).
    • Vēlīnā jaundzimušo listerioze - bērns inficējas dzemdību laikā dzemdību ceļos vai 1.-2. nedēļas laikā ar mātes pienu, ārkārtīgi retos gadījumos – intrahospitāli. Jāatceras, ka inficēti augļūdeņi satur ļoti daudz listeriju.

    Profilakse

    Specifiska listeriozes profilakse nav izstrādāta, vakcinācija nav iespējama.

    Grūtniecēm, cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu ieteicams izvairīties no saskarsmes ar potenciāli inficētu materiālu, piemēram, dzīvnieku aborta materiālu u.tml. Nelietot uzturā ledusskapī ilgstoši uzglabātus pārtikas produktus. Izvairīties no riska produktu lietošanas uzturā (nepasterizēts piens, jēla gaļa, mīkstie sieri, piemēram, brinza, feta, kamambērs, rikota, brī), bet var lietot jogurtu, krēmsierus, biezpiena sierus, nobriedušos sierus. Ja lieto uzturā rūpnieciski ražotus ēšanai gatavus ēdienus, tos pirms lietošanas ieteicams atkārtoti karsēt, līdz parādās garaiņi.

    Lai izvairītos ne tikai no listeriozes, bet arī no citām pārtikas infekcijām, ieteicams ievērot pārtikas higiēnas noteikumus:

    • mazgāt rokas pirms ēdiena gatavošanas un pēc svaigas gaļas, zivju un gliemeņu apstrādes;
    • jēlu gaļu un zivis turēt atsevišķi no gataviem ēdieniem, lai izvairītos no jebkādas saskarsmes;
    • turēt ledusskapi tīru;
    • stingri ievērot saldēto produktu derīguma termiņu;
    • nelietot vienus un tos pašus instrumentus, apstrādājot jēlos un gatavos produktus. Ja tiek lietoti vieni instrumenti jēlo un gatavo produktu asprātei – instrumentus mazgāt ziepjūdenī;
    • svaigus dārzeņus un augļus pirms lietošanas uzturā labi nomazgāt;
    • pārtikas produktu atsaldēšanai lietot ledusskapja zemākos plauktus, jo listeriju saturošais šķīdums no atsaldētas pārtikas var nokļūst uz pārtikas produktiem, kuri ievietoti zemāk;
    • gatavojot salātus, dārzeņus kārtīgi nomazgāt.

    Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu ar listeriozi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

    Palīdziet Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem veikt listeriozes gadījuma epidemioloģisko izmeklēšanu. Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!

    Malārija ir daudzos tropu un subtropu reģionos plaši izplatīta un dzīvībai bīstama slimība.

    Katru gadu daudzi starptautiskie ceļotāji saslimst ar malāriju, apmeklējot valstis, kur tā ir endēmiska, un tiek ziņots par vairāk kā 10 000 saslimšanas gadījumiem pēc atgriešanās mājās no ceļojuma. Ceļotājiem ir augsts risks saslimt ar malāriju, jo viņi nav imūni, un bieži vien pēc atgriešanās mājās viņiem var tikt uzstādīta vēlīna vai nepareiza diagnoze. Drudzis, kas parādās ceļotājiem trīs mēnešu laikā pēc atgriešanās no malārijas endēmiskiem rajoniem ir neatliekama situācija, kas prasa tūlītēju medicīnisku izmeklēšanu un ārstēšanu.

    Ierosinātājs

    Cilvēkā var parazitēt četras dažādas malārijas ierosinātāju protozoju parazītu Plasmodium sugas — P. falciparum, P. vivax, P. ovale un P. Malariae.

    Infekcijas izplatīšanās veids

    Malārijas ierosinātājus pārnēsā vairākas ģints Anophelesmalārijodu sugas, kas ir aktīvas galvenokārt nakts laikā.

    Slimības raksturs

    Malārija ir akūta febrila slimība, kuras inkubācijas periods ilgst 7 un vairāk dienas. Līdz ar to febrila saslimšana, kas attīstās straujāk nekā nedēļu pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju, nav malārija.

    P. falciparum izraisa smagāko malārijas formu (tropisko malāriju), kam raksturīgas tādas mainīgas klīniskās pazīmes kā drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes un vājums, vemšana, klepus, caureja un sāpes vēderā; var sekot citi ar orgānu darbības traucējumiem saistīti simptomi, kā akūta nieru mazspēja, ģeneralizēti krampji, asinsrites kolapss, kam seko koma un nāve. Malārijas endēmiskos rajonos aptuveni 1% pacientu, kas inficējušies ar P. falciparum, mirst; mirstības rādītājs neimūnu ceļotāju vidū ar neārstētu P. falciparum infekciju ir ievērojami augstāks. Sākotnējie simptomi var būt viegli un ne tik vienkārši atpazīstami kā malārijas simptomi. Ir svarīgi apsvērt P. falciparum izraisītas malārijas iespējamību visos gadījumos, kas raksturojas ar neizskaidrojamu drudzi, kas parādās laika periodā no 7. dienas pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju līdz 3 mēnešiem (nereti arī vēlāk) pēc pēdējā iespējamā kontakta ar ierosinātāju. Jebkurai personai, kurai parādās drudzis šajā laika periodā, nekavējoties jāgriežas pie ārsta, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu efektīvu ārstēšanu, kā arī jāinformē medicīniskais personāls par iespējamo kontaktu ar infekcijas ierosinātāju.

    Agrīna diagnosticēšana un atbilstoša ārstēšana var izglābt dzīvību. Tropiskā malārija var būt nāvējoša, ja ārstēšana netiek uzsākta 24 stundu laikā. Lai noteiktu malārijas parazītu klātbūtni, nepieciešams veikt asins parauga pārbaudi. Ja pirmajā asins uztriepē malārijas izraisītāji netiek atrasti, bet klīniski ir aizdomas par inficēšanos ar malāriju, jāņem vairākus asins paraugus ar 6–12 stundu intervālu un rūpīgi jāizmeklē.

    Īpašs risks saslimt ir grūtniecēm, maziem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem. Saslimšana ar malāriju grūtnieču vidū palielina mātes nāves, spontānā aborta, nedzīva bērna piedzimšanas, kā arī jaundzimušā nāves risku.

    Citu Plasmodium sugu izraisītās malārijas formas nav tik smagas un dzīvībai bīstamas.

    Masalas ir ļoti lipīga akūta vīrusu infekcijas slimība, kas izplatās gaisa pilienu, kā arī tieša kontakta ceļā. Iespējamība saslimt ar masalām ir jebkuram neimūnam cilvēkam (iepriekš nav vakcinēts pret masalām vai nav slimojis ar masalām), kurš ir nonācis kontaktā ar saslimušo vai uzturējās telpās, kurās pēdējo divu stundu laikā atradies masalu slimnieks. Masalas var būt ļoti nopietna slimība, jo tās var norisēt ar smagām komplikācijām.

    Pazīmes

    Inficējoties ar masalām, slimības pazīmes parasti parādās pēc 10–12 dienām, tomēr var parādīties 7.–18. dienai. Tās sākotnēji atgādina saaukstēšanos – pēkšņs sākums ar iesnām, klepu un drudzi. Acis kļūst sarkanas un jutīgas pret gaismu. Slimībai progresējot, parasti 2.–4. slimības dienai, temperatūra var sasniegt 39–41°C, un parādās sarkani izsitumi, kas izplatās virzienā no galvas uz ķermeni 3–4 dienu laikā. Pēc 4. dienas izsitumi parasti sāk bālēt un izzūd nedēļas laikā, atstājot pastiprinātu pigmentāciju un ādas lobīšanos. Pēc izslimošanas veidojas imunitāte. Masalas tiek diagnosticētas, ņemot vērā raksturīgos klīniskos simptomus un laboratorijas testa rezultātus.

    Komplikācijas

    Visbiežākās masalu komplikācijas ir vidusauss iekaisums, caureja un pneimonija. Apmēram 1 no 1000 masalu pacientiem rodas iekaisums smadzeņu audos (encefalīts). Masalas bieži norit smagi un lielāks komplikāciju attīstības risks ir bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem, pieaugušiem virs 20 gadiem, personām ar imūndeficītu, piem., leikēmiju, HIV/AIDS, kā arī grūtniecēm, jo var izraisīt augļa bojāeju vai priekšlaicīgas dzemdības.

    Inficēšanās

    Masalu vīruss izplatās no personas uz personu ar gaisa pilieniem, inficētajai personai runājot, klepojot vai šķaudot. Vīrusus saturoši pilieni var palikt iekštelpu gaisā un līdz divām stundām, kā arī tikpat ilgi vīruss izdzīvo uz virsmām. Saslimušais ir bīstams apkārtējiem četras dienas pirms izsitumu vai slimības pirmo pazīmju (drudzis, iesnas, klepus) parādīšanās līdz ceturtajai dienai pēc izsitumu parādīšanās. Ir aprēķināts, ka viens saslimušais ar masalām var inficēt 8–15 personas, kuras nav imūnas pret masalām.

    Ārstēšana

    Nav zāles pret masalu vīrusu, līdz ar to tiek izmantoti līdzekļi, kas mazina slimības simptomu smagumu. Ja drudzis ilgst vairāk par divām dienām pēc izsitumu parādīšanās, tas var liecināt par sarežģījumiem un paaugstinātu komplikāciju risku. Antibiotikas nav efektīvas pret masalu vīrusu, bet tās izmanto komplikāciju gadījumā, lai ārstētu sarežģītas sekundārās bakteriālās infekcijas, kā pneimoniju un vidusauss iekaisumu.

    Profilakse

    Vakcinācija ir vienīgais efektīvais masalu profilakses pasākums, lai novērstu saslimšanu ar masalām. Vakcinācijas nolūkā izmanto kombinēto vakcīnu pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu (MPR vakcīnu). Maksimālai aizsardzībai ir nepieciešamas divas potes, līdz ar to Latvijā un citās valstīs bērnu vakcinācijas kalendārs paredz divas potes ar MPR vakcīnu. Pirmo poti bērns saņem 12–15 mēnešu vecumā, bet revakcinācija tiek veikta septiņu gadu vecumā. Vakcīna ir droša un efektīva.

    Kuras personas ir neuzņēmīgas jeb imūnas pret masalām?

                Pret masalām ir neuzņēmīgas (imūnas) personas, kuras:      

    • pārslimoja infekciju, un masalas bija laboratoriski apstiprinātas;
    • saņēmušas vecumam atbilstošo vakcīnas devu skaitu saskaņā ar vakcinācijas kalendāru un par to ir ieraksts medicīniskajā dokumentācija vai potēšanas pasē;
    • pārbaudījušas un pierādījušas imunitāti laboratoriski;
    • dzimušas pirms 1958. gada (ņemot vērā pēdējos gados reģistrēto masalu slimnieku vecumu, kā arī imunizācijas pret masalām uzsākšanu Latvijā (1968. gads), var pieņemt, ka šīs personas masalas ir pārslimojušas un var tikt uzskatītas par imūnām).

    Ko darīt, ja esat bijis kontaktā ar slimnieku vai esat saslimis?

    Ja jums ir pazīmes, kas liek domāt par masalām, it sevišķi, ja pēdējo 17 dienu laikā jums ir bijis kontakts ar personu, kura saslimusi ar masalām vai kurai ir bijusi akūta slimība ar drudzi un izsitumiem, jums vajadzētu telefoniski sazināties ar savu ģimenes ārstu un apsvērt iespēju pieteikt mājas vizīti, lai izvairītos no citu personu inficēšanas.

    Neimūnām personām, kuras pakļautas inficēšanās riskam, ieteicama vakcinācija, kuru vēlams veikt 72 stundu laikā pēc iespējamas inficēšanās, jo inkubācijas periods vakcīnas vīrusam ir īsāks nekā dabiski iegūtam vīrusam.

    Ja norādītais laiks (72 stundas) ir nokavēts, pēcekspozīcijas vakcinācija joprojām būtu ieteicama, lai nodrošinātu aizsardzību pēc citiem iespējamiem kontakta gadījumiem ar masalu slimniekiem, ja infekcija turpinās izplatīties masalu skartajā iestādē vai kolektīvā.

    Neimūnu kontaktpersonu vakcinācija pret masalām ir paredzēta Ministru kabineta 2012. gada 6. novembra noteikumos Nr. 752 „Noteikumi par masalu un masaliņu pretepidēmijas pasākumiem” (http://likumi.lv/doc.php?id=252619), un tā tiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Jautājums par vakcināciju pēc kontakta ar masalu slimnieku jārisina ar savu ģimenes ārstu, izvērtējot potēšanas datus.

    Detalizēta informācija par masalām ir pieejama SPKC tīmekļa vietnē:

    https://spkc.gov.lv/upload/vestules/par_masalu_gadijumiem.pdf.

    Masaliņas pasaulē ir pazīstamas kopš 18. gadsimta. Šī infekcijas slimība nav smaga un lielākā iedzīvotāju daļa to pārslimo bērnībā. Kā liecina izmeklējumu dati, cilvēkiem, kuri vecāki par 25 gadiem vairāk nekā 90% gadījumu ir imunitāte pret masaliņām un gandrīz visiem, kuri vecāki par 35 gadiem.

    Tomēr masaliņas ir bīstamas grūtniecēm. Šīs slimības ietekmē var rasties dažādi attīstības traucējumi auglim, ja māte grūtniecības laikā pārslimojusi masaliņas (īpaši pirmajā grūtniecības trimestrī). Periodā pirms vakcinācijas uzsākšanas, masaliņu saslimstības pacēlumiem bija raksturīgs periodiskums ik pēc trim gadiem. Ieviešot imunizāciju pret masaliņām ievērojami pagarinājās periods starp slimības pacēlumiem un saslimušo skaits katrā pacēlumā kļūst ievērojami mazāks.

    Vakcinācija pret masaliņām ir iekļauta Pasaules Veselības organizācijas Paplašinātajā imunizācijas programmā, tā ir rekomendēta un veicama ekonomiski attīstītajās valstīs, lai novērstu iedzimto masaliņu sindroma gadījumus. 1993. gadā Latvijā (pirmā no bijušajām PSRS republikām) tika uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām, iekļaujot vakcinācijas kalendārā:

    • 15 mēnešu vecus abu dzimumu bērnus, lai nākotnē samazinātu un pārtrauktu masaliņu vīrusa cirkulāciju
    • 12 gadu vecas meitenes ar mērķi aizsargāt sievietes un novērst iedzimto masaliņu sindroma risku.

    Pateicoties bērnu vakcinācijai, Latvijā vērojama masaliņu saslimstības samazināšanās tendence. Pēdējais masaliņu uzliesmojums Latvijā tika reģistrēts 1996. gadā, kad masaliņas pārslimoja 5800 bērni (pārsvarā skolas vecuma bērni). Kopš tā laika saslimstība ar masaliņām nepārsniedz 10 gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem periodā starp saslimstības pacēlumiem.

    2002. gadā vakcinācijas kalendārs tika papildināts vēlreiz un tika noteikta revakcinācija pret masaliņām 7 gadus veciem bērniem.

    Simptomi

    Masaliņu ierosinātājs ir rubivīruss. Klīniskie simptomi - temperatūras paaugstināšanās, limfmezglu pietūkums un izsitumi pa visu ķermeni. Slimības gaita parasti ir viegla. Inkubācijas periods ir 12-23 dienas, bet parasti 14 - 16 dienas. Sievietēm grūtniecības pirmajās 16 nedēļās vīruss ir īpaši bīstams, jo tas viegli nokļūst caur placentu embrija audos. Vīruss var izraisīt augļa bojāeju, spontānu abortu, vai arī smagas bērna attīstības anomālijas - tā saucamo iedzimto masaliņu sindromu.


    Profilakse

    Bērnu vakcinācija pret masaliņām pēc Latvijā apstiprināta vakcinācijas kalendāra. Vecākiem un ārstiem jāseko, lai visas meitenes pēc 12 gadu vecuma būtu vakcinētas pret masaliņām. Meiteņu vakcinācija veicama arī gadījumos, ja medicīniskajā dokumentācijā ir dati par pārslimotām masaliņām, kas nav laboratoriski apstiprinātas, jo atsevišķas infekcijas slimības var atgādināt masaliņas (paaugstināta ķermeņa temperatūra un izsitumi). Vakcinācija nav kaitīga bērna veselībai, ja agrāk viņš jau pārslimojis masaliņas.

    Vakcinācija ir ieteicama arī reproduktīvā vecuma sievietēm, kuras nav vakcinētas pret masaliņām. Ģimenes ārstiem ieteicams izskaidrot sievietēm vakcinācijas nozīmi iedzimto masaliņu sindroma profilaksē.

    Mēris (plague (angl.) pestis (latin.)) ir bīstama bakteriāla karantīnas infekcija (zoonoze) ar augstu letalitāti.

    Ierosinātājs

    Mēra ierosinātājs ir baktērija Yersinia pestis, kas pieder Enterobacteriaceae dzimtai un tā ir nekustīga, īsa, galos noapaļota, vidū paplašināta, fakultatīvi aeroba nūjiņa. Šīs baktērijas neveido sporas. Y.pestis baktēriju izturība vidē ir atkarīga no vides faktoru ietekmes, to dzīves ilgums pieaug, samazinoties vides temperatūrai. Augsnē tās var izdzīvot līdz 11 mēnešiem, ūdenī, uz pārtikas produktiem un sadzīves priekšmetiem Y.pestis saglabā dzīvotspēju līdz 3 mēnešiem. Tās iznīcina tieši saules stari un sausums. Mēra baktērijas spēj ierosināt saslimšanu daudzām siltasiņu dzīvnieku sugām un cilvēkiem, un to augstā invazivitāte izskaidrojama ar spēju izstrādāt neirotropas un nekrotizējošas darbības toksīnus, kā arī fermentus.

    Simptomi

    Stipra intoksikācija, ādas limfmezglu un plaušu bojājumi, bet parasti tā sākas ar gripai līdzīgiem simptomiem.

    Mērim izšķir vairākas klīniskās formas. Visbiežāk konstatēta salīdzinoši vieglākā - buboņu forma, kad tiek skarti reģionālie limfmezgli. Daudz retāk - septiskā (smagākā) forma, kas ir terminālā fāze visām formām, kā arī ļoti smagā latentā mēra plaušu forma. Ļoti retos gadījumos iespējama mēra apslēptā (pestis minor) un ādas forma.

    Mēra plaušu forma ir smagākā un retāk sastopamā mēra forma un tās inkubācijas periods ir 1-6 dienas. Plaušu forma ir vai nu buboņu un septiskās formas komplikācija, vai primāra respiratora infekcija, kuru iegūst ieelpojot infekcijas ierosinātāju aerosolizētā veidā. Slimība sākas akūti, ar augstu temperatūru, galvassāpēm, sāpēm muskuļos, vemšanu, diareju, CNS traucējumiem u.c. Vēlāk, attīstoties pneimonijas formai, pievienojas sāpes krūtīs, klepus, aizdusa, respiratora nepietiekamība un septiskais šoks.
    Letalitāte bez antibiotiku terapijas sasniedz 100% 2-3 dienu laikā, ārstējot – līdz 10%, atkarībā no ārstēšanas savlaicīguma.

    Mēra buboņu forma ir visbiežāk sastopamā, no inficētas blusas kodiena iegūtā infekcijas forma. Tās inkubācijas periods ir 2-8 dienas. Slimībai raksturīgs pēkšņs sākums, drudzis ar augstu ķermeņa temperatūru, galvassāpes, nelabums, vemšana, nespēks. 6-8 stundu laikā attīstās sāpīgs bubonis aksilārajos un cervikālajos limfmezglos. Iespējamās komplikācijas – primāra vai sekundāra septicēmija, sekundāra pneimonija, meningīts. Letalitāte – 60% neārstējot, bet ar antibiotiku terapiju - līdz 5%.

    Mēra septiskajai formai (ierosinātājam nokļūstot asinīs) raksturīgs septiskais šoks, intravaskulāra koagulācija, gangrēna ekstremitāšu galos, meningīts. Neārstējot letalitāte sasniedz 100%.

    Mēra ierosinātāju rezervuārs dabā ir aptuveni 200 grauzēju sugas, tomēr galvenie baktēriju nēsātāji ir žurkas, susliki, murkšķi, smilšu peles, strupastes. Mēra dabas perēkļi, kas saistīti ar savvaļas grauzējiem un to ektoparazītiem, eksistē visos pasaules kontinentos (izņemot Austrāliju) stepju, pustuksnešu un tuksnešu zonās. Mēra ierosinātāja specifiskie pārnesēji ir blusas.

    Inficēšanās

    Inficēties ar mēri iespējams:

    • piesūcoties inficētai blusai;
    • tieša kontakta ceļā ar slimu vai mirušu dzīvnieku vai cilvēku audu šķidrumiem;
    • ar inficēto dzīvnieku respiratoriem sekrētiem mēra plaušu formas gadījumā;
    • neievērojot piesardzības pasākumus laboratorijā vai ārstniecības iestādē;
    • saskaroties ar slimnieku kontaminētiem priekšmetiem vai drēbēm (inhalācijas ceļā).

    Kā mēra infekcijas avoti epidemioloģiski visbīstamākie ir slimnieki ar plaušu un septisko mēra formu, vismazāk bīstamie - ar buboņu mēra formu.

    Profilakse

    Mēra profilakse Latvijā balstās uz sabiedrības veselības aizsardzības pasākumiem (lasiet vairāk "Sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu veikšanas kārtību" un "Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus"), kas paredzēti, lai samazinātu infekcijas ievešanas risku no mēra dabas perēkļu zonu valstīm. Slimību profilakses un kontroles centrs regulāri apkopo Pasaules Veselības organizācijas informāciju par infekcijas slimību uzliesmojumiem pasaulē.

    Pasaulē katru gadu tiek reģistrēti ap 1000-6000 mēra (galvenokārt, buboņu mēra formas) gadījumi, kas tiek reģistrēti šīs infekcijas slimības dabiskajās izplatības zonās jeb dabas perēkļos ASV rietumos, Dienvidamerikā, Āfrikā, Centrālajā un Dienvidaustrumāzijā (Indonēzijā, Birmā, Nepālā un īpaši Vjetnamā) un Krievijas dienvidos.

    Pasaulē ir bijušas 3 mēra pandēmijas (VI, XIV un XIX gs.), kas bija letālas miljoniem cilvēku gandrīz visos pasaules kontinentos. Trešās mēra pandēmijas laikā (1894. - 1903. g.) tika atklāts mēra ierosinātājs un tā pārnesēji, 1926. gadā tika izstrādāta vakcīna. Pēdējais mēra saslimšanas gadījums Eiropā reģistrēts pēc Otrā pasaules kara.

    Norovīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīga caureja, spontāna vemšana, sāpes vēderā, neliela ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, slikta dūša. Norovīrusu daudzums, kas spēj inficēt cilvēku ir niecīgs, tāpēc slimība ir ļoti “lipīga”. 

    Norovīrusu etioloģijas saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visa gada garumā, bet sezonālais pacēlums tiek novērots gada aukstajos mēnešos. 

    Slimība 70% gadījumu sākas ar vemšanu (biežāk izteikts bērniem), bet pieaugušajiem – ar caureju. Inkubācijas periods (laiks no inficēšanās brīža līdz slimības pirmajām pazīmēm) ir no 10-12 stundām līdz 4 dienām (parasti 24 – 48 stundas) pēc inficēšanās. Slimība ilgst 2-3 dienas. Slimība bīstama zīdaiņiem, maziem bērniem, cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu izteiktas organisma atūdeņošanās dēļ. 


     Infekcijas avots ir slims cilvēks. Visbiežāk norovīruss izplatās tieša kontakta ceļā no personas uz personu vai ar piesārņotu koplietošanas priekšmetu starpniecību. Nereti inficēšanās notiek, lietojot uzturā ūdeni vai pārtiku, kuru gatavošanas laikā piesārņojis slims pārtikas apritē iesaistīts darbinieks (arī persona, kurai slimība norit bez simptomiem vai vieglā formā). Tā kā vīruss izdalās arī ar atvemtām masām, iespējama to atrašanās mutes dobumā, kā rezultātā atsevišķos gadījumos nav izslēgta vīrusa izplatīšanās pa gaisu ar mikroskopiskām siekalu daļiņām tuvā kontaktā. Norovīrusi ir izturīgi apkārtējā vidē un tie spēj izdzīvot ilgstošu laiku uz dažādām virsmām, tādējādi arī apkārtējā vide var kalpot kā avots jauniem saslimšanas gadījumiem.  Imunitāte pret norovīrusu nav ilgstoša un iespējama atkārtota inficēšanās.

    Lai pasargātu sevi no norovīrusu infekcijas un mazinātu infekcijas izplatīšanos, ļoti svarīgi ievērot personīgo higiēnu, ka arī citus profilakses pasākumus:
     bieži un rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm vairākas reizes dienā, sevišķi slimošanas laikā, jo izraisītāji intensīvi izplatās arī ar rokām.

    rokām

    • pareizi mazgāt rokas pirms un pēc tualetes izmantošanas, kā arī pirms ēdiena gatavošanas;
    • mācīt bērniem nebāzt mutē pirkstus, zīmuļus, citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
    • izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei ar nemazgātām rokām;
    • cilvēki, kuriem ir akūtas zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu gatavošanu, transportēšanu, realizēšanu. Vismaz divas dienas pēc simptomu pazušanas ir jāpaliek mājās un turpināt darbu atļauts tikai ar ārsta izziņu;
    • slimie bērni nedrīkst apmeklēt bērnu kolektīvus;
    • Gadījumos, ja ar saslimušā izdalījumiem piesārņotas virsmas vai priekšmeti, tās rūpīgi jāiztīra un jādezinficē, izmantojot individuālos aizsardzības līdzekļus (piemēram, vienreizējās lietošanas cimdus un vienreizējās lietošanas priekšautus). Savācot slimnieka atvemtās masas, izmantot sejas masku, lai izvairītos no inficēšanās ar iespējamām gaisā esošām siekalu daļiņām. Visas drēbes, kas var būt piesārņotas ar saslimušā izdalījumiem, jāmazgā veļas mašīnā karstā ūdenī;
    • nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus;
    • ja mājās ir norovīrusu infekcijas slimnieks, jāievēro piesardzības pasākumi: slimniekam jāizmanto individuālie kopšanas līdzekļi un trauki;
    • telpu uzkopšanu jāveic ar sadzīves dezinfekcijas līdzekļiem, regulāri jāvēdina telpas un jāierobežo kontakti ar slimnieku.

    Paragripas vīrusi pieder pie Paramyxoviridae dzimtas, satur RNS un apvieno piecus vīrusu tipus. 1. un 2. vīrusa tips etioloģiski vairāk saistīts ar krupa attīstību bērniem un neiroloģisku sindromu. 3.tips biežāk saistīts ar apakšējo elpceļu slimībām. 4. un 5. tipa darbība vēl ir maz izpētīta.

    Infekcijas avots
    Infekcijas avots ir slimnieks ar klīniski izteiktu infekcijas formu. Vīruss izdalās no aizdegunes jau inkubācijas perioda beigās, visintensīvāk slimības akūtā perioda 2. - 3. dienā.

    Paragripa ir tipiska gaisa pilienu infekcija. Vīrusi cirkulē visu gadu, tomēr 3.tipa vīrusus var uzskatīt par endēmiskiem un tos sastop vairumā gadījumu. 1.tipa vīrusi var izsaukt lokālus epiduzliesmojumus vēlos rudeņos un agros pavasaros.

    Simptomi
    Inkubācijas periods ilgst 2-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski. Vērojamas katarālas parādības iesnu veidā. Temperatūra pirmajās slimības dienās ir normāla, 3.-4. dienā tā ir paaugstināta. Vistipiskākā paragripas pazīme ir laringīts, kas raksturojas ar sausu un rejošu klepu, skrāpēšanās sajūtu aiz krūšu kaula, balss aizsmakumu, kas ilgst parasti 3 nedēļas un slikti padodas terapijai.

    Paratīfs ir akūta bakteriālā slimība, kam raksturīgs zarnu trakta limfātiskās sistēmas bojājums, bakteriēmija, izteikta intoksikācija, drudzis, izsitumi. Izraisītājs ir Salmonella paratyphi A vai B. Paratīfa A rezervuārs un avots ir slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs, bet paratīfa B – gan cilvēks, gan dzīvnieki, piemēram, lopi, mājputni. Paratīfs B ir izplatīts visā pasaulē, bet paratīfs A sastopams retāk, galvenokārt Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā.

    Paratīfa pārnešanas mehānisms ir fekāli orālais. Slimnieks vai nēsātājs izraisītāju ārējā vidē izdala ar izkārnījumiem un urīnu. Inficēšanās visbiežāk notiek ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku, retāk – sadzīves kontakta ceļā. Ūdens biežāk ir piesārņots seklās ūdenskrātuvēs un tehniskajās ūdenskrātuvēs, kā arī teritorijās ar nepilnībām kanalizācijas sistēmā. Biežāk piesārņotie pārtikas produkti ir piens un no tā pagatavotie produkti: krēmi, svaigie salāti, moluski. Inficēšanās ar dārzeņiem ir iespējama, ja tos audzēšanas procesā apstrādā ar notekūdeņiem.

    Paratīfa A inkubācijas periods ir 3-14 dienas. Saslimšana sākas akūti un sākuma periods iezīmējas ar katarālām izpausmēm – iesnām, klepu u. tml. Ir izteikta sejas hiperēmija, herpētiski izsitumi uz lūpām, kā arī sklēru asinsvadu injekcija. Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās laikā raksturīgi drebuļi un svīšana. Izsitumi parādās 4.-7. slimības dienā.

    Paratīfa B inkubācijas periods ir 2-8 dienas. Saslimšana sākās akūti kā gastroenterīts, raksturīgas vēdersāpes, vemšana un šķidra vēdera izeja. Temperatūras paaugstināšanās ir īslaicīga. Izsitumi mēdz būt dažādi un daudz. Nereti drudzis un citas slimības pazīmes ir maz izteiktas. Paratīfs B noris parasti vieglāk nekā paratīfs A, komplikācijas vērojamas retāk, letalitāte zema.

    Pēc pārslimotā paratīfa var izveidoties hroniska baktēriju nēsāšana. Paratīfa, tāpat kā vēdertīfa baktēriju nēsātājiem nav atļauts strādāt pārtikas rūpniecībā, pārtikas veikalos, ēdnīcās. Pēc paratīfa pārslimošanas paliek ilgstoša un stabila imunitāte, bet nepastāv t.s. krusteniskā imunitāte (slimnieks, kas pārslimojis viena veida paratīfu, var saslimt ar citiem paratīfa veidiem vai vēdertīfu).

    Profilakses pasākumi:

    • roku un personīgās higiēnas ievērošana;
    • higiēnas prasību ievērošana visos pārtikas aprites posmos;
    • ūdensapgādes avotu atbilstība sanitāri tehniskajām normām un prasībām, ūdensvadu iekārtu uzturēšana atbilstoši sanitāri tehniskajām prasībām, dzeramā ūdens attīrīšana un dezinfekcija;
    • notekūdeņu attīrīšana un dezinfekcija pirms to novadīšanas ūdenskrātuvēs;
    • atkritumu bedru, lauku tualešu regulāra attīrīšana un dezinfekcija, neorganizēto izgāztuvju likvidēšana;
    • dodoties ceļojumā (it īpaši uz endēmiskiem rajoniem - Āfrikas ziemeļu un rietumu daļas, Dienvidāzija un Peru) ir ieteicams lietot fasēto ūdeni, kā arī nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus, dzērienus ar ledus gabaliņiem;

    Parvovīrusa B19 infekcija parasti ir viegla slimība, kurai raksturīgi „iepļaukāta vaiga” tipa izsitumi uz sejas un mežģīņveida izsitumi uz ķermeņa un ekstremitātēm, ar to parasti slimo bērni. Izsitumi var niezēt. Šai infekcijai raksturīgs viegls drudzis un vājums. Izsitumi parasti izzūd 7 – 10 dienu laikā.

    Parvovīruss B19 ir vienīgais parvovīrusu paveids, ar ko var inficēties cilvēks. Arī suņi un kaķi slimo ar parvovīrusu infekciju, bet slimības ierosinātāji ir dzīvnieku parvovīrusi.

    Arī pieaugušie var saslimt ar parvovīrusa B19 infekciju, slimība var noritēt bez simptomiem, ar līdzīgiem izsitumiem kā bērniem vai pietūkušām un sāpīgām locītavām (parasti plaukstu, roku vai ceļu locītavas). Locītavu pietūkums un sāpes izzūd 1 – 2 nedēļu laikā, retāk – dažu mēnešu laikā. Apmēram 50% pieaugušo ir bērnībā pārslimojuši parvovīrusa B19 infekciju un tāpēc ir imūni pret to.

    20% bērnu un pieaugušo pārslimo šo infekciju bez simptomiem.

    Infekcija ir lipīga (kontagioza) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, atšķirībā no līdzīgas infekcijas – masaliņām, ar kuru slimojot bērns ir kontagiozs arī izsitumu laikā.

    Infekcijas avots ir saslimušā elpceļu izdalījumi jeb sekrēti (siekalas, krēpas, deguna gļotas u.c.) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, kā arī tiešs kontakts ar saslimušā lietotiem traukiem un citiem sadzīves priekšmetiem.

    Mājas perēkļos parasti saslimst 50% uzņēmīgo personu. Pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās parasti inficējās 10% - 60% bērnu.

    Uzņēmīgā persona parasti saslimst 4 līdz 14 dienu laikā no inficēšanās brīža (retāk – līdz 20 dienām).

    Parvovīrusa B19 infekcija tiek diagnosticēta klīniski, atrodot specifiskos izsitumus, un laboratoriski, izmeklējot asinis uz imūnglobulīna M (IgM) antivielām pret parvovīrusu B19.

    Ārstēšanā parasti izmanto medikamentus simptomu (drudzis, sāpes, nieze) likvidēšanai.

    90-to gadu beigās tika radīta vakcīna pret parvovīrusa B19 infekciju, bet, ņemot vērā slimības vieglo gaitu un vakcīnas izmaksas, tā netika ieviesta.

    Profilakses nolūkā veicami tādi pat piesardzības pasākumi kā citu pilienu infekciju gadījumā.

    Galvas utis (Pediculus humanus capitis) ir bālgani vai gaišpelēki asinssūcēji parazīti – 2-4 mm gari kukaiņi bez spārniem, ar 6 labi attīstītām tvērējkājām, kas spēj ļoti cieši aptvert un pieķerties matam vai diegam. Šī parazīta galvenā lokalizācijas vieta ir cilvēka mati, bet, intensīvi vairojoties, tās izplatās arī citā ķermeņa augšdaļas apmatojumā (uzacīs, skropstās, bārdā u.c.). Galvas utis barojas ar asinīm; barojoties uts ādā ievada siekalas. Galvas uts dzīves ilgums ir vidēji nepilns mēnesis (20 – 30 dienas) un šajā laikā mātīte var producēt vairāk nekā 100 oliņu bāli sudrabotā krāsā, kuras dēvē arī par gnīdām. Utu mātīte oliņas ar speciālu sekrētu ļoti cieši piestiprina mata stiebram, tuvu pie galvas ādas. Oliņu attīstība ilgst aptuveni nedēļu, pēc nedēļas izšķiļas jaunās utis jeb nimfas, kas izaug vidēji 2 -3 nedēļu laikā. Optimālā temperatūra utu attīstībai ir apmēram 32C.

    Utu invāzija jeb utainība. Utu invāzija var skart ikvienu cilvēku. Visbiežāk tā skar mazus bērnus un skolniekus. Fizisks kontakts starp cilvēkiem ir biežākais utu izplatīšanās veids. Netiešie utu invāzijas ceļi ietver cilvēka, kuram ir utis, ķemmes vai matu sukas lietošanu, svešu cepuru, šaļļu vai citu galvas segu lietošanu, dvieļu vai spilvendrānu kopīgu lietošanu vai apģērbu uzlaikošanu veikalos. Utis un gnīdas vislabāk konstatēt matos tuvu galvas ādai, vietās, kur mati visbiezākie, jo utis izvairās no gaismas. Galvas utis uz apģērba, paklāja vai gultas piederumiem var izdzīvot 2-3 dienas līdz pat 10 dienām. To oliņas var izdzīvot vairāk nekā 2 nedēļas.

    Pazīmes

    • Pastāvīga spēcīga galvas un kakla mugurējās daļas ādas nieze;
    • Ādas (aizauss rajonā un kakla mugurējā daļā sakasījumi - mazi, sarkani uztūkumi, ādas sacietējumi ar seroziem (ūdeņainiem) izdalījumiem;
    • Mazi, balti plankumi (oliņas vai gnīdas) pie mata saknes, ko ir grūti atdalīt;
    • Redzami paši parazīti – galvas utis.

    Pedikulozes ārstēšana jeb cīņa ar utu apsēstību

    Visbiežāk utu invāzija skar pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. 2010.gada 23.marta Ministru Kabinets apstiprinājis noteikumus Nr.277 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs”. 

    Šo noteikumu 9. punktā teikts: izglītības iestādes vadītājs organizē:

    9.2. higiēnas prasību ievērošanas kontroli;

    9.9. ne retāk kā reizi mācību gadā (ieteicams pirmā semestra pirmajā mēnesī) kašķa un pedikulozes pārbaudi izglītojamiem, kā arī šo slimību profilakses pasākumus;

    9.14.primāros pretepidēmijas pasākumus, ja konstatētas infekcijas slimības, tai skaitā saslimušo izolēšanu un izglītojamo vecāku informēšanu.

    Tomēr praktiski šai darbā jāiesaistās arī skolotājiem – jābrīdina vecāki par utu invāzijas gadījumiem klasē (skolā).

    Arī vecākiem jāiesaistās cīņā ar utu apsēstību – aizdomu gadījumā visiem ģimenes locekļiem jāveic pedikulozes pārbaudes.

    Ja tiek atrastas utis un/vai gnīdas, nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu vai aptiekāru par piemērotākajiem preparātiem utu un gnīdu likvidēšanai.

    Pēc matu apstrādes jāuzvelk tīrs apģērbs. Apģērbu un gultas veļu mazgāt veļas mašīnā (vismaz 60C temperatūrā), cepures, šalles, virsdrēbes pakļauj sausai ķīmiskai tīrīšanai vai arī ievieto plastmasas maisā uz 2 nedēļām. Mēbeles, paklāji, grīda - apstrāde ar putekļu sūcēju.

    Grūtniecēm, maziem bērniem ir ļoti rūpīgi jāapsver speciālā apstrādes līdzekļa lietošana, iepriekš konsultējoties ar ārstu.

    Rūpīga personīgās higiēnas ievērošana un efektīva ārstēšanas līdzekļu izmantošana palīdz novērst utu izplatīšanos uz kontaktpersonām.

    Profilakse

    Galvenais priekšnoteikums – personīgās higiēnas ievērošana.

    Nekad neizmantot citu personu matu sukas, cepures, gultas veļu, dvieļus vai apģērbu, ja ir aizdomas par iespējamu utu invāziju.

    Ja bērnam konstatē utis, tad noteikti jāpārliecinās par skolas, pirmsskolas bērnu iestādes vadības politiku – nedrīkst pieļaut utu invadēta bērna atrašanos iestādē, kamēr utis nav pilnībā izskaustas. Jāpārliecinās arī par telpu rūpīgu un kvalitatīvu uzkopšanu (lai nesaglabātos ārējā vidē utu oliņas).

    Skolās, bērnu nometnēs, bērnu pirmsskolas iestādēs, kā arī citās iestādēs – jānodrošina apģērbu atsevišķa uzglabāšana (aizverami skapīši u.c.).

    Rūpīgi jāmazgā koplietošanai paredzētie apģērbi, tai skaitā ķiveres, cepures, spēļu kostīmi un tamlīdzīgas lietas.

    Slimības ierosinātājs ir pneimokoks jeb baktērija, kas organismā iekļūst caur elpceļiem. Pneimokokus var atklāt gan veselu pieaugušo, gan bērnu aizdegunē. Infekcija īpaši bīstama maziem bērniem un personām ar novājinātu imūnsistēmu.

    Simptomi

    Ar pneimokoku infekciju slimo visa vecuma cilvēki, kaut gan biežāk saslimst mazi bērni (jaunāki par 2 gadiem) un gados vecāki cilvēki. Pneimokoki var izraisīt vidusauss un deguna blakusdobumu iekaisumus, pneimonijas, kā arī smagākās slimības: meningītu, sepsi, retos gadījumos – sirds bojājumus (endokardītu, perikardītu), kaula smadzeņu (osteomielītu) un mīksto audu infekciju.

    Sekas

    Pneimokoku infekcija var izraisīt smagas komplikācijas vai pat letālu iznākumu.

    Poliomielīts ir akūta smaga infekcijas slimība, ko izraisa poliovīruss.

    Tas sagrauj nervu šūnas, kas aktivizē muskuļus, tādējādi var iestāties smaga neatgriezeniska paralīze vai pat nāve.

    Lai gan vakcinācijas rezultātā Latvijā un lielākajā daļā pasaules valstu poliomielīts ir izskausts, vakcinācija pret šo bīstamo infekciju turpinās, jo pastāv vīrusa ievešanas risks no dažādām Āzijas un Āfrikas valstīm. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem pēdējo 12 mēnešu laikā poliomielīta gadījumi, kurus izraisīja savvaļas poliomielīta vīruss tika reģistrēti Afganistānā un Pakistānā, savukārt poliomielīta gadījumi, kurus izraisīja dzīvas vakcīnas poliovīrusa derivāti (cVDPV) – dzīvās poliovīrusa vakcīnas celmi, kuriem notikušas ģenētiskās mutācijas, ilgu laiku cirkulējot vidē un nepietiekami imunizētajā populācijā – tika reģistrēti Nigērijā, Kongo Demokrātiskā Republika, Sīrijā, Somālijā un Papua-Jaungvinejā  (skatīt tabulu, atjaunota 30.03.2020.).

    Kurš var saslimt ar poliomielītu?

    • Pret poliomielītu nevakcinēti cilvēki, no kuriem visuzņēmīgākie ir bērni vecumā līdz 5 gadiem.
    • Cilvēki, kuri nav saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu atbilstoši Vakcinācijas kalendāram.
    • Pieaugušie, kuri kopš pēdējās vakcinācijas nav veikuši balstvakcināciju (atkārtotu vakcīnas ievadīšanu).

    Kā var inficēties ar poliomielītu?

    Infekcijas avots ir slims cilvēks vai cilvēks, kuram netiek novērotas slimības pazīmes, bet kurš ir infekcijas izraisītāja nēsātājs. Poliovīruss izdalās no organisma ar fekālijām un augšējo elpceļu izdalījumiem.

    Vīruss viegli izplatās, ja poliomielīta slimnieks vai nēsātājs neievēro personīgo higiēnu un ar nemazgātām rokām pēc tualetes apmeklējuma aizskar koplietošanas priekšmetus, piesārņo pārtiku, ūdeni.

    Poliomielīta vīruss izplatās arī gaisa pilienu ceļā (slimniekam runājot, klepojot, šķaudot).

    Kādi ir poliomielīta simptomi?

    Slimības simptomi parasti parādās apmēram 710 dienu laikā pēc inficēšanās, taču var parādīties arī no trešās līdz pat 35 dienai pēc inficēšanās.

    Visbiežāk infekcija norit bez simptomiem, 25% gadījumu infekcijai raksturīgi nespecifiski simptomi – drudzis, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā un / vai kakla sāpes.

    Kādas ir infekcijas sekas?

    Vīruss var izplatīties no gremošanas trakta uz centrālo nervu sistēmu un izraisīt meningītu (smadzeņu apvalku iekaisumu) vai retos gadījumos paralīzi (1% gadījumu) nervu bojājumu rezultātā. Poliomielīta izraisītas sekas var būt akūta šļauganā paralīze ar raksturīgu progresējošu ekstremitāšu muskuļu vājumu, kas var attīstīties līdz paralīzei. Tā ir vissmagākā poliomielīta komplikācija, jo var izraisīt neatgriezenisku invaliditāti vai nāvi.

    Ja Tev pēdējā laikā ir bijis ceļojums uz teritorijām, kurās poliomielīts nav pilnībā izskausts, vai pastāv aizdomas, ka esi inficējies, parādoties poliomielīta vīrusam raksturīgiem simptomiem, nekavējoties jāvēršas pie ārsta!

    Kā diagnosticē poliomielītu?

    Poliomielītu diagnosticē, veicot izmeklējamā materiāla (fekāliju parauga) klīnisko pārbaudi slimības izraisītāja klātbūtnes noteikšanai.

    Kāda ir poliomielīta ārstēšana?

    Pret poliomielītu nav medikamentu. Saslimšanas gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt slimības izraisīto simptomu smagumu.

    Kā nesaslimt?

    Efektīvākā aizsardzība pret saslimšanu ar poliomielītu ir vakcinācija atbilstoši Vakcinācijas kalendāram vai pirms došanās ceļojumā uz poliomielīta skarto valsti.

    Vakcinācijas kalendārā ir iekļauta vakcīna pret poliomielītu bērniem kombinēto vakcīnu sastāvā atbilstoši bērna vecumam: pamatvakcinācija – 2, 4, 6 mēnešos un balstvakcinācija – 12–15 mēnešos, 7 gadu vecumā.

    Ceļotājiem pirms došanās uz teritorijām, kurās tika reģistrēti poliomielīta gadījumi (saistībā ar to, ka epidemioloģiskā situācija mainās, jāseko līdzi aktuālākai PVO informācijai – skatīt tabulu) jābūt vakcinētiem pret poliomielītu:

    • iepriekš nevakcinētām personām vajadzīgs pilns pamatvakcinācijas kurss – trīs potes (otrā tiek veikta 1–2 mēnešus vēlāk pēc pirmās potes un trešā – 6–12 mēnešus vēlāk pēc otrās potes);
    • vakcinētiem cilvēkiem, kuri iepriekš (vairāk nekā pirms 12 mēnešiem) saņēmuši trīs vai vairāk vakcīnas devas, jāsaņem vēl viena poliomielīta vakcīnas deva (balstvakcinācija).

    Vakcinējoties pret poliomielītu pirms infekcijas skartās teritorijas apmeklēšanas, var izmantot kombinētās vakcīnas atbilstoši vecumam, konsultējoties ar ārstu, t. sk. pieaugušo vakcinācijai var izmantot kombinēto vakcīnu pret difteriju, stingumkrampjiem un poliomielītu. Pieaugušo vakcinācija pret poliomielītu nav apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem, un tas ir maksas pakalpojums.

    Ja ārsta padoms nepieciešams ārpus Tava ģimenes ārsta darba laika, zvani uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni – 66016001. Tālruņa darba laiks: darba dienās no plkst. 17.00 līdz 8.00, bet brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti. Plašāku informāciju par infekcijas slimībām, vakcināciju un profilaksi meklē www.spkc.gov.lv, kā arī pie sava ģimenes ārsta.

    Pieder pie Paramyxoviridaedzimtas, ir RNS saturošs vīruss, kurš skar galvenokārt dziļos elpceļus.

    Infekcijas avots ir tikai cilvēks ar klīniski izteiktu infekcijas formu. Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā. Saslimšanu novēro visu gadu, taču biežāk no oktobra līdz aprīlim. Infekcijai raksturīga augsta kontagiozitāte un spēja ātri izplatīties kolektīvā. Vīruss izplatās ne tikai gaisa pilienu ceļā, bet arī kontaktu ceļā - ar rokām, ar inficētu gultas veļu.

    Vīruss ir bīstams jaundzimušajiem (2 - 3 nedēļas veciem), jo samērā bieži bērniem šī infekcija beidzas letāli. Bet sevišķi bīstama šī infekcija ir neiznēsātiem jaundzimušajiem, jo no mātes iegūto antivielu līmenis viņiem ir zems vai to nav nemaz.

    Inkubācijas periods ir 2 - 6 dienas. Pirmajās dienās parādās sauss klepus, kuru pavada apgrūtināta elpošana. Parādās sāpes krūtīs un cianoze. Bieži attīstās obstrukcijas sindroms. Pieaugušajiem un lielākiem bērniem biežāk tiek skarti tikai augšējie elpceļi. Bērniem var būt bronhiolīts vai pneimonija, var parādīties aknu funkciju traucējumi - sāpes labajā paribē, urīns tumšā krāsā, īslaicīgi paaugstināta fermentu aktivitāte, āda - subikteriska. Katarālais sindroms mēreni izteikts - iesnas un neliela rīkles gala hiperēmija.


    Ārstēšana

    Specifisku līdzekļu pret respiratori sincitiālo vīrusu nav.

    Profilakse

    Respiratori sincitiālā vīrusa infekcijas profilaksei izmanto specifisku imūnglobulīnu, ar kuru bērna organismā ievada gatavas antivielas pret šo infekciju.

    Šī medikamenta ievadīšana ieteicama galvenokārt neiznēsātiem jaundzimušajiem, kuri ir visvairāk pakļauti inficēšanās riskam. Šajā un agrīna vecuma bērnu grupā reģistrē visaugstāko saslimstību un mirstību no respiratori sincitiālā vīrusa. Imūnglobulīnu ievada respiratori sincitiālā vīrusa infekciju pacēluma periodā - no oktobra līdz aprīlim. Bērnam ievada vienu imūnglobulīna devu (atbilstoši svaram) vienu reizi mēnesī.

    Rietumnīlas drudzis ir vīrusu infekcija, kuras ierosinātāja - Rietumnīlas vīrusa nozīmīgākie pārnesēji ir odi.
    Rietumnīlas vīruss pieder Flaviviridae dzimtas Flavivirus ģints Japānas encefalīta antigēnajam kompleksam, kurā ietilpstošie atklātie vīrusi var izraisīt cilvēkiem febrīlas slimības, kas dažreiz beidzas letāli. Vīrusa saimnieks ir putni. Ir aprakstīti Tuvo Austrumu, Āfrikas un Eiropas vīrusa varianti.

    Izplatība

    Aktuālā informācija par Rietumnīlas drudža izplatību Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā.

    Vīruss ir izolēts no 43 odu, galvenokārt Culex ģints, sugām. Eiropā nozīmīgākie pārnesēji ir C.pipiensC. modestus (sastopami arī Latvijā) un Coquillettidia richardii. Atsevišķos gadījumos vīruss izolēts arī no citām hematofāgām posmkāju sugām. Savvaļas putni ir galvenais Rietumnīlas vīrusa rezervuārs. Vīruss izolēts no dažādām ūdens un sauszemes putnu sugām, kurām novērota ilgstoša augsta virēmija, kas ir pietiekama, lai inficētu odus. Eirāzijas mērenajās joslās vīruss tiek ienests ar gājputniem to pavasara migrācijas laikā. Putniem iespējama vai nu ilgstoša vīrusu persistence bez simptomiem vai arī encefalīts, kas izraisa to bojāeju.


    Retos gadījumos vīruss izolēts arī no zīdītājiem: dzeltenkakla peles (Apodemus flavicollis), meža strupastes (Clethrionomys glareolus), kāmjiem, zaķiem, kamieļiem, zirgiem, suņiem, liellopiem u.c. enzootiskos perēkļos. Tomēr zīdītājiem ir mazāka nozīme nekā putniem vīrusa transmisīvo ciklu uzturēšanā.

    Inficēšanās
    Cilvēku inficē odi, sūcot asinis. Infekcija neizplatās no cilvēka uz cilvēku. Vairumā gadījumu Rietumnīlas vīruss izraisa saslimšanu ar vieglu akūtu drudzi. Retos gadījumos attīstās encefalīta simptomātika.

    Simptomi
    Rietumnīlas drudzis parasti ir gripai līdzīga slimība. Tas sākas strauji (inkubācijas periods 3 - 6 dienas) ar mērenu vai stipru drudzi, kas ilgst 3 - 5 dienas (retos gadījumos ar divfāzu gaitu). Slimību pavada galvassāpes (bieži frontālas), kakla sāpes, sāpes mugurā, mialģija, artralģija, nogurums, konjunktivīts, izsitumi (aptuveni pusē gadījumu izplatoties no ķermeņa uz ekstremitātēm un galvu), anoreksija, nelabums, sāpes vēderā, diareja un respiratorie simptomi. Reizēm (<15% gadījumos) iespējams akūts aseptisks meningīts vai encefalīts (ar kakla stīvumu, vemšanu, apziņas traucējumiem, miegainību, ekstremitāšu tremoru, izmainītiem refleksiem, krampjiem, parēzēm un komu), mielīts, hepatīts, pankreatīts un miokardīts.


    Atveseļošanās ir pilnīga (pieaugušajiem, salīdzinot ar bērniem, tā nav tik strauja un to bieži pavada ilgstošas mialģijas un vājums). Vairums letālu gadījumu bijuši pacientu vidū, kuri vecāki par 50 gadiem. Slimības diagnostikai var izmantot seroloģiskos izmeklējumus - IgM līmeņa noteikšanu serumā.


    Rietumnīlas vīrusu pirmoreiz izolēja no drudža slimnieces asinīm Ugandā, Rietumnīlas apgabalā 1937. gadā, bet piecdesmito gadu sākumā no slimniekiem, kā arī putniem un odiem Ēģiptē. Drīz tika noskaidrots, ka Rietumnīlas vīruss sastopams Āfrikā un Eirāzijā un tas ir izplatītākais flavivīruss. Šis vīruss izraisījis Eiropā sporādiskus saslimšanas gadījumus un uzliesmojumus cilvēkiem un zirgiem: Vidusjūras rietumdaļā un Dienvidkrievijā - no 1962. līdz 1964. gadam, Baltkrievijā un Ukrainā 1970. un 1980. gados, Rumānijā no 1996. - 1997. gadam, Čehijā - 1997. gadā un Itālijā 1998. gadā.


    Rietumnīlas drudža uzliesmojums Bukarestes apvidū un Rumānijā ar vairāk kā 500 klīniskiem saslimšanas gadījumiem un gandrīz 10% mirstību bija lielākais arbovīrusu slimību uzliesmojums Eiropā kopš astoņdesmitajiem gadiem. Tas vēlreiz pierādīja, ka odu pārnestas vīrusu infekcijas var parādīties masveidā pat mērenā klimatā. Vides faktori un cilvēku darbība (spēcīgi lieti, kas izraisa plūdus, apūdeņošana, paaugstināta temperatūra vai citi faktori) sekmē odu vairošanos, kā rezultātā var palielināties saslimstība ar Rietumnīlas drudzi.


    Simtiem Rietumnīlas drudža gadījumu tikuši aprakstīti Izraēlā un Dienvidāfrikā. Lielākā epidēmija Āfrikā, ar aptuveni 3000 klīniskiem gadījumiem, bija tuksnešainā Keipas provinces apgabalā pēc spēcīgiem lietiem 1974. gadā. Uzliesmojums ar aptuveni 50 pacientiem, no kuriem 8 nomira, tika aprakstīts Alžīrijā 1994. gadā. Citi gadījumi vai uzliesmojumi novēroti Azerbaidžānā, Centrālāfrikas republikā, Kongo Demokrātiskajā republikā (bijušajā Zairā), Ēģiptē, Etiopijā, Indijā, Madagaskārā, Nigērijā, Pakistānā, Senegālā, Sudānā un dažās Eiropas valstīs.


    Uzliesmojumi parasti ir teritoriāli lokalizēti, atkarīgi no noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem. Endēmiskajos rajonos iedzīvotājiem ir labi izteikta sadzīves imunitāte. Pārējās pasaules daļās iedzīvotāji nav aizsargāti, vīrusa cirkulācija tur nav novērota. Vakcīnas nav. Saslimšana nav klasificēta kā sevišķi bīstama.


    ASV Ņujorkas štatā vīrusu saturošie odi tika ievesti 1998. gadā kopā ar kādu kravu no Tuvajiem Austrumiem. Odi ātri adaptējās vietējos klimatiskajos apstākļos, izvēlējās noteiktas putnu sugas un sāka izplatīties ne tikai Ņujorkas, bet arī apkārtējos štatos. Tā kā ASV šis vīruss tika ievests, iedzīvotāju asinīs nebija specifisku aizsargvielu - antivielu, sakarā ar ko tika reģistrētas smagas klīniskas formas, t.sk. nāves gadījumi. 1999. gada augustā ASV parādījās pirmie laboratoriski apstiprinātie saslimšanas gadījumi Ņujorkā un tagad vīruss ir izplatījies jau plašākā ASV teritorijā, ar putniem pakāpeniski izplatoties uz ASV rietumdaļas apgabaliem.


    Iedzīvotājiem tiek ieteikts valkāt apģērbu, kas aizsargā no odu kodumiem, lietot repelentus, nodrošināt telpas pret odiem, kā arī likvidēt tuvumā esošas peļķes un visas citas stāvoša ūdens krātuves. Iedzīvotājiem tiek lūgts arī, atrodot beigtus putnus - vārnas, sīļus, pūces, vanagus, ērgļus - ziņot par to vietējām veselības aizsardzības iestādēm.


    Vides faktori, ieskaitot cilvēku aktivitātes, kas veicina vīrusa pārnesēju populācijas blīvumu (apūdeņošana, spēcīgi lieti, kam seko plūdi, augstāka temperatūra nekā parasts, un ekoloģisku nišu veidošanās, kas dara iespējamu odu masveida savairošanos) izraisa šīs odu izcelsmes slimības atkārtotu parādīšanos. Globālās sasilšanas scenārijs nākotnē pieļauj siltāka, mitrāka klimata iespēju, kas var radīt odu izplatības un daudzuma pieaugumu. Skartajās teritorijās vajadzētu veikt Rietumnīlas drudža uzraudzību (galveno vīrusa pārnesēju populācijas blīvuma un inficētības līmeņa monitoringu, mugurkaulnieku un ekspozīcijai pakļauto cilvēku grupu seropārbaudes un cilvēku infekcijas slimību plānveida diagnostiku).

    Tie ir mazi bezapvalka RNS saturoši vīrusi, kas pieder Picornaviridae dzimtai. Pazīstami vairāk kā 150 rinovīrusu serotipi, kas arī izskaidro faktu, ka rinovīrusu infekcija ir biežākais augšējo elpceļu iekaisumu (iesnas) iemesls. Infekcija izplatās gaisa pilienu un roku kontakta ceļā.

    Izplatība

    Avots ir slimais cilvēks, kurš ir infekciozs inkubācijas perioda beigās un visu slimības klīnisko periodu (7dienas). Rinovīrusu cirkulācija novērojama visu gadu, maksimālu intensitāti sasniedzot pārsvarā rudenī un pavasarī. Inkubācijas periods ilgst līdz 2 dienām, slimība ilgst 5 - 7 dienas. Rinovīrusi izraisa tikai augšējo elpceļu slimības un gandrīz nekad nav iemesls dziļo elpceļu iekaisumiem.

    Simptomi

    Slimības sākums parasti ir akūts, retāk pakāpenisks. Raksturīgas katarālas parādības - šķaudīšana, skrāpēšanas sajūta kaklā, apgrūtināta elpošana caur degunu, pēc nedaudz stundām parādās daudz serozu izdalījumu no deguna, kuri vēlāk paliek gļotaini un sabiezē. Var parādīties acu asarošana. Temperatūra ir normāla vai nedaudz paaugstināta. Var pievienoties sauss klepus un balss aizsmakums.

    Rotavīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīgs galvenokārt gremošanas trakta gļotādas iekaisums.

    Simptomi

    Akūts sākums, vemšana, bieža vēdera izeja, slikta dūša, sāpes vēderā, galvassāpes, vājums, slikta apetīte, paaugstināta ķermeņa temperatūra, raksturīgs arī vienlaicīgs augšējo elpceļu iekaisums (iesnas, klepus). Rotavīrusu infekcijas simptomi parādās 15 stundu līdz 7 dienu laikā pēc inficēšanās, parasti 1 - 2 dienu laikā. Infekcijas ierosinātājs - rotavīruss, kas ietilpst Reovīrusu grupā. Vīrusiem raksturīgi ilgstoši saglabāt dzīvotspēju (spēju izsaukt saslimšanu) apkārtējā vidē uz dažādiem priekšmetiem (no 10 līdz 15 dienām līdz 1 mēnesim).

    Ierosinātājs

    Slims cilvēks vai infekcijas ierosinātāja nēsātājs bez slimības simptomiem. Inficētā persona vīrusu izdala vidēji 7 - 8 dienas, bet personas ar novājinātu imunitāti - ilgāk.

    Pārnešana

    Rotavīrusu infekcijas ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar fekālijām. Slimnieks vai vīrusu nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu, ar infekcijas slimības ierosinātāju kontaminē ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus. Iespējama infekcijas pārnešana gaisa - pilienu vai gaisa - putekļu ceļā.

    Imunitāte pret rotatavīrusu infekciju ir nenoturīga, iespējama atkārtota inficēšanās.

    Profilakse

    Vissvarīgākā nozīme infekcijas izplatības ierobežošanai ir personīgās higiēnas ievērošana (mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas). Cilvēki, kuriem ir akūtas zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu gatavošanu, transportēšanu, apmeklēt organizētus kolektīvus, īpaši bērnu iestādes. Organizētos kolektīvos ievērot tīrīšanas un dezinfekcijas režīmu. Personām, kuras kontaktējas ar rotavīrusu infekcijas slimnieku, profilaktiska ārstēšana un vakcinācija netiek veikta.


    Zīdaiņiem, vecumā no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem, iespējama profilakse - vakcinācija pret rotavīrusu infekciju.

    Salmoneloze ir infekcijas slimība, kas galvenokārt skar kuņģa - zarnu traktu.

    Pazīmes

    Salmonelozes pazīmes ir slikta dūša, vemšana, krampji, caureja, drudzis, galvassāpes. Ja slimība noris smagā formā, vai arī, ja saslimušais ir mazs bērns, liels šķidruma zudums var izraisīt smagu organisma atūdeņošanos (dehidratāciju). Salmonelozes simptomi parādās 6 - 72 stundas pēc inficēšanās. Bieži vien salmoneloze noris smagā formā un var būt nepieciešama slimnieka hospitalizācija. Bīstama slimības komplikācija ir baktēriju iekļūšana asinīs no zarnu trakta, kas var izraisīt iekšējo orgānu inficēšanu (abscesu, artrītu, meningītu u.c.). Šādos gadījumos salmoneloze var beigties ar nāvi. Maziem bērniem, cilvēkiem gados un cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu ir lielāka iespējamība saslimt ar salmonelozi.

    Izraisītājs

    Salmonelozi izraisa baktēriju grupa - salmonellas. Ir apmēram 2000 salmonellu tipu, bet Latvijā pacientiem konstatēti apmēram 20. Visizplatītākās ir Salmonella enteritidis un Salmonella typhimurium. Infekcijas avots var būt daudzi savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki, kā arī cilvēki. Salmonellas dzīvo un vairojas zarnu traktā un izdalās apkārtējā vidē ar izkārnījumiem. Nonākot augšanai labvēlīgos apstākļos (mitrums, temperatūra +5,2 līdz +45°C), salmonellas intensīvi vairojas arī daudzos pārtikas produktos (gaļa un gaļas produkti, olas, piens un piena produkti, salāti, konditorejas izstrādājumi). Salmonellas ļoti ilgi var palikt dzīvas sasaldētos pārtikas produktos, 200 dienas – augsnē, līdz 10 mēnešiem – putekļos, ilgāk par 10 mēnešiem grauzēju izkārnījumos, bet ilgāk par 4 gadiem – sausā olu pulverī. Salmonellas iet bojā 5 – 10 minūšu laikā 70C temperatūrā, vārot gaļu, šis laiks ir ilgāks, bet, vārot olu, salmonellas saglabājas gan olas baltumā, gan dzeltenumā četras minūtes.

    Inficēšanās

    Inficēšanās ar salmonelozi var notikt, ja cilvēka organismā nokļūst pavisam niecīgs salmonelozes ierosinātāju daudzums (15 - 20 mikrobu šūnas).

    Inficēšanās notiek:

    • lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātus dzīvnieku valsts produktus (gaļu, olas, pienu un piena produktus, zivis, garneles u.c.), kas satur salmonellas vai ar ēdienu, kas pagatavots no šiem termiski neapstrādātajiem produktiem;
    • lietojot uzturā tādus ēdienus, kas pagatavoti apstākļos, kur netiek ievērotas sanitārās normas, piemēram:
      • ja notiek ar salmonellām piesārņota pārtikas produkta tieša saskarsme ar citu pārtiku, produktus nepareizi uzglabājot;
      • ja notiek salmonellu pārnešana no jēliem uz gataviem pārtikas produktiem ar rokām, virtuves priekšmetiem (nažiem, virtuves dēlīšiem, kopējiem traukiem u.c.);
      • ja kukaiņi un grauzēji piekļūst pārtikas produktiem un ēdieniem un piesārņo tos;
    • kontaktējoties ar inficētiem dzīvniekiem (putnkopība, lopkopība). Mazi bērni var inficēties, spēlējoties ar mājdzīvniekiem, kuri pārnēsā salmonellas – putniem, bruņurupučiem, pelēm un žurkām;
    • nonākot tiešā vai netiešā saskarē ar inficētiem cilvēkiem (slimniekiem vai baktēriju nēsātājiem) vai viņa izkārnījumiem un piesārņotiem priekšmetiem, ja netiek ievērota nepieciešama piesardzība.

    Salmoneloze slimnīcās var izplatīties ar medicīnisko aprīkojumu, ārstniecības līdzekļiem, netīrām rokām vai citiem priekšmetiem.

    Savukārt, ja pārtikas blokā vai pie ēdiena sadalīšanas strādā kāds ar salmonellām inficēts darbinieks, viņš var inficēt daudzus apmeklētājus.

    Salmoneloze izplatās arī ar rotaļlietām bērnudārzos, bērniem rotaļājoties, u.tml.

    Sekas, salmonellu nēsāšana

    Slimnieki parasti izveseļojas 5 - 7 dienu laikā. Dažreiz organismam ir nepieciešami vairāki mēneši, lai pilnībā atjaunotu zarnu trakta normālu darbību. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acu ābolu iekaisumu un sāpīgu urināciju), kas ilgst dažus mēnešus vai gadus. Atsevišķi klīniskie gadījumi uzrāda, ka praksē ir novērojamas situācijas, ka inficētie cilvēki, kas saņēmuši antibakteriālo ārstēšanu (antibiotiku lietošana), pat pēc izveseļošanās var ilgstoši izdalīt salmonellas (apzīmē – salmonellu nēsāšana). Apmēram 1 % ar salmonelozi pārslimojušie pieaugušie un 5 % bērni (līdz 5 gadu vecumam) var izdalīt salmonellas ilgāk par vienu gadu ja netiek ievērota personīgā higiēna (roku mazgāšana pēc tualetes apmeklējuma (defekācijas). Šie baktēriju nēsātāji var kļūt par infekcijas avotu ģimenes locekļiem, bet īpaši bīstami ir, ja salmonellu nēsātāji strādā pārtikas uzņēmumos, slimnīcās un bērnu pirmsskolas izglītības iestādēs. Lai izvairītos no salmonelozes komplikācijām un hroniskām sekām, pamanot šīs slimības sākotnējos simptomus, nekavējoties jāuzsāk ārstēšana. Pašārstēšanās var būt kaitīga jūsu un jūsu bērna veselībai.

    Pasaules Veselības organizācija norāda, ka antibakteriālā terapija nav ieteicama pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu slimības gaitu, jo antibiotikas ne vienmēr atbrīvo organismu no salmonellām un tiek veicināta pret antibiotikām rezistentu mikroorganismu attīstība, kas rada smagāku slimības gaitu, nelabvēlīgāku iznākumu, ilgāku stacionēšanu. Saskaņā ar pieejamo medicīnisko literatūru un vadošo sabiedrības veselības institūciju ieteikumiem lielākajai daļai salmonelozes slimnieku nav nepieciešama specifiskā (antibakteriālā) ārstēšana, un pietiek ar iekšķīgi lietojamu šķidrumu ievadīšanu.

    Pareiza un rūpīga roku higiēna, sevišķi pēc tualetes apmeklēšanas (defekācijas), būtiski mazina vairāku infekcijas slimību izraisītāju, t. sk. salmonellu, izplatīšanās risku no inficētām personām. Savukārt ar salmonellām inficētiem maziem bērniem, mainot autiņbikses, pēc lietošanas mazgājot un dezinficējot sēdpodus un attīrot bērna veļu vai citus priekšmetus no izkārnījumiem, ir ļoti svarīgi ievērot nepieciešamo piesardzību: lietot vienreizējas lietošanas cimdus un vienreizējas lietošanas priekšautu, vienmēr mazgāt rokas pirms un pēc individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanas. Dezinfekcijas līdzeklis jāizmanto atbilstoši tā lietošanas instrukcijai un paredzētajam mērķim (piemēram, līdzeklis paredzēts klozetpodu dezinfekcijai) – tas jālieto pareizā koncentrācijā (jābūt mērtraukam) un uz dezinficējamās virsmas jātur atbilstoši ekspozīcijas laikam. Nepieciešamā informācija ir norādīta dezinfekcijas līdzekļa ražotāja sniegtajā lietošanas instrukcijā.

    Vai salmonellu nēsātājs var apmeklēt izglītības iestādi un ārpusstundu pasākumus?

    Ja personai nav nekādu klīnisku pazīmju, bet joprojām tiek izdalītas salmonellas, nav pamata noteikt ierobežojumus, tai skaitā apmeklēt izglītības iestādi. Šādā gadījumā salmonellu izplatīšanās risks ir zems salīdzinājumā ar slimniekiem, kuriem ir klīniskie simptomi, jo klīniski vesela cilvēka organisms izdala salmonellas mazākā daudzumā un retāk. Salmonellu izplatīšanās risks ir vēl zemāks tiem salmonellu nēsātājiem, kuri kārtīgi ievēro personīgo higiēnu, līdz ar to nepieļauj vides, t. sk. koplietošanas priekšmetu piesārņošanu ar salmonellām.

    Ja tiek ievēroti atbilstoši higiēnas ieteikumi, salmonellu nēsātājs nav bīstams apkārtējiem, un tādēļ Epidemioloģisko drošību reglamentējošie normatīvie akti neparedz aizliegumu, ka salmonellu nēsātājs nedrīkst strādāt vai apmeklēt izglītības iestādes un ārpusstundu pasākumus. Ja ārstējošais ārsts konstatē, ka salmonelozes simptomi, ieskaitot zarnu darbības traucējumus, bērnam ir beigušies, tad viņš var atļaut bērnam apmeklēt bērnu iestādi, atgādinot vecākiem piesardzības pasākumus, ja bērns turpina izdalīt salmonellas.

    Lai pēc pārslimošanas bērns varētu uzsākt apmeklēt izglītības iestādes un ārpusstundu pasākumus, pakalpojuma sniedzējam no vecākiem ir jāsaņem ģimenes ārsta izsniegta izziņa par bērna veselības stāvokli un, ja nepieciešams, rekomendācijām turpmākai bērna aprūpei pakalpojuma laikā.

    Kā izvairīties no inficēšanās

    • Nelietojiet uzturā jēlas olas vai ēdienus, kuru sastāvā ir jēlas olas. Olas pilnīgi iegremdētas ūdenī, vāriet 7 minūtes. Cepiet olas vismaz 3 minūtes no vienas puses un 2 minūtes no otras puses. " Vēršacis" cepiet ne mazāk kā 7 minūtes bez vāka vai 4 minūtes, uzliekot pannai vāku. Olas glabājiet tikai ledusskapī. Ieplīsušās olas izmetiet. Ēdienus, kuru sastāvā ir olas, apēdiet tūlīt pēc to pagatavošanas.
    • Nedzeriet nevārītu vai nepasterizētu pienu.
    • Kārtīgi izcepiet vai izvāriet gaļu un zivis.
    • Izvairieties no ātri bojājošos produktu iegādes vietās, kur tos neglabā ledusskapjos vai aukstuma vitrīnās. Nepieļaujiet, lai pagatavotie ēdieni ilgi atrastos istabas temperatūrā. Uzglabājiet tos ledusskapī mazos konteineros vai nelielos traukos.
    • Ievērojiet uz pārtikas produktiem norādītos derīguma termiņus. Restorānā, ēdnīcā vai kafejnīcā nekautrējieties atteikties no ēdiena, kura kvalitāte jums liekas aizdomīga.
    • Virtuvē gatavotos un jēlos produktus glabājiet un pagatavojiet atsevišķi, nepieļaujiet to saskari. Gatavo un jēlo produktu griešanai lietojiet atsevišķus nažus un dēlīšus. Vienmēr rūpīgi nomazgājiet ar mazgāšanas līdzekļiem rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem un olām, kā arī pēc tualetes apmeklēšanas. Rūpējieties par tīrību virtuvē. Uzglabājiet produktus grauzējiem un kukaiņiem nepieejamās vietās. Iznīciniet minētos kaitēkļus!
    • Kārtīgi mazgājiet rokas pēc saskares ar mājdzīvniekiem, putniem, pelēm, bruņurupučiem, kas bieži ir salmonellu pārnēsātāji.
    • Pārliecinieties, ka bērni ievēro personīgo higiēnu, mazgā rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēšanas.
    • Zīdīšana ir labākais salmonelozes profilakses līdzeklis zīdaiņiem.
    • Cilvēki, kuriem ir zarnu infekciju simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.
    • Ja jūsu ģimenē ir salmonelozes slimnieks, konsultējieties ar savu ģimenes ārstu par nepieciešamajiem pasākumiem, lai novērstu infekcijas tālāku izplatīšanos.

    Palīdziet epidemiologiem veikt salmonelozes gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu! Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!

    Inficēšanās ar sifilisu galvenokārt notiek dzimumkontaktu laikā. Inficēties iespējams arī no asinīm. Ar sifilisu slima sieviete var dzemdēt bērnu ar iedzimtu sifilisu.

    Ar sifilisu var inficēties arī ciešā sadzīves kontaktā - skūpstoties, smēķējot vienu cigareti. Biežāk sadzīves ceļā inficē mazus bērnus, kad slimais piederīgais, kuram mutē ir sifilisa izsitumi, aplaiza karotīti vai knupīti, kuru dod bērnam.

    Sākumā parādās nesāpīgas, cietas čūliņas uz ārējiem dzimumorgāniem, pēc pāris nedēļām palielinās cirkšņu limfmezgli, vēl pēc trīs nedēļām uz ādas un gļotādām parādās izsitumi - sārti plankumi, mezgliņi. Limfmezgli palielinās arī citās vietās. Pāris mēnešu laikā primārā čūliņa sadzīst un izzūd arī izsitumi. Izsitumi atkārtoti parādās pēc trīs mēnešiem, sāk izkrist mati, aizsmok balss.

    Pirmās sifilisa pazīmes parasti parādās 3 - 6 nedēļas pēc inficēšanās.

    Infekcija ir izārstējama, bet vēlākās stadijās ārstēšana ir ilgstoša. Ja ārstēšanu nesāk laicīgi, notiek neatgriezeniskas izmaiņas visos orgānos un nervu sistēmā, kam seko invaliditāte vai pat nāve.

    Skarlatīna ir vienlīdz izplatīta visā pasaulē. Skarlatīna uzskatāma par bērnu infekcijas slimību, jo 90% gadījumos ar to slimo bērni līdz 16 g.v. Visaugstākā saslimstība ir vērojama pirmsskolas un skolas vecuma bērnu vidū. Skarlatīnas ierosinātājs izraisa arī citas slimības, piemēram, sāpošu kaklu (faringītu), ādas sastrutošanu (piodermiju), vidusauss iekaisumu, sepsi u.c. Slimībai raksturīga sezonalitāte – rudens un ziemas periods.

    Ierosinātāji
    A grupas ß – hemolītiskais streptokoks (baktērija). Infekcijas avots ir slimnieks vai baktērijas nēsātājs, un tā izplatās gaisa – pilienu ceļā. Inkubācijas periods ir vidēji 2-7 dienas, bet var būt arī īsāks.

    Simptomi
    Slimība sākas akūti ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru un sāpēm kaklā. Pēc kāda laika ( no dažām stundām līdz 2 – 3 dienām) parādās izsitumi, kas ātri izplatās pa seju, kaklu, ķermeni un ekstremitātēm. Izsitumi ir izteiktāki ķermeņa dabīgajās ieloku virsmās: padusēs, cirkšņos, elkoņu ieloku virsmā. Uz sejas ir raksturīgas klīniskās pazīmes: sārti vaigi ar izsitumiem, bet rajons ap muti ir bāls, veidojot bālu trīsstūri.


    Pēc izsitumu pazušanas (parasti bez pigmentācijas) slimības 3. – 7. dienā sākās ādas lobīšanās (parasti lielu lēveru veidā). Raksturīga skarlatīnas izpausme ir angīna (žāvas un mandeļu loku apsārtums), kas progresējot, iesaista procesā arī apkārtējos audus - novēro limfmezglu palielināšanos). Parasti slimība noris vieglā formā pie nosacīti normālas ķermeņa temperatūras un vieglas intoksikācijas.

    Ārstēšana

    Skarlatīnu ir iespējams ārstēt mājās (vieglu formu gadīijumā), nodrošinot slimnieka izolēšanu atsevišķā istabā. Smagu formu gadījumā ir nepieciešama hospitalizācija. Ārstēšanā izmanto antibiotiku preparātus, kurus izvēlas ārsts.

    Profilakse
    Specifiska skarlatīnas profilakse nepastāv. Svarīgi agrīni atklāt un ārstēt skarlatīnas infekcijas avotus.

    Smailās kondilomas jeb dzimumorgānu kārpiņas izraisa cilvēka papillomas vīruss. Ar to parasti inficējas dzimumkontaktu ceļā. Dzemdību laikā no inficētas grūtnieces var inficēties jaundzimušais.

    Simptomi

    Kārpiņas izskatās kā bārkstaini izaugumi vai arī kā pacelts grumbuļains veidojums. Tās lokalizējas uz dzimumorgāniem un ap anālo atveri. Šajā apvidū ir nepatīkama nieze un dedzinoša sajūta. Kārpiņas parādās 1 - 6 mēnešu laikā pēc inficēšanās.

    Kandilomas ir samērā vienkārši ārstējamas, tomēr kārpiņas var atjaunoties. Diemžēl atbrīvošanās no kārpiņām nenozīmē, ka iznīcināts arī tās izraisošais cilvēka papillomas vīruss, tomēr tas samazina iespēju inficēt dzimumpartneri.

    Sekas

    Cilvēka papillomas vīruss var izraisīt ārējo dzimumorgānu ādas un dzemdes kakla vēzi.

    Slimības ierosinātājs ir baktērija, kuras sporas atrodas augsnē un var tur ilgstoši saglabāties. Tiešā kontaktā ar augsni vai ar putekļiem baktērijas nokļūst uz apkārtējiem priekšmetiem, apģērba un cilvēka ādas. Pat nenozīmīgie ādas ievainojumi un nobrāzumi var radīt inficēšanās risku. Nevakcinētām personām inficēšanās risks pastāv arī ķirurģiskas operācijas laikā, veicot zarnu traktā operācijas, un dzīvnieku koduma gadījumā.

    Simptomi

    Baktērija skar nervu sistēmu. Raksturīgi augsta temperatūra, košanas muskulatūras krampji - slimnieks nespēj atvērt muti un norīt ēdienu, kā arī ilgstoši ķermeņa muskulatūras krampji.

    Sekas

    Var būt muskuļu pārrāvumi, kaulu lūzumi, elpošanas muskulatūras paralīze un letāls iznākums līdz 50% gadījumu.

    Šigeloze ir akūta bakteriāla zarnu infekcijas slimība, ko izraisa Shigella ģints baktērijas. Šigella ģintī ir 4 sugas: S.dysenteriae, S.flexneri, S.boydii, S.sonnei. Latvijā izplatītas divas sugas - S.flexneri un S.sonnei. Shigella ģints baktērijas labi izdzīvo zemā temperatūrā un mitrā vidē. Produkta sasaldēšana uz baktērijām iznīcinoši neiedarbojas. Minētā baktērija labi vairojas istabas temperatūrā, bet pie +1000C iet bojā momentāli.

    Izplatība

    Infekcija ir izplatīta visā pasaulē. 2/3 no saslimšanas gadījumiem un lielākā daļa no letāliem gadījumiem skar bērnus līdz 10 gadu vecumam. Sekundāru gadījumu saslimstības koeficients ģimenēs var sasniegt gandrīz 40%.

    Ierosinātājs
    Vienīgais nozīmīgais infekcijas avots ir slims cilvēks, kurš ir izveseļošanās periodā vai klīniski vesels baktēriju nēsātājs, kurš izdala slimības ierosinātāju no organisma ar fekālijām. Infekcijas avots, izdalot ierosinātāju no organisma, izplata infekciju tieši kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, tieši vai netieši kontaminējot (inficējot) ūdeni, pārtiku vai sadzīves priekšmetus, kas kalpo kā pārnešanas faktori infekcijas tālākai izplatībai. Cilvēks inficējas, infekcijas ierosinātājam nokļūstot gremošanas traktā, lietojot uzturā ar baktērijām piesārņotu pārtiku vai ūdeni, vai ar inficētu sadzīves priekšmetu starpniecību vai arī tieša kontakta ceļā ar slimnieku. Inficēšanās var notikt pat pēc ļoti neliela (10 – 100) baktēriju daudzuma uzņemšanas.


    Visbiežāk infekcija izplatās, ja infekcijas avots (slimnieks vai nēsātājs) neievēro personīgo higiēnu. Īpaši liels risks citu cilvēku veselībai ir, ja personīgo higiēnu nav ievērojusi persona, kas nodarbināta pārtikas apritē.

    Inkubācijas periods

    Inkubācijas periods vidēji ir līdz 3 dienām, bet svārstās no 12 stundām līdz 7 dienām.

    Simptomi
    Slimība sākas pēkšņi ar augstu ķermeņa temperatūru, sliktu dūšu un caureju (tipiskos gadījumos fēces bieži ar asins piejaukumu un gļotām), krampjveida sāpēm vēderā (tenesmiem), dažreiz - vemšanu. Reizēm infekcija norit bez klīniskiem simptomiem. Slimības smaguma pakāpe un mirstības rādītājs ir atkarīgi no uzņēmīgā organisma vecuma, veselības stāvokļa, baktērijas serotipa un uzņemtās mikroorganismu devas.


    Cilvēkam, kuram parādās iepriekš minētie simptomi, nekavējoties jāvēršas pēc medicīniskās palīdzības ārstniecības iestādē, jāpārtrauc apmeklēt mācību vai darba vietu, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar pārtikas ražošanu un apriti.


    Diagnozi nosaka, ņemot vērā klīniskos simptomus, epidemioloģiskās izmeklēšanas datus un laboratorisko izmeklējumu rezultātus, mikrobioloģiskos - izdalot no fēcēm Shigella ģints baktērijas vai seroloģisko atradni.


    Neārstēts šigelozes slimnieks ir infekciozs (izdala infekcijas ierosinātāju) laika posmā līdz 4 nedēļām, reizēm – vairākus mēnešus. Slimnieks ir īpaši infekciozs caurejas laikā.


    Profilaksē ir svarīgi ierobežot baktērijas izplatīšanos, veicot šādus pasākumus - izglītot sabiedrību un pārtikas ražotājus, kā arī citus darbiniekus personīgās higiēnas jautājumos, slimnieka izolēšana, higiēnas prasību ievērošana pārtikas apritē, tīrības un kārtības uzturēšana dzīves vietā, augļu un dārzeņu mazgāšana, notekūdeņu neizmantošana lauku laistīšanai, ūdens piesārņošanas ar fekālijām novēršana, kvalitatīva dzeramā ūdens nodrošināšana un izmantošana.


    Ņemot vērā šigelozes grupveida saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu, lai novērstu infekcijas izplatīšanos, Slimību profilakses un kontroles centra speciālisti atgādina:

    • ja Jums vai Jūsu bērnam ir parādījušies iepriekš minētie simptomi, nekavējoties jāizsauc ārsts.
    • lai novērstu citu cilvēku inficēšanās iespēju jāpārtrauc apmeklēt mācību vai darba vietu, jo īpaši, ja darbs ir saistīts ar pārtikas apriti;
    • ja Jūsu ģimenē ir cilvēks, kurš inficējies vai ir aizdomas par inficēšanos ar zarnu infekcijas slimību, nepieciešams ievērot sekojošus piesardzības pasākumus:

    1. Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm pēc saskares ar izkārnījumiem (piemēram, pēc pamperu nomaiņas bērnam) vai iespējami inficētiem priekšmetiem, pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas, pirms ēdienu gatavošanas, kā arī gatavošanas laikā.

    Kā pareizi mazgāt rokas?

    • Pārklāt rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka)
    • Ziepes rokās saputot
    • Vismaz 10 sekundes enerģiski ziepēt roku virsmu
    • Kārtīgi no visām pusēm berzt pirkstus un plaukstas (neaizmirst berzt plaukstu virspuses), kā arī tīrīt nagus. Šajā laikā rokas neturēt zem ūdens strūklas
    • Noskalot rokas zem ūdens strūklas vismaz 10 sekundes
    • Roku mazgāšanas laikā izvairīties no ūdens šļakstīšanās
    • Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus, ar kuru palīdzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānus

    Citi pasākumi

    • Regulāri veikt telpu uzkopšanu, pievēršot īpašu uzmanību riska priekšmetiem, uz kuru virsmām visbiežāk var atrasties šigelozes ierosinātājs, – rotaļlietām, tualetes poda sēdekļiem, ūdens noraušanas un krāna rokturiem, durvju rokturiem, traukiem
    • Parādoties iepriekš minētajiem slimības simptomiem, nekavējoties informēt bērna vecākus un vērsties pēc medicīniskās palīdzības
    • Lai novērstu citu cilvēku inficēšanās iespēju, pārtraukt pirmsskolas izglītības iestādes, mācību vai darba vietas apmeklēšanu
    • Veikt piesardzības pasākumus, lai novērstu infekcijas ierosinātāja nokļūšanu organismā ar roku, sadzīves un apkārtējas vides priekšmetu starpniecību (nelikt mutē pirkstus, rakstāmpiederumus, rotaļlietas u.c.)

    2. Slimniekam vēlams izmantot atsevišķas ziepes un dvieli, izdalīt atsevišķus traukus un rotaļlietas. Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus ar kuru palīdzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānus.


    3. Inficētās personas veļu savākt un mazgāt veļas mazgājamā mašīnā atsevišķi no citas veļas un pēc tam gludināt.


    4. Regulāri veikt to priekšmetu tīrīšanu un dezinfekciju, kuri bijuši tiešā saskarē ar slimnieku un slimnieka izdalījumiem (fēcēm, atvemtām masām u.c.), kā arī veikt telpu mitro uzkopšanu, izmantojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus. Īpaša uzmanība jāpievērš priekšmetiem, uz kuru virsmām visbiežāk var atrasties šigelozes ierosinātājs – rotaļlietām, tualetes poda sēdekļiem, ūdens noraušanas un krāna rokturiem, durvju rokturim, traukiem.


    5. Inficētās personas nedrīkst apmeklēt organizētos kolektīvus, sabiedriskās pirtis un dušas, strādāt pārtikas aprites uzņēmumos.


    6. Šigelozi pārslimojušās personas drīkst apmeklēt organizētos kolektīvus un atsākt darbu pārtikas aprites uzņēmumos, izglītības un ārstniecības iestādēs pēc klīniskās izveseļošanās, pabeidzot ārstēšanās kursu un saņemot 2 negatīvus mikrobioloģisko izmeklējumu rezultātus.


    Nepieciešams stingri ievērot higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasības, lai novērstu infekcijas slimības izplatīšanos. Vecākiem, pedagogiem un audzinātājiem jāpievērš uzmanība bērnu izglītošanai personīgās higiēnas jautājumos, uzsverot rūpīgas roku mazgāšanas nozīmi, kā arī sekot, lai bērniem tiktu nodrošināta iespēja veikt roku mazgāšanu ar ziepēm.

    Trakumsērga ir ļoti bīstama vīrusu infekcijas slimība. Slimība vienmēr beidzas ar saslimušā dzīvnieka vai cilvēka nāvi.

    Pēdējie cilvēka trakumsērgas gadījumi Latvijā reģistrēti (pa vienam gadījumam gadā) 1993., 1996. un 2003. gadā. Savukārt dzīvniekiem pēdējais trakumsērgas gadījums meža dzīvniekiem konstatēts 2010. gadā, bet mājas (istabas) dzīvniekiem – 2012. gadā. Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija Latviju oficiāli atzinusi par valsti, kas ir brīva no trakumsērgas. Latvijā galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā bija lapsas un jenotsuņi, no kuriem inficējas mājdzīvnieki (suņi, kaķi, mājlopi u.c.).

    Ar trakumsērgu slimo tikai zīdītāji, savukārt putni, rāpuļi, zivis un abinieki ar trakumsērgu neslimo. Lai gan visas zīdītāju sugas ir uzņēmīgas pret trakumsērgas vīrusu, tikai dažas no tām ir nozīmīgas šīs infekcijas uzturētājas un izplatītājas dabā. Sīkie zīdītāji: vāveres, peles, žurkas, zaķi u.c. inficējas reti.

    Kā var inficēties ar trakumsērgu

    Visbiežāk inficēšanās notiek ar trakumsērgu inficētā dzīvnieka koduma rezultātā, brūcē iekļūstot siekalām, kas satur vīrusu. Reti iespējama ir inficēšanās ar inficēta dzīvnieka siekalām, tām nokļūstot uz bojātas ādas (dzīvnieka skrāpējumi vai jau esošās brūces vai ādas nobrāzumi). Zināmi arī citi inficēšanās ceļi – inficētā dzīvnieka siekalām nokļūstot uz acu, deguna vai mutes gļotādām, ieelpojot vīrusu kopā ar putekļiem telpās, kurās uzturas slimi dzīvnieki (šādi gadījumi aprakstīti saistībā ar sikspārņu apdzīvotu alu apmeklēšanu). Inficēties var arī saskaroties ar slimā dzīvnieka smadzeņu audiem. Tiek uzskatīts, ka kontakts gan ar slima dzīvnieka vai slima cilvēka urīnu, asinīm vai fekālijām nerada inficēšanās risku. Pēc inficēšanās vīruss dažas dienas vai mēnešus atrodas tā sauktajā "apslēptajā" stadijā un tā konstatēšana inficētā dzīvnieka vai cilvēka audos ir apgrūtināta. Nav zināmi transmisijas gadījumi no inficēta cilvēka cilvēkam. Trakumsērgas vīruss izžūstot un saules staru iedarbības rezultātā kļūst neinfekciozs.

    Slimības pazīmes

    Laika periods no vīrusa iekļūšanas organismā līdz pirmo slimības klīnisko pazīmju sākumam, var ilgt no dažām dienām (~10 dienas) līdz gadam un pat ilgāk, tomēr visbiežāk cilvēkam tas ilgst 1 - 3 mēnešus. Lai slimība progresētu, vīrusam jānokļūst nervu sistēmā, pa kuru tas pakāpeniski nonāk centrālajā nervu sistēmā, izraisot smagus tās bojājumus un saslimušā nāvi. Visīsākais inkubācijas periods vērojams tad, ja dzīvnieka kodumi lokalizējas galvas un plaukstu rajonā, kā arī tad, ja ir daudz dziļu kodumu.

    Trakumsērgas vīrusu vairošanās un izplatīšanās centrālajā nervu sistēmā ir strauja (vīruss nokļūst dažādos audos, tai skaitā arī siekalu dziedzeros). Šajā laikā parādās trakumsērgas raksturīgie klīniskie simptomi. Agrīnie trakumsērgas simptomi cilvēkam nav specifiski un izpaužas līdzīgi gripai - ar drudzi, galvassāpēm un vispārēju vājumu, kas ilgst pāris dienas. Koduma vietā var būt nepatīkamas sajūtas – dedzināšana, nieze, nejutīgums. Koduma vieta var kļūt sāpīga, retāk novēro tūsku un apsārtumu ap rētu.

    Slimībai progresējot, parādās nervu darbības traucējumi – bezmiegs, murgi, nemiers, apjukums, uzbudinājums, halucinācijas, satraukums, pastiprināta siekalošanās, elpošanas traucējumi, apgrūtināta rīšana, kas izpaužas kā bailes no pārtikas un ūdens, rīkles un balsenes krampju lēkmes, agresīva uzvedība, viegla vai daļēja paralīze.

    Komplikācijas un sekas

    Trakumsērga pēc slimības simptomu parādīšanās nav ārstējama. Akūtais slimības periods parasti pēc 2-10 dienām beidzas ar slimnieka nāvi.

    Vienīgais efektīvais veids, kā pasargāt veselību un dzīvību ir vakcinācija, kas uzsākta nekavējoties pēc iespējamās inficēšanās.

    Vakcinācija

    Trakumsērgas profilaksei ir pieejamas vakcīnas, kas nodrošina imunitātes izveidošanos pret trakumsērgu. Vakcināciju var veikt gan pirms (pirmskontakta vakcinācija), gan arī pēc kontakta ar slimu dzīvnieku vai dzīvnieku ar aizdomām par trakumsērgu (skatīt Kā rīkoties, ja dzīvnieks Jūs sakodis, saskrāpējis vai apsiekalojis)

    Pirms kontakta vakcinācija

    Pirms kontakta vakcinācija ieteicama personām, kurām ir paaugstināts inficēšanās risks. Piemēram:

    • ceļotājiem, kas dodas uz reģioniem, kuros ir nelabvēlīga situācija; https://www.who.int/ith/rabies.png?ua=1
    • personām, kuras ir paredzējušas apmeklēt sikspārņu apdzīvotas alas;
    • cilvēkiem, kas dodas uz reģioniem, kur dzīvnieku koduma gadījumā medicīniskās palīdzības kvalitāte ir apšaubāma;
    • veterinārārstiem un citiem dzīvnieku aprūpē nodarbinātiem speciālistiem (dzīvnieku dresētājiem, zooloģisko dārzu darbiniekiem, klaiņojošo dzīvnieku ķeršanas dienestu darbiniekiem, mežsargiem, mežstrādniekiem, lauku pasta darbiniekiem, medniekiem u.c.);
    • personām, kas atrodas biežā kontaktā ar potenciāli slimiem dzīvniekiem

    Pirmskontakta vakcinācija neizslēdz papildus vakcināciju, ja ir bijis kontakts ar slimu vai iespējams slimu dzīvnieku, tāpēc vienmēr jāgriežas ārstniecības iestādē. Profilaktiskā vakcinācija sastāv no trīs vakcīnas devām, kas ievadāmas 0. dienā, 7. dienā un 28. vai 21. dienā. Pirmā revakcinācija jāveic vienu gadu pēc vakcinācijas, bet vēlākas revakcinācijas - ik 5 gadus. Vakcinācijas kurss var mainīties atkarībā no vakcīnas lietošanas instrukcijas.

    Kā rīkoties, ja dzīvnieks Jūs sakodis, saskrāpējis vai apsiekalojis

    1. Koduma (saskrāpējuma) vietu rūpīgi noskalo ar lielu ūdens daudzumu un mazgā ar ziepēm (10 - 15 min), lai mehāniski attīrītu brūci no siekalām.
    2. Nekavējoties jāvēršas ārstniecības iestādē, kur noteiks tālāko rīcību.

    Pēc kontakta vakcinācija

    Lai novērtētu trakumsērgas risku un pieņemtu lēmumu par potēšanas kursa nozīmēšanu, ārstam nepieciešams sniegt šādu informāciju: vieta, kur noticis kontakts ar iespējami slimo dzīvnieku, apstākļi, kādos ir noticis šis kontakts (vai dzīvnieka uzbrukums bija provocēts, vai arī dzīvnieks uzbruka pirmais), dzīvnieka suga, vai dzīvnieks ir bijis vakcinēts, vai ir organizēta dzīvnieka veterinārmedicīniskā novērošana (izziņa no veterinārmedicīnas speciālista).

    Pasaules Veselības organizācija ārstiem iesaka veikt vakcinācijas nepieciešamības novērtējumu atkarībā no kontakta veida ar iespējami inficēto dzīvnieku.

    I kategorijai atbilst pieskaršanās dzīvniekam, dzīvnieka barošana vai arī dzīvnieks nolaizījis nebojātu ādu. Vakcinācija nav nepieciešama.

    II kategorija atbilst virspusēji, sīki ādas bojājumi, nelieli skrāpējumi vai abrāzija bez asiņošanas. Vakcinācija ir nepieciešama.

    III kategorijai atbilst viens vai vairāki kodumi, skrāpējumi nolaizītas gļotādas vai bojāta āda, Vakcinācija ir nepieciešama.

    Vakcinācija tiek nozīmēta visos inficēšanās riska gadījumos (neatkarīgi no tā, vai personai ir vai nav kontrindikācijas vakcinācijai), kad bijis nozīmīgs kontakts ar slimu vai iespējams slimu dzīvnieku (dzīvnieka kodums, slimā dzīvnieka siekalu nokļūšana uz gļotādām, bojātas ādas brūces u.c.). Vakcinācija jāuzsāk iespējami ātrāk, jo tā novērš vīrusa nonākšanu centrālajā nervu sistēmā.

    Ja ārsts ir pieņēmis lēmumu par vakcinācijas uzsākšanu, atteikšanās no vakcinācijas vai patvaļīga tās pārtraukšana nav pieļaujama, jo saslimšana ar trakumsērgu vienmēr beidzas ar nāvi. Tikai savlaicīgs, pilns vakcinācijas kurss un ārsta ieteikumu stingra ievērošana var novērst saslimšanu ar šo bīstamo neārstējamo slimību!

    Vakcinācijas kursa ilgums var atšķirties:

    1. ja 10 dienu laikā dzīvnieks ir vesels un dzīvs, vakcinācijas kursu pārtrauc (nepieciešama informācija no veterinārārsta);
    2. ja dzīvnieka novērošana nav iespējama (nezināms vai klaiņojošs kaķis vai suns), veic pilnu vakcinācijas kursu.

    Vakcinācija pret trakumsērgu gan bērniem, gan pieaugušajiem pēc saskares ar dzīvniekiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu, tiek apmaksāta no valsts budžeta.

    Vispārējie ieteikumi profilaksei

    • Izvairieties no kontaktiem ar savvaļas dzīvniekiem un „nepazīstamiem” mājdzīvniekiem.
    • Turieties tālāk no dzīvniekiem, kuri uzvedas savādi, netuvojieties tiem un nebarojiet tos.
    • Slimam vai ievainotam dzīvniekam nepieskarieties ar kailām rokām, neaiztieciet un nenesiet to mājās.
    • Slimam savvaļas dzīvniekam bieži novēro agresīvu uzvedību, vai tas var būt neraksturīgi rāms, ar netipisku vēlmi tuvoties cilvēkam. Šāda dzīvnieka uzvedība var izpausties tikai slimības beigu stadijā. Ja novēro savvaļas dzīvnieku dīvaini uzvedamies, ziņo par to Pārtikas un veterinārajam dienestam.
    • Neturiet savvaļas dzīvniekus kā mājdzīvniekus.
    • Atturiet bērnus no rotaļāšanās ar klaiņojošiem dzīvniekiem.
    • Māciet bērniem neņemt rokās svešus, klaiņojošus dzīvniekus, pat ja tie izturas draudzīgi.
    • Neatstājiet ārpus mājas atkritumus un pārtiku mājdzīvniekiem starp ēdienreizēm, kas var piesaistīt savvaļas un noklīdušus dzīvniekus.
    • Turiet atkritumus metāla konteinerā ar ciešu vāku.

    Ieteikumi ceļotājiem

    Trakumsērga tiek reģistrēta visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, taču visbiežāk nāves gadījumi no trakumsērgas cilvēkiem tiek reģistrēti Āzijas un Āfrikas valstīs un kā galvenais izplatītājs tiek minēti suņi. Risks inficēties ar trakumsērgu, apceļojot Eiropas valstis, ir ļoti zems, ja tiek ievēroti pamata profilakses pasākumi, piemēram, izvairīšanās no saskarsmes ar savvaļas dzīvniekiem un mājdzīvniekiem. Lielāks risks ir ceļotājiem, kuri dodas uz augsta riska ekspozīcijas teritorijām (Āzijas, Āfrikas valstīm).

    Ceļotājiem ir jāizvairās no klaiņojošiem dzīvniekiem, īpaši suņiem, kaķiem un mērkaķiem, kā arī klaiņojošiem un nebrīvē esošiem savvaļas dzīvniekiem. Personām, kas apmeklē alas, kuras apdzīvo sikspārņi, ir jāizvairās no kontakta ar šiem dzīvniekiem - gadījumā, ja tāds ir bijis, rekomendēta pēcekspozīcijas profilakse.

    Plānojot ceļojumu, epidemiologi aicina iedzīvotājus kopā ar ģimenes ārstu izvērtēt risku un lemt par nepieciešamību profilaktiski vakcinēties pret trakumsērgu.

    Informācija ceļotājiem par vakcināciju pret trakumsērgu (un citām infekcijas slimībām), apmeklējot pasaules valstis, piemēram,  ir pieejama ASV Slimību profilakses un kontroles centra (CDC) mājas lapā:  https://wwwnc.cdc.gov/travel

    Ieteikumi mājdzīvnieku īpašniekiem

    Īpaša uzmanība jāpievērš savlaicīgai un regulārai savu mīluļu vakcinācijai pret trakumsērgu. Likumā ir noteikts dzīvnieku īpašnieku pienākums nodrošināt suņu, kaķu un mājas sesku vakcināciju un atkārtotu vakcināciju pret trakumsērgu saskaņā ar veterināro zāļu lietošanas instrukcijā noteikto kārtību.

    Slimam mājdzīvniekam var būt novērojama uzvedības maiņa – tas var atteikties no barības un ūdens, tā vietā graužot neēdamus priekšmetus, kļūt agresīvs vai netipiski lēns u.c.

    Ja Jūsu dzīvnieku sakodis vai citādi ievainojis cits dzīvnieks:
     

    • neaiztieciet dzīvnieku ar kailām rokām;
    • mazgājiet brūci ar ziepēm un skalojiet ar lielu tekoša ūdens daudzumu, apstrādājiet ar dezinficējošiem šķīdumiem;
    • zvaniet veterinārārstam.

    Papildus informācija

    Pasaules Veselības organizācija (PVO): https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/rabies

    PVO informācija ceļotājiem: https://www.who.int/ith/rabies.png?ua=1

    Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC)

    Amerikas Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): https://www.cdc.gov/rabies/index.html

    CDC informācija ceļotājiem: https://wwwnc.cdc.gov/travel

    Pārtikas un veterinārais dienests:

    https://www.zm.gov.lv/partikas-un-veterinarais-dienests/statiskas-lapas/trakumserga?id=7532#jump

    https://www.zm.gov.lv/partikas-un-veterinarais-dienests/jaunumi/pvd-uzsak-meza-dzivnieku-vakcinaciju-pret-trakumsergu?id=10581

    Trihomonoze ir vienšūnas parazīta izraisīta hroniska dzimumorgānu un urīnceļu slimība, ar ko inficējas dzimumkontaktu laikā. Ar trihomonām var inficēties arī lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - mitrus sūkļus, dvieļus u.c.

    Sievietēm var būt bālgani dzelteni izdalījumi no dzimumorgāniem, nieze, dedzinoša sajūta un ārējo dzimumorgānu gļotādas pietūkums, kā arī nepatīkama sajūta dzimumakta laikā.

    Vīriešiem var būt sāpes un izdalījumi no urīnizvadkanāla, kā arī sāpes vai smaguma sajūta starpenes apvidū. Taču lielākoties slimība norisinās bez simptomiem.

    Infekcija ir izārstējama. Tā bieži noris vienlaicīgi ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām. Ārstēšana nepieciešama abiem partneriem pat tad, ja vienam izmeklēšanas atradne ir negatīva un nav sūdzību. Sievietēm neizārstēta trihomonoze var kļūt par iemeslu olvadu iekaisumiem.

    Trihineloze ir parazitāra infekcijas slimība, ar ko iespējams inficēties, lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātu vai svaigu cūkas vai medījuma gaļu, kas inficēta ar Trichinella dzimtas parazītiska tārpa kāpuriem. Ar trihinelozi slims cilvēks nav bīstams apkārtējiem.

    Simptomi

    Simptomu parādīšanās, kā arī slimības smagums atkarīgs no tā, cik daudz trihinelu kāpuru nokļuvis organismā.

    Parasti jau 2 - 3 dienas pēc inficēšanās novērojami pirmie trihinelozes simptomi:

    • slikta dūša,
    • vemšana,
    • caureja,
    • nogurums,
    • sāpes vēderā.

    Šīm saslimšanas pazīmēm parasti 8 - 15 dienu laikā pievienojas slimībai raksturīgākie simptomi:

    • drudzis,
    • sāpes muskuļos,
    • plakstiņu un sejas tūska,
    • acu gļotādas iekaisums,
    • niezoši alerģiski izsitumi uz ādas,
    • sāpes elpojot - ja trihinelu kāpuri lokalizējas diafragmā vai starpribu muskuļos,
    • stipra svīšana,
    • vispārējs vājums,
    • sāpes locītavās.

    Smagos slimības gadījumos iespējami kustību koordinācijas un sirdsdarbības traucējumi.

    Vieglos saslimšanas gadījumos reti kad iespējams noteikt īsto iemeslu un trihineloze tiek diagnosticēta kā gripa vai kāda cita vīrusu slimība.

    Profilakse

    Lai izvairītos no saslimšanas ar trihinelozi, jāievēro sekojošais:

    • nelietot uzturā nezināmas izcelsmes gaļu, kā arī gaļu, kas nav pārbaudīta veterinārajā laboratorijā un atzīta par veselībai nekaitīgu;
    • uzturā lietot tikai termiski pareizi apstrādātu cūkas un meža dzīvnieku gaļu. Svarīgi, lai temperatūra sasniegtu vismaz 71°C, apstrādes ilgums - aptuveni 2 - 2,5 stundas vai kamēr gaļa izmaina krāsu no sārtas uz pelēku (arī gaļas dziļumā);
    • ēdienus ieteicams gatavot, gaļu sagriežot nelielos gabaliņos, lai arī dziļākajos slāņos tiku sasniegta trihinelu iznīcināšanai nepieciešamā temperatūra;
    • trihinellas efektīvi iznīcina gaļas pilnīga sasaldēšana (cūkgaļas uzglabāšana līdz 15 cm biezos gabalos - 15°C temperatūrā 30 dienas vai -25°C temperatūrā 10 dienas. Biezāki gaļas gabali - 25°C temperatūrā jāuzglabā vismaz 20 dienas);
    • meža dzīvnieku gaļas sasaldēšana zemās temperatūrās, atšķirībā no mājas cūku gaļas, pilnībā neiznīcina trihinellas;
    • cūkgaļu malt atsevišķi no citu dzīvnieku gaļas, vai rūpīgi iztīrīt maļamo mašīnu pirms un pēc citas gaļas apstrādāšanas;
    • gaļas sālīšana, žāvēšana, kūpināšana vai gatavošana mikroviļņu krāsnī pilnībā neiznīcina trihinellas.

    Tuberkuloze ir sena, tomēr joprojām aktuāla un izārstējama infekcijas slimība, ko izraisa tuberkulozes nūjiņa Mycobacterium tuberculosis.

    Visizplatītākā ir plaušu tuberkuloze, tomēr tuberkuloze var attīstīties arī citās ķermeņa daļās, piemēram, kaulos, limfmezglos, nierēs.

    Neregulāri lietojot zāles, nepabeidzot ārstēšanās kursu, var attīstīties tuberkulozes baciļu nejūtība pret zālēm, tādējādi slimība progresē un kļūst grūti ārstējama vai neārstējama. Šādu, pret diviem visefektīvākajiem prettuberkulozes medikamentiem, nejūtīgu tuberkulozes formu sauc par multirezistento tuberkulozi (MR TB).

    Inficēšanās

    Tuberkulozes nūjiņa apkārtējā vidē izplatās pa gaisu - infekciozam, neārstētam plaušu tuberkulozes slimniekam klepojot, šķaudot un pat runājot vai elpojot.

    Tuberkulozes izraisītājs apkārtējā vidē ir ļoti noturīgs, un nevēdinātu telpu gaisā tas saglabājas pat vairākas stundas. Ja vesels cilvēks ieiet telpā, kur pirms tam uzturējies tuberkulozes slimnieks, viņš ieelpo slimnieka izdalītos tuberkulozes baciļus. Atcerieties, ka saskarties ar tuberkulozes baktēriju iespējams viesos, sabiedriskajā transportā, teātrī u.c. sabiedriskās vietās.

    Tuberkulozi tālāk izplata tikai tie slimnieki, kuri slimo ar plaušu tuberkulozi.

    Taču ne katrs, kurš ieelpojis tuberkulozes bacili, inficējas, jo cilvēka organisms ir spējīgs aizsargāties. Lielākās ieelpotās gaisa daļiņas tiek aizturētas augšējos elpceļos (rīklē, elpvadā) un pēc tam izklepotas. Pilieniņi, kas nosēžas uz bronhu sieniņām, arī tiek izvadīti ārā, un tikai ļoti neliela daļa tuberkulozes baciļu nokļūst plaušās, kur speciālas aizsargšūnas satver bacili un to „sagremo”.

    Tikai tad, ja kāds bacilis tomēr izdzīvojis, pēc visām organisma aizsargreakcijām, tas var izraisīt inficēšanos ar tuberkulozi.

    Inficētie cilvēki, kuri nav saslimuši, nevar inficēt apkārtējos, jo tuberkulozes baciļi ir iekapsulēti plaušās un tāpēc nav spējīgi vairoties. Šo stāvokli sauc par latentu tuberkulozes infekciju. Šajā gadījumā cilvēku imūnā sistēma ir pietiekami spēcīga, lai pasargātu inficēto no saslimšanas.

    Tomēr, apmēram katrs desmitais inficētais savas dzīves laikā saslimst ar tuberkulozi. Visbiežāk tas notiek, ja cilvēkam ir novājināta imunitāte. Vislielākais risks saslimt ir tiem cilvēkiem, kuri ilgstoši bijuši ciešā kontaktā ar kādu plaušu tuberkulozes slimnieku. Visbiežāk tie ir slimo cilvēku ģimenes locekļi, darba biedri vai draugi.

    Inficēšanās

    Ar tuberkulozi nav iespējams inficēties:

    • pārlejot asinis;
    • sarokojoties;
    • no kukaiņu un dzīvnieku kodumiem;
    • kopīgi lietojot virtuves piederumus, apģērbu un citus sadzīves priekšmetus.

    Simptomi

    Visbiežāk tuberkulozes simptomi sāk izpausties pakāpeniski.

    Raksturīgākās tuberkulozes saslimšanas pazīmes ir:

    • klepus ar vai bez krēpām, kas ilgst vairākas nedēļas;
    • paaugstināta ķermeņa temperatūra;
    • novērojams svara zudums;
    • pastiprināta svīšana naktīs.

    Retāk tuberkulozes saslimšanas gadījumā novērojams:

    • asiņu piejaukums krēpām;
    • elpas trūkums;
    • sāpes krūtīs.

    Tāpat par saslimšanu ar tuberkulozi var liecināt arī tādi vispārēji simptomi kā:

    • slikta apetīte;
    • nespēks;
    • nogurums.

    Tomēr jāatceras, ka pat tuberkulozes nēsātājam jeb infekciozam plaušu tuberkulozes pacientam izteiktus slimības simptomus var nenovērot.

    Tuberkuloze bērnam

    Ja bērns ieelpojis tuberkulozes bacili, tas visbiežāk nonāk limfmezglos, kas atrodas ap traheju un bronhiem. Daļa bērnu tādā veidā tikai inficējas, vēl mazāka daļa saslimst.

    Saslimšanu veicinošie faktori ir:

    • pazeminātas organisma pretestības spējas;
      • kontakts ar tuberkulozes slimnieku, visbiežāk pieaugušu cilvēku;
      • nevakcinēšanās pret tuberkulozi (vakcinācija pasargā no smagām tuberkulozes formām).

    Bērniem saslimšana ar tuberkulozi var izpausties kā:

    • saaukstēšanās;
    • gripa, pēc kuras bērns neatlabst;
    • ieildzis bronhīts, pneimonija, kas nepadodas ārstēšanai;
    • zīdaiņi slikti pieņemas svarā, ir saguruši, raudulīgi;
    • lielāki bērni sūdzas par galvassāpēm, nogurumu, var būt nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra (37,1 – 37,5 C).

    Veicot Tuberkulīna ādas testu (Mantū reakciju), ir iespējams noteikt, vai bērns ir inficējies ar tuberkulozi. Par šo pārbaudi jautājiet ģimenes ārstam!

    Ar tuberkulozi var saslimt

    Tomēr, lielākā daļa (~90%) cilvēku, kuri ir inficējušies, ar tuberkulozi nekad nesaslimst. Aptuveni tikai 10% inficēto saslimst.

    Lai arī saslimt ar tuberkulozi var jebkurš, ir cilvēki, kuri pakļauti lielākam riskam:

    • cilvēki, kuri atrodas pastāvīgā kontaktā ar tuberkulozes slimnieku;
    • cilvēki, kuri slimo ar HIV infekciju;
    • cilvēki, kuri slimo ar hroniskām plaušu slimībām;
    • cilvēki, kuri slimo ar alkoholismu, narkomāniju, toksikomāniju;
    • cilvēki, kuri slimo ar cukura diabētu;
    • cilvēki, kuri ir pārslimojuši tuberkulozi;
    • cilvēki ar novājinātu imunitāti;
    • pacienti, kuri lieto imunitāti pazeminošu ārstēšanu (specifiska ārstēšana, ko izmanto smagu veselības problēmu gadījumos, piemēram, pēc orgānu transplantācijas);
    • veselības aprūpes iestāžu, ieslodzījuma vietu, patversmju un sociālās aprūpes iestāžu darbinieki.

    Lielākam riskam saslimt ir pakļauti arī tie cilvēki, kuri:

    • grūti panes stresu;
    • nepietiekoši atpūšas;
    • smēķē, tai skaitā ūdens pīpi un „zālīti”;
    • lieto nepilnvērtīgu uzturu un kuriem ir slikti sadzīves apstākļi.

    Tuberkulozes profilakse

    Bērnus no smagām tuberkulozes formām pasargā BCG vakcīna, ko visiem jaundzimušajiem veic dzemdību nodaļā 2.-5.dzīves dienā. BCG ir prettuberkulozes vakcīna, kas satur novājinātas Mycobacterium bovis nūjiņas, kas nevar izraisīt slimību. Tās stimulē imūno sistēmu un paaugstina organisma spēju pretoties tuberkulozes infekcijai, tādējādi pasargājot mazus bērnus no saslimšanas ar smagām ārpus plaušu tuberkulozes formām. BCG vakcīna ir iekļauta vakcinācijas kalendārā un ir bez maksas.

    Bērniem, kuri inficējušies ar tuberkulozi, bet nav saslimuši, nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināta profilaktiska tuberkulozes ārstēšana.

    Lai mazinātu iespēju saslimt ar tuberkulozi:

    Regulāri vēdiniet telpas!

    Inficēties ar tuberkulozi var tikai pietiekoši ilgu laiku atrodoties nevēdinātā telpā, kur uzturas vai iepriekš ir uzturējies infekciozs tuberkulozes slimnieks, kurš ir klepojis un nav ievērojis klepošanas higiēnu (klepojot nav cieši aizsedzis muti).

    Stipriniet imunitāti!

    Tā kā imūnsistēma var tikt galā ar ieelpotiem tuberkulozes baciļiem, ja tā ir pietiekoši spēcīga, liela nozīme tuberkulozes profilaksē ir imunitātes stiprināšanai.

    Imunitāti stiprina:

    • veselīgs dzīvesveids;
    • sabalansēts darba un atpūtas režīms;
    • pareizs ēšanas režīms, kurā ēdienreizēs organisms saņem gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus, taukus un vitamīnus.

    Cilvēki ar vairāk kā par 10% pazeminātu svaru, ietilpst tuberkulozes riska grupā.

    Ja radušās aizdomas par saslimšanu ar tuberkulozi

    Ja Jums ir aizdomas, ka esat saslimis ar tuberkulozi, noteikti jāapmeklē ģimenes ārsts vai plaušu speciālists (ftiziopneimonologs). Ārsts nozīmēs izmeklējumus, tai skaitā plaušu rentgenoloģisku izmeklēšanu un krēpu analīzes.

    Cilvēkam, kuram ir bijis tuvs kontakts ar tuberkulozes slimnieku, noteikti jāvēršas pie plaušu speciālista (ftiziopneimonologs), kurš sniegs konsultāciju, kā arī nozīmēs izmeklējumus.

    Tuvs kontakts ir:

    • ģimenes locekļi, draugi, radinieki un citas personas, kuri bieži apmeklē pacienta mājvietu un kontaktējas ar viņu;
    • pacienta „skūpstu partneri” un dzimumpartneri;
    • cilvēki, kuri stādā ar pacientu vienā telpā;
    • cilvēki, kuri mācās vienā klasē, apmeklē vienu grupu pirmsskolas izglītības iestādē vai vienā telpā ar pacientu atrodas ārstniecības vai sociālās aprūpes iestādē.

    Noteikti vērsieties pie ārsta, ja Jums jau 3-4 nedēļas ir vismaz viena no šīm pazīmēm:

    • ilgstošs klepus;
    • svīšana naktīs;
    • elpas trūkums;
    • asins piejaukums krēpām;
    • nogurums, nespēks;
    • neizskaidrojams svara zudums;
    • ilgstoši paaugstināta ķermeņa temperatūra.

    Ārstēšana

    Ja tuberkuloze netiek ārstēta, tā var būt nāvējoša slimība, tomēr, regulāri lietojot medikamentus, no tuberkulozes ir iespējams izārstēties.

    Parasti tuberkulozes ārstēšana ilgst vidēji 6 mēnešus - sākotnēji pacients ārstējas slimnīcā, bet pēc tam ambulatori. Lai pēc iespējas veiksmīgāk izārstētos un neriskētu iegūt rezistentu tuberkulozi, ārstēšanās laikā medikamenti jālieto regulāri un precīzi jāievēro ārsta norādījumi.

    Rezistentu tuberkulozi izārstēt ir sarežģītāk, tās ārstēšana notiek ievērojami ilgāk – 18 līdz 24 mēnešus. Pēc ārstēšanas kursa beigšanas un izveseļošanās vēl aptuveni 2 gadus ir nepieciešamas veselības pārbaudes, lai izvairītos no atkārtotas saslimšanas.

    Ja slimojat ar tuberkulozi – ievērojiet!

    • Regulāri dodieties pie ārsta, precīzi ievērojiet ārsta dotos norādījumus un regulāri lietojiet zāles.
    • Dariet visu iespējamo, lai neinficētu līdzcilvēkus! Atcerieties - tuberkuloze ir ļoti lipīga slimība.
    • Ievērojiet klepus higiēnu: klepojot, atklepojot, šķaudot vai smejoties, vienmēr aizklājiet muti ar roku vai vienreiz lietojamo salveti.
    • Lietojiet veselīgu pārtiku - olbaltumvielas (olas, gaļa, pākšaugi) un vitamīnus. Tas paaugstinās vispārējās organisma aizsargspējas un palīdzēs jums izveseļoties,
    • Veltiet pietiekami daudz laika atpūtai un miegam (vismaz 7-8 stundas diennaktī).
    • Regulāri pastaigājieties svaigā gaisā!
    • Vēdiniet telpas, kurās uzturaties!
    • Nesmēķējiet un atturieties no alkohola vai narkotiku lietošanas!
    • Pirmos 1,5-2 gadus pēc ārstēšanās pabeigšanas vērojiet savu veselības stāvokli - nereti tuberkulozes skartajos orgānos paliek rētaudi, sīki perēklīši, kuros saglabājas „snaudoši” tuberkulozes baciļi. Nelabvēlīgos apstākļos (hroniskas slimības, ilgstošs stress, alkoholisms, inficēšanās ar HIV u.c.) infekcija var „atdzīvoties”.

    Ja mājās tuberkulozes slimnieks

    Latvijā tuberkulozes slimniekus iesaka hospitalizēt līdz brīdim, kad slimnieks vairs nav bīstams apkārtējiem, t.i., neizplata tuberkulozes ierosinātāju apkārtējā vidē jeb nav bacilārs.

    Tomēr, var būt situācija, kad slimniekam ir jāārstējas mājās. Šādos gadījumos jāievēro piesardzības pasākumi:

    • Klepojot slimniekam, pēc iespējas ciešāk jāaizsedz mute, lietojot salveti vai auduma drānu. Tādējādi neļaujot izklepotajiem tuberkulozes baciļiem izplatīties apkārtējā vidē, kur tos var ieelpot apkārtējie.
    • Naktī slimniekam jāguļ atsevišķā istabā ar aizvērtām durvīm.
    • No rīta, kā arī dienas laikā slimnieka istaba kārtīgi jāizvēdina, plaši atverot logu uz vismaz 5-10 minūtēm.
    • Telpas regulāri jāuzkopj ar mitru lupatu.
    • Nav pieļaujama bērnu uzturēšanās kopā ar tuberkulozes slimnieku, kurš ir bacilārs.

    Cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar tuberkulozes slimnieku, jāstiprina imunitāte (ar fiziskām aktivitātēm un veselīgu, sabalansētu, vitamīniem bagātu uzturu), jāievēro personīgā higiēna (svarīgi arī nepieļaut, ka slimnieks Jums klepo virsū).

    Papildus informatīvs materiāls par tuberkulozi

    Tularēmija ir dabas perēkļu zoonoze, kuru izplata galvenokārt grauzēji un posmkāji. Slims cilvēks nav bīstams citiem. Galvenie infekcijas avoti ir ūdens žurkas, lauku peles, mājas peles, zaķi, truši, ondatras un citi grauzēji. Slimie dzīvnieki izdala izraisītāju ar urīnu, izkārnījumiem un citiem iz­dalījumiem. Izraisītājs ir izturīgs ārējā vidē.

    Inficēšanās

    Tularēmijas izraisītājs (Francisella tularensis) cilvēka organismā var nonākt caur adu, acīm, muti un elpceļiem. Daudzveidīgie pārnešanas veidi saistīti ar izraisītāja ievērojamo patogenitāti un izturību arējā vidē. Inficēšanās var notikt:

    • tieši kontaktējoties ar inficētiem dzīvniekiem (grauzējiem, zaķiem, trušiem),
    • tieši saskaroties ar inficētu dzīvnieku piesārņotajiem vides objektiem (ūdens, augsne),
    • ar ērces, odu, dunduru kodieniem,
    • lietojot uzturā piesārņotu pārtiku, augļus, dārzeņus un ūdeni,
    • ieelpojot putekļus no piesārņota siena, salmiem un citiem lauksaimniecības produktiem.

    Slimības pazīmes

    Neatkarīgi no klīniskās formas, tularēmija sākas pēkšņi ar drudzi, drebuļiem, sāpēm muskuļos un locītavās, galvassāpēm, akūtām iesnām, sāpošu kaklu, reizēm nelabumu, vemšanu un caureju. Atkarībā no izraisītāja iekļūšanas vietas cilvēka organismā (caur ādu, gļotādu, kuņģa-zarnu traktu, acīm, elpošanas ceļiem), slimības izraisītāju daudzuma un to īpatnībām, izšķir septiņas tularēmijas klīniskās formas. Kontaktā ar piesārņotu vidi, izraisītājam nonākot organismā caur bojātu ādu vai posmkāju koduma gadījumā, veidojas čūlas un limfmezglu iekaisums. Inficējoties ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku, attīstās mutes, rīkles vai zarnu infekcijas forma. Savukārt inficēto putekļu ieelpošana izraisa slimības plaušu formu (plaušu karsoni). Vissmagāk noritoša ir tularēmijas forma, kurai raksturīgs drudzis un septicēmija.

    Inkubācijas periods ir atkarīgs no bojājuma lieluma, parasti 3 – 5 dienas (robežās no 1 – 21 dienām).

    Ārstēšana:

    Atveseļošanās process bieži ir ilgstošs un iespējamas komplikācijas. Tularēmijas ārstēšanā izmanto antibakteriālo terapiju.

    Ierosinātājs

    Francisella tularensis ir ļoti infekciozanekustīga, obligāti aeroba sporas neveidojoša baktērija.

    Noturība: pie zemas temperatūras var ilgstoši izdzīvot ūdenī (līdz 160 dienām), augsnē (līdz 70 dienām) vai trūdošos dzīvnieku līķos (piemēram, -15°C sasaldētā trušu gaļā dzīvas baktērijas atrastas pēc 3 gadiem). Iztur sausumu, +60°C temperatūrā iet bojā 15 min, iet bojā arī tiešos saules staros. Baktērijām raksturīga augsta invazivitāte, inficēties iespējams, ieelpojot vien 10 baktērijas.

    Francisella tularensis var iznīcināt, izmantojot dažādus dezinfekcijas līdzekļus, piemēram hipohlorītu, glutāraldehīdus, kā arī 70% etanolu. To var iznīcināt arī ar mitru karstumu (+121°C vismaz 15 min.) un sausu karstumu (+160-170°C 1 stundu). Piesārņotās vides virsmas jātīra ar 1% hipohlorīta šķīdumu (10 000 ppm). To nedrīkst pielietot cilvēka ķermeņa virsmu apstrādē! Veļa jāmazgā karstajā ciklā (>+700C). Ar ziepj­ūde­ni maz­gā ķer­me­ni, drē­bes un mazāk kontaminētas virs­mas.

    Profilakses pasākumi

    Droša un efektīva vakcīna pret tularēmiju šobrīd nav pieejama.

    Tularēmijas profilaksē ir svarīgi arī šādi pasākumi:

    • apdzīvotu teritoriju un iedzīvotāju atpūtas vietu sakopšana, lai novērstu grauzējiem labvēlīgu vidi, t.sk. melioratīvie, agrotehniskie pasākumi, zāles pļaušana, atkritumu savākšana un izvešana;
    • grauzēju iznīcināšanas pasākumi (deratizācija);
    • veterinārmedicīnas pasākumi, lai novērstu mājdzīvnieku inficēšanos.

    Lai neinficētos ar tularēmijas ierosinātāja piesārņotu ūdeni un pārtiku:

    -           dzeršanai, pārtikas pagatavošanai un zobu tīrīšanai lietot tikai drošu ūdeni, piem., no artēziskām akām (dziļurbumiem) iegūtu, vārītu vai rūpnieciski fasētu pudelēs.;

    -           nelietot pārtikas produktus, kas var būt piesārņoti ar dzīvnieku, t. sk. peļveidīgo grauzēju izkārnījumiem un urīnu;

    -           aizsargāt pārtikas uzglabāšanas vietas un ūdens avotus/izteces no peļu, žurku vai citu grauzēju piekļūšanas;

    -           kārtīgi izvārīt vai izcept gaļas produktus (vismaz līdz +65°C);

    -           mazgājot/ apstrādājot pārtikas produktus (dārzeņus, u.c.), censties neieelpot radītos putekļus vai ūdens aerosolus, kas var būt infekciozi.

    Lai nesaslimtu no saskares ar inficētiem grauzējiem, vai posmkāju koduma rezultātā, ir ieteicams :

    -    izvairīties no saskarsmes ar peļveidīgajiem grauzējiem;

    -    izvairīties no zaķu un trušu medībām, un pēc iespējas nelietot zaķu un trušu gaļu; medniekiem, ģērējot ādas, jāvalkā cimdi, un jāpasargā acis no nejauša kontakta ar netīriem cimdiem; pēc medījuma apstrādes rūpīgi jānomazgā rokas;

    -    saskarsmē ar savvaļas dzīvniekiem un aprūpējot mājdzīvniekus, īpaši trušus, izmantot ūdens necaurlaidīgus cimdus;

    -    nepieskarties sejai ar iespējami piesārņotiem cimdiem;

    -    rūpīgi mazgāt rokas pēc saskares ar savvaļas un mājdzīvniekiem vai viņu piesārņoto vidi;

    -    regulāri pārbaudīt, vai mājdzīvnieki veseli, vai apkārtnē neatrodas miruši grauzēji, tos savākt tikai, strādājot cimdos;

    -    izvairīties no putekļiem un aerosoliem, aizverot traktoru, citas lauksaimniecības tehnikas durvis, un izvairīties no telpām, kurās var rasties putekļi (aerosoli); ja šādu iedarbību nevar novērst, jāvalkā elpošanas maskas (FFP3 aizsardzības klase);

    -    izvairīties no asinssūcēju posmkāju (ērču, dunduru, odu) kodumiem, valkājot apģērbu ar garām nostiprinātām piedurknēm, bikšu galus sabāžot zeķēs, lai strādājot zem apģērba nevarētu nokļūt ērces, un izmantot repelentus vai pretodu tīklus logiem, kur tas iespējams;

    -    nepeldēties ūdenskrātuvēs, kur ir iespējama grauzēju (piemēram, ūdensžurku) klātbūtne un ūdens varētu būt piesārņots ar dzīvnieku izdalījumiem;

    -    ziņot Pārtikas un veterinārajām dienestam, ja ir novērota dzīvnieku (grauzēju) masveida bojāeja.

    Ja ir aizdomas par saslimšanu ar tularēmiju, ieteicams nekavējoties vērsties pie ārsta un informēt par inficēšanās risku.

    Vietas Latvijā, kur bioloģiskos vai vides objektos vēsturiski konstatēts tularēmijas ierosinātājs

    attēls

    Annenieki, 1986. gads

    Ape, 1984. gadā

    Auri, 1990. gads

    Balvi, 1982. gads

    Barkava, 1984. gads

    Bērze, 1982. gads

    Biksti, 1986. gads

    Glūda, 1987. gads

    Iecava, no 1982. līdz 1986. gadam

    Jaungulbene, 1984. gads

    Krimūnas, 1986. gads

    Līvbērze, 1991. gads

    Maliena, 1986. gads

    Mežotne, 1989. gads

    Nirza, 1987. gads

    Rugāji, 1984. gads

    Snēpele, 1989. gads

    Stāmeriena, 1985. gads

    Šķeltova, 1985. gads

    Valgunde, 1987. gads

    Vidriži, 1990. gads

    Vītiņi, 1990. gads

    Zaļenieki, 1989. gads

    Izmantotie resursi:

    https://www.who.int/csr/resources/publications/WHO_CDS_EPR_2007_7.pdf?ua=1

    https://ecdc.europa.eu/en/tularaemia/facts

    https://emergency.cdc.gov/agent/tularemia/faq.asp

    https://www.oregon.gov/oha/PH/DiseasesConditions/CommunicableDisease/ReportingCommunicableDisease/ReportingGuidelines/Documents/tularemia.pdf

    http://www.cfsph.iastate.edu/Factsheets/pdfs/tularemia.pdf

    Vēdertīfs ir akūta infekcijas slimība, kas pieder pie zarnu infekciju grupas. Tam raksturīga bakteriēmija, tievo zarnu limfatiskā aparāta bojājumi, intoksikācija, drudzis, izsitumi.


    Vēdertīfa baktērijas ir ļoti izturīgas. Apkārtējā vidē tās saglabājas vairākus mēnešus, ūdenī - vairākas nedēļas, ledū - vairākus mēnešus, sviestā, jēlā gaļā, maizē - 1 - 3 mēnešus, ogās, augļos - 5 - 10 diennaktis. Ierosinātājas ir jūtīgas pret siltumu. Pie temperatūras +56°C tās iet bojā 45-60 minūšu laikā, vārot - dažu sekunžu laikā, iedarbojoties dezinficējošiem fenola, hloramīna, hlorkaļķa šķīdumiem - dažu minūšu laikā.

    Simptomi
    Saslimšana sākas pakāpeniski - nogurums, pazeminātas darbaspējas, slikta apetīte, vēdera aizcietējums (retos gadījumos - caureja), bezmiegs. Ķermeņa temperatūra pakāpeniski paaugstinās līdz pirmās slimības nedēļas beigās sasniedz 39 - 40°C un, ja nav specifiskas ārstēšanas, var turēties 2-4 nedēļas.

    Sekas
    Pārslimojot vēdertīfu, apmēram 3-5% gadījumu cilvēks kļūst par hronisku baktēriju nēsātāju, tas ir, periodiski vai pastāvīgi izdala baktērijas ārējā vidē vairākus gadus. Vēdertīfa inkubācijas periods vidēji ilgst 7 - 21 dienu, minimāli - trīs dienas, maksimāli - četras nedēļas.


    Vienīgais vēdertīfa ierosinātāja avots ir slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs.
    Vēdertīfa pārnešanas mehānisms ir fekāli orālais. Slimnieks vai hroniskais nēsātājs baktērijas galvenokārt izdala ar izkārnījumiem.


    Inficēšanās visbiežāk notiek ar ūdeni, arī ar pārtiku vai sadzīves saskarsmē no netīrām rokām.

    Profilaktiskie pasākumi:

    • ūdensapgādes avotu atbilstība sanitāri tehniskajām normām un prasībām, ūdensvadu iekārtu uzturēšana atbilstoši sanitāri tehniskajām prasībāim, dzeramā ūdens attīrīšana un dezinfekcija;
    • notekūdeņu attīrīšana un dezinfekcija pirms to novadīšanas ūdenskrātuvēs;
    • atkritumu bedru, lauku tualešu regulāra attīrīšana un dezinfekcija, neorganizēto izgāztuvju likvidēšana;
    • sanitāro un pretepidēmisko normu ievērošana pārtikas produktu novākšanā, apstrādē, sagatavošanā, transportēšanā, glabāšanā un realizācijā;
    • personīgās higiēnas ievērošanas apstākļu radīšana sabiedriskās ēdināšanas vietās, skolās, stacijās, lidostās, atpūtas vietās;
    • iedzīvotāju sanitārā izglītība, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu un tirdzniecības darbinieku sanitārā minimuma apgūšana;
    • baktēriju nēsātāju atklāšana pārtikas ražošanas, tirdzniecības un bērnu apkalpošanas iestāžu darbinieku vidē, nēsātāju uzskaite un higiēniskā izglītošana;
    • ceļotāju konsultācijas un vakcinācija gadījumos, ja ceļojums paredzēts uz valstīm, kur izplatīts vēdertīfs.

    Visdrošākais ceļš, kā izsargāties no vēdertīfa, ir vakcinācija.

    Slimības ierosinātājs ir vīruss, kas izdalās caur elpceļiem. Parasti inficējas no slima cilvēka tieša kontakta veidā. Saglabājoties nervu mezglos, šis vīruss vēlākā dzīves laikā var izraisīt herpes infekciju, tā saukto jostas rozi.

    Simptomi

    Temperatūras paaugstināšanās, pūslīšveida izsitumi uz sejas, galvas matainās daļas, ķermeņa un ekstremitātēm, retāk – plaukstām un pēdām.

    Sekas

    Var būt vējbaku elementu sastrutojumi (inficēšanās ar streptokokiem), pneimonija, encefalīts, nieru iekaisums u.c.

    Plašāk par vējbakām lasiet informatīvajā materiālā

    "Vējbakas"

    attēls

    Izplatība

    Infekcija izplatīta visā pasaulē. Infekcijas prevalence ir augstāka teritorijās ar sliktu sanitāro stāvokli un bērnu iestādēs, kurās netiek ievērota personīgā higiēna, jo īpaši aprūpes centros.

    Simptomi

    Raksturīga caureja, asas sāpes vēderā, vēdera uzpūšanās, svara zudums.


    Infekcijas avots

    Cilvēks (slimnieks, nēsātājs). Slimnieks ir infekciozs visu slimības laiku.

    Inficēšanās

    Inficēšanās notiek galvenokārt, lietojot uzturā inficētu ūdeni (lielākā daļa uzliesmojumu saistīti ar ūdeni). Nereti infekcijas pārnešanas avots ir inficēšanai pakļauts nefiltrēts upes un ezera ūdens. Iespējams, ka galvenais infekcijas izplatīšanās ceļš, īpaši bērnu pirmsskolas iestādēs un aprūpes centros, ir infekcijas pārnešana no cilvēka uz cilvēku ar nemazgātām rokām, kad cistas no inficēta cilvēka fekālijām tiek ienestas uzņēmīga organisma gremošanas traktā. Var inficēties arī, lietojot uzturā inficētu pārtiku.

    Q drudzis ir reti sastopama zoonoze, ko izraisa Coxiella burnetii, riketsijām piederošs mikroorganisms. Šī mikroorganisma nēsātāji var būt liellopi, aitas, kazas, retāk citi mājdzīvnieki, kā arī savvaļas grauzēji, putni un ērces.

    Simptomi

    Q drudža klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas un nav specifiskas. Iespējama gan akūta un hroniska saslimšana, gan arī viegla asimptomātiska slimības gaita.

    Slimības pazīmes var parādīties 3-39 dienas, parasti 2-3 nedēļas pēc inficēšanās. Slimības sākumā var būt gripai līdzīgi simptomi - stiprs un ilgstošs drudzis, drebuļi, svīšana, nogurums, spēcīgas galvassāpes, sāpes muskuļos, kam var pievienoties slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera sāpes, neproduktīvs klepus, kakla un krūšu kurvja sāpes. Var attīstīties netipiska pneimonija, kam var nebūt respiratoro simptomu. Bieži pievienojas hepatīts, iespējams arī meningīts un encefalīts, un citi simptomi.

    Hroniska forma attīstās reti, apmēram 1% inficēto personu, tā iespējama, slimojot ilgāk par 6 mēnešiem, var arī parādīties pēc gada vai ilgākā laika periodā pēc inficēšanās. Hroniskas saslimšanas gadījumā ir iespējams sirds bojājums – endokardīts, kā arī meningīts, encefalīts, osteomielīts.

    Augstākam inficēšanās riskam pakļauti cilvēki ar pazeminātu imunitāti, jaundzimušie, sirds slimnieki.

    Inficēšanās

    • Tieša kontakta ceļā ar inficētiem dzīvniekiem- galvenokārt aitām, kazām un liellopiem, īpaši to dzemdību materiālu, kā ar inficētu dzīvnieku pienu.
    • Ierosinātājs var izdzīvot sausos putekļos mēnešiem ilgi, tādēļ inficēties iespējams arī ar Q drudža ierosinātājiem piesārņotu sienu, salmiem, dzīvnieku vilnu, ieelpojot putekļus, vai caur sīkiem ādas nobrāzumiem.
    • Reti, ar ērču kodieniem, vai dzerot nepasterizētu pienu no inficētiem dzīvniekiem.

    Profilakse

    • Lopkopjiem rūpīgi jāmazgā rokas vairākas raizes dienā, īpaši, ja tās netīras, un vienmēr - pirms ēšanas, smēķēšanas, un pēc darba beigšanas.
    • Ādas ievainojumi nekavējoties jāmazgā ar ziepēm tekošā ūdenī, un jāpārklāj ar ūdensnecaurlaidīgu plāksteri.
    • Kontaktējoties ar iespējami inficētu dzīvnieku materiālu (īpaši pēc dzemdībām un aborta) valkāt cimdus, un rīkoties piesardzīgi.
    • Nepieciešamības gadījumā jāvalkā aizsargapģērbs, sejas aizsargmaskas un aizsargbrilles. Darba apģērbs un aizsargapģērbs jātur atsevišķi no ikdienas apģērba.
    • Nedrīkstētu dzert nepasterizētu pienu, ēst vai smēķēt dzīvnieku novietnēs.
    • Dodoties mežos, krūmājos, un pļavās, pielāgojot apģērbu tā, lai ērces nevarētu zem tā pakļūt, īpaši potīšu rajonā, tādejādi izvairoties no ērču piesūkšanās.
    • Lietot uzturā tikai pasterizētu pienu.

    Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu ar Q drudzi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

    Ārstēšana ir efektīva, ja slimība diagnosticēta savlaicīgi.