Publicēts: 17.04.2020.
Atjaunināts: 07.05.2025.

Akūta šļauganā paralīze (skatīt "Poliomielīts")

Par vakcināciju pret CPV

Dzeltenais drudzis ir bīstama vīrusu izraisīta hemorāģiska slimība, kas ir endēmiska Āfrikas un Amerikas tropiskajos apgabalos, t.sk. pilsētvidē. Dzeltenā drudža vīruss izplatās cilvēkiem ar inficētu odu kodumu. Vārds "dzeltenais" nosaukumā attiecas uz dzelti, kas skar dažus pacientus.

Pārnešana

Dzeltenā drudža vīruss ir Flavivirus ģints arbovīruss, un to pārnēsā odi, kas pieder Aedes un Haemogogus sugām. Dažādas odu sugas dzīvo dažādos biotopos – dažas vairojas ap mājām, citas tropu mežā vai džungļos, un dažas abos biotopos, radot inficēšanās riskus gan savvaļas vidē, gan apdzīvotajā vidē (mājsaimniecībā vai pilsētā).

Retajos gadījumos inficēti cilvēki var izplatīt vīrusu citiem cilvēkiem ar inficētām asinīm.

Simptomi

Dzeltenā drudža simptomi parasti parādās 3 līdz 6 dienu laikā pēc inficētā oda koduma. Sākotnējā fāzē tie ietver drudzi, muskuļu sāpes ar izteiktām muguras sāpēm, galvassāpes, drebuļus, apetītes zudumu un sliktu dūšu vai vemšanu. Lielākajai daļai pacientu šie simptomi izzūd pēc 3 līdz 4 dienām. Tomēr 15% pacientu 24 stundu laikā pēc sākotnējo simptomu izzušanas attīstas smagā slimības jeb toksiskā forma. Atgriežas augsts drudzis, parādas asiņošana, šoks un orgānu, tostarp aknu un nieru, mazspēja. Šajā fāzē cilvēkiem var attīstīties ādas un acu dzelte, tumšs urīns un sāpes vēderā ar vemšanu. Puse pacientu, kas nonāk toksiskajā fāzē, mirst 10 līdz 14 dienu laikā, bet pārējie atveseļojas bez būtiskiem orgānu bojājumiem.

Diagnostika

Dzelteno drudzi ir grūti diagnosticēt, īpaši agrīnā stadijā. Smagāku gadījumu var sajaukt ar smagu malāriju, leptospirozi, vīrusu hepatītu, citiem hemorāģiskajiem drudžiem un saindēšanos.

Dzeltenā drudža diagnozi nosaka laboratoriski, nosakot vīrusu vai ģenētisko materiālu serumā vai audos vai ar seroloģiskajiem testiem, nosakot antivielas.

Ārstēšana

Pašlaik nav īpašu pretvīrusu zāļu dzeltenā drudža ārstēšanai, ārstēšana ir simptomātiska. Laba un agrīna atbalstoša ārstēšana slimnīcā uzlabo slimības iznākumu. Saistītās bakteriālas infekcijas tiek ārstētas ar antibiotikām.

Profilakse

Dzelteno drudzi novērš ārkārtīgi efektīva vakcīna, kas ir droša un pieejama vakcinācijas iestādēs, kas minēti Ministru kabineta 26.09.2000. noteikumu Nr.330 “Vakcinācijas noteikumi” 6.pielikumā https://likumi.lv/ta/id/11215-vakcinacijas-noteikumi. Viena dzeltenā drudža vakcīnas deva ir pietiekama, lai nodrošinātu ilgstošu imunitāti un mūža aizsardzību pret dzelteno drudzi. Revakcinācija nav nepieciešama. Vakcīna nodrošina efektīvu imunitāti 10 dienu laikā 80-100% vakcinēto cilvēku un 30 dienu laikā vairāk nekā 99% vakcinēto cilvēku.

Informācija par valstīm, kur pastāv dzeltenā drudža pārnešanas risks un valstīm, kur izvirzītas vakcinācijas pret dzelteno drudzi prasības ceļotājiem: https://www.who.int/publications/m/item/countries-with-risk-of-yellow-fever-transmission-and-countries-requiring-yellow-fever-vaccination-(november-2022

Testēšanas algoritms STEC gadījumā
BKUS algoritms, STEC

 

Slimību profilakses un kontroles centrs (turpmāk - Centrs) informē par neskaidras  etioloģijas akūtā hepatīta gadījumiem bērniem, kas tika reģistrēti 2022.gada martā - aprīlī Apvienotajā Karalistē, vēlāk arī citās pasaules valstīs.[1]

Pirmo reizi par nezināmas etioloģijas akūta hepatīta gadījumiem paziņoja Apvienotā Karaliste 2022. gada 5. aprīlī, kad Skotijā iepriekš veseliem bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem tika novērots gadījumu skaita pieaugums. 2022. gada 12. aprīlī saņemta  informācija par 61 gadījumu Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā lielākā daļa no šiem gadījumiem ka konstatēta bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem. 2022. gada 23. aprīlī Pasaules Veselības organizācija (turpmāk - PVO) ir publicējusi aktuālo informāciju par nezināmas izcelsmes akūta hepatīta gadījumiem vairākās pasaules valstīs.[2]  Līdz 2022.gada 21. aprīlim ziņots par vismaz 169 akūtas hepatīta gadījumiem no 11 valstīm PVO Eiropas reģionā un vienas valsts PVO Amerikas reģionā. Par gadījumiem ziņo Apvienota Karaliste (114), Spānija (13), Izraēla (12), Amerikas Savienotas Valstis (9), Dānija (6), Īrija (< 5), Nīderlanda (4), Itālija (4), Norvēģija (2), Francija (2), Rumānija (1) un Beļģija (1). Gadījumi tika reģistrēti bērniem vecumā no 1 mēneša līdz 16 gadiem. Septiņpadsmit bērniem (apmēram 10%) bijusi nepieciešama aknu transplantācija. Turklāt ir ziņots par vismaz vienu nāves gadījumu.

Gadījumu klīniskā aina liecināja par smagu akūtu hepatītu ar paaugstinātu aknu transamināžu līmeni (alanīnaminotransferāze (ALAT) vai aspartātaminotransferāze (ASAT)) virs 500 SV/l un daudzos gadījumos bija dzelte. Dažos gadījumos ziņots par kuņģa-zarnu trakta simptomiem iepriekšējo nedēļu laikā, tostarp sāpēm vēderā, caureju un vemšanu. Vairumā gadījumu nebija drudža. Epidemioloģiskā saikne starp ziņotajiem gadījumiem vai saistība ar ceļošanu pašlaik nav noskaidrota. Saikne ar Covid-19 vakcīnu netika identificēta, un detalizēta informācija, kas tika savākta, izmantojot anketu par gadījumiem par pārtiku, dzērieniem un personīgajiem ieradumiem, neļāva identificēt nevienu izplatītu iedarbību.

Bieži sastopamie vīrusi, kas var izraisīt hepatītu (A, B, C, D un E hepatīta vīrusi), nav konstatēti nevienā no gadījumiem. Vismaz 74 gadījumos ir konstatēts adenovīruss un, veicot molekulāro testēšanu, 18 gadījumos ir identificēts adenovīrusa 41.tips. SARS-CoV-2 tika identificēts 20 gadījumos no tiem, kas tika pārbaudīti. Turklāt 19 tika atklāti ar SARS-CoV-2 un adenovīrusa vienlaicīgu infekciju.

Apvienotajā Karalistē, kurā līdz šim ziņots par lielāko daļu saslimšanas gadījumu, nesen ir novērots ievērojams adenovīrusu infekciju pieaugums sabiedrībā (visbiežāk ir konstatēts fekāliju paraugos bērniem). Nīderlande arī ziņoja par vienlaikus pieaugošu adenovīrusa cirkulāciju sabiedrībā.

Epidemioloģiskās izmeklēšanas sākotnējās hipotēzes par gadījumu etioloģisko izcelsmi bija saistītas ar infekcijas etiologiju vai iespējamu toksisku iedarbību. Ņemot vērā epidemioloģiskos un klīniskos datus, tiek uzskatīts, ka, visticamāk, hepatītiem ir infekcijas etioloģija.

Pasaules Veselības organizācija ir izstrādājusis darba gadījuma definīciju ziņošanai par nezināmas izceslmes akūta hepatīta gadījumiem:

-      Apstiprināts gadījums: pašlaik nav

-      Aizdomīgs gadījums: persona vecumā līdz 16 gadiem, kas slimo ar akūtu hepatītu (A,B,C,D,E hepatīts nav apstiprināts *) ar seruma transamināžu (ASAT vai ALAT)  līmeni virs 500 SV/L, pēc 2021. gada 1. janvāra.

-      Epidemioloģiski saistīts gadījums: persona, kas slimo ar akūtu hepatītu (A,B,C,D,E hepatīts nav apstiprināts*) jebkurā vecumā un ir ciešā kontaktā ar apstiprinātu gadījumu, kopš 2021. gada 1. janvāra.

*Ja tiek gaidīti A,B,C,D,E hepatīta seroloģijas rezultāti, bet ir izpildīti citi kritēriji, par tiem var ziņot un tie tiks klasificēti kā “gaidošā klasifikācija”. Gadījumi, kuriem ir citi akūta hepatīta klīniskās izpausmes skaidrojumi, tiek atmesti.

Apvienotās Karalistes Veselības drošības aģentūra ir publicējusi vadlīnijas klīnicistiem, tostarp padomus laboratoriskai izmeklēšanai akūta hepatīta gadījumos bērniem, lai noskaidrotu hepatīta iespējamo etioloģiju.[3] 

 Epidemioloģiskā situācija Latvijā šobrīd neliecina par akūta hepatīta gadījumu skaita pieaugumu. 2022.gadā Centrs nav saņēmis steidzamos paziņojumus par akūta hepatīta gadījumiem bērniem.

Centrs  turpina sekot epidemioloģiskajai situācijai ārvalstīs un lūdz ziņot par katru akūta hepatīta gadījumu, lai laikus konstatētu un reaģētu uz sabiedrības veselības apdraudējumiem. Ludzam pievērst uzmanību uz norādēm, kas liecinātu par akūtu hepatītu bērniem līdz 16 gadu vecumam ar raksturīgām pazīmēm - dzelte, slikta dūša, vemšana, caureja, sāpes muskuļos, tumš urīns, citi hepatītam raksturīgie klīniskie simptomi vai paaugstinātas aknu transamināzes (ALAT, ASAT).

Par katru gadījumu vienas darba dienas laikā ziņot SPKC pa tālruni - 67271738 un nosūtīt aizpildīto 058/U veidlapu „Steidzamais paziņojums par infekcijas slimību, infekcijas slimības izraisītāja konstatēšanu, rezistentu mikroorganismu izdalīšanu un vakcinācijas izraisītu komplikāciju”. Slimnīcu klīnicistiem jābūt informētiem par iespējamiem jauniem akūta ne-A-E hepatīta gadījumiem bērniem līdz 16 gadu vecumam ar seruma transamināžu > 500 SV/L (ASAT vai ALAT).

Centra tīmekļa vietnē ir pieejama informācija par ziņošanas kārtību infekcijas slimību gadījumos.[4]

 

[1] https://www.ecdc.europa.eu/en/news-events/update-hepatitis-unknown-origin-children

[2] https://www.who.int/emergencies/disease-outbreak-news/item/multi-country-acute-severe-hepatitis-of-unknown-origin-in-children

[3] https://www.gov.uk/government/publications/hepatitis-increase-in-acute-cases-of-unknown-aetiology-in-children/increase-in-acute-hepatitis-cases-of-unknown-aetiology-in-children

[4] https://www.spkc.gov.lv/lv/infekcijas-slimibu-registracija

Kas ir Mycoplasma pneumoniae

Mycoplasmatacea dzimtas baktērija kam nav cietā šūnu apvalka – tas ļauj tai mainīt izmēru un formu. Tā parasti neiekļūst šūnā, bet piestiprinās pie cilvēka epitēlij šūnas un piestiprinoties pie epitēlijšūnas,  neļauj organismam to izvadīt. 

Kā izplatās? 

  • izplatās gaisa pilienu ceļā;  

  • inkubācijas periods 1-4 nedēļas​; 

  • parasti viegla gaita, “staigājoša pneimonija”​; 

  • slimība ilgst no dažām dienām līdz mēnesim un pat ilgāk. 

Kādi ir simptomi? 

Mycoplasma pneumoniae bērniem var biežāk izraisīt pneimonijas simptomi bērniem <5 gadiem – iesnas, svilpojoša elpošana, bez drudža, vemšana, caureja​. Slimības sākums var būt pakāpenisks un subakūts, lēnām progresējot, līdz drudzim augstai T un pastāvīgam klepum.  

Infekcija visbiežāk izraisa: traheobronhītu, faringītu, pneimoniju. 

Vispārīgie simptomi: nespēks, drudzis, klepus, galvassāpes. 

Kādas var būt komplikācijas? 

Smagas komplikācijas var izraisīt hospitalizāciju un dažreiz nāvi. 

Elpceļu komplikācijas – astmas paasinājums un smaga pneimonija. 

Citas komplikācijas: encefalīts, hemolītiskā anēmija, nieru disfunkcija, kuņģa-zarnu trakta sūdzības, ādas traucējumi, nespecifiskas mialģijas, artralģijas vai poliartropātijas, septisks artrīts. Ādas traucējumi var ietvert multiformu eritēmu, Stīvensa-Džonsona sindromu un toksisko epidermas nekrolīzi. 

Sastopamība​​

Mycoplasma pneumoniae infekcijas ir izplatītas visa pasaulē. ASV tiek lēsts, ka katru gadu notiek 2 miljoni gadījumu.Tomēr daudzi infekcijas gadījumi netiek diagnosticēti, tāpēc faktiskais skaits, iespējams, ir lielāks.​ 

Sezonalitāte​ 

Mycoplasma pneumoniae infekcijas var notikt jebkurā gada laikā. Tomēr tās var būt biežākas vasarā un agrā rudenī.​ Mycoplasma pneumoniae infekciju skaits laika gaitā mainās. Slimības pacēlumi parasti ir ik pēc 3 līdz 7 gadiem. Celmu veidu atšķirības veicina šo periodiskumu.​ 

Uzliesmojumi​ 

Uzliesmojumi galvenokārt notiek pārpildītās vidēs, piemēram, skolās, koledžu rezidencēs un pansionātos. Uzliesmojumi var paildzināties Mycoplasma pneumoniae garā inkubācijas perioda dēļ. 

Antibiotiku rezistence 

Rezistence pret makrolīdiem parādījās Mycoplasma pneumoniae un ir pieaugusi kopš 2000. gadiem.​ Pašreizējie dati liecina, ka kopējā makrolīdu rezistences izplatība pasaulē Mycoplasma pneumoniae var būt aptuveni 28 %. ​Tomēr pastāv ievērojamas ģeogrāfiskās atšķirības:​ Kanādā ~ 12%​, Ķīna ~ 80%​, Eiropā vidēji ~ 5% (augstākais Itālijā ~20%)​, Japānā vairāk nekā 50%, ASV ~ 10% ar reģionālu mainīgumu. 

Diagnostika 

Mycoplasma pneumoniae kultūras izdalīšanu veic speciālās laboratorijās, ir laikietilpīga, nav optimāla ārstēšanas lēmumu pieņemšanai.​ 

Seroloģiskā pārbaude – komerciāli pieejami komplekti, taču tiem trūkst specifiskuma. Bieži vien ir nepieciešamas vairākas pacienta vizītes, lai savāktu pāru seruma paraugus​ (akūta un atveseļošanas perioda)​.

Molekulārie testi –  augstu jutība un specifiskums, nodrošina savlaicīgus rezultātus ārstēšanas lēmumu pieņemšanai. Šie testi var arī noteikt celmus un noteikt jutību pret antibiotikām. 

Par pneimoniju un Mycoplasma pneumoniae izplatību (12.12.2024)

​ Ieteikumi ārstniecības personām par pērtiķu baku epidemioloģiskās kontroles pasākumiem ​

Jauns pērtiķu baku (turpmāk – PB) vīrusa celms (I klade) strauji izplatās Centrālāfrikas valstī Kongo Demokrātiskās Republikas (turpmāk – KDR) austrumos un nesen ir izplatījies vairākās citās kaimiņvalstīs (Burundi, Kenijā, Ruandā, Kongo Republikā, Centrālāfrikas Republikā un Ugandā). No 2024. gada sākuma KDR ir ziņojusi par vairāk nekā 15 600 PB saslimšanas gadījumiem un 537 nāves gadījumiem2.  

2024. gada 14. augustā Zviedrijā tika diagnosticēts ievests PB gadījums, ko izraisījis vīrusa celma I klades variants, kas ir pirmais I klades izraisīts gadījums, kas diagnosticēts ārpus Āfrikas kontinenta3.  

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra uzsver, ka risks Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs (turpmāk – ES/EEZ) sabiedrībai kopumā ir zems, taču ir augstāks iedzīvotājiem, kas ceļo uz skartajiem apgabaliem un nonāk kontaktā ar infekcijas skartajām kopienām4. Jāņem vērā, ka cilvēkiem ar imūnsistēmas traucējumiem risks ir augstāks nekā vidēji iedzīvotājiem. 

Eiropas Komisija aicina dalībvalstis koncentrēties uz jaunu PB gadījumu ātru atklāšanu, ziņošanu, apstiprināšanu, klīnisko un epidemioloģisko pārvaldību, t. sk. kontaktpersonu izsekošanu. Šim nolūkam PVO piedāvā pagaidu PB gadījuma definīciju:

Apstiprināts gadījums: 

gadījums, kas atbilst aizdomīga vai iespējama gadījuma definīcijai un ir laboratoriski apstiprināts, nosakot PB vīrusam unikālas DNS sekvences ar reāllaika polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) un/vai ar sekvencēšanu.

 Aizdomīgs gadījums:

jebkura vecuma persona ar neskaidras izcelsmes akūtiem izsitumiem, kas atrodas PB neendēmiskā valstī

UN                                        

viena vai vairākas no šīm pazīmēm vai simptomiem (kopš 2022. gada 15. marta):

  • galvassāpes
  • akūts drudža sākums (>38,5 o C),
  • limfadenopātija
  • mialģija
  • muguras sāpes
  • astēnija

UN

kuru klīnisko ainu neizskaidro šādi izplatīti akūtu izsitumu cēloņi: vējbakas, herpes zoster, masalas, Zikas vīrusslimība, Denges drudzis, Čikungunjas vīrusslimība, herpes simplex, bakteriālas ādas infekcijas, diseminēta gonokoku infekcija, primārais vai sekundārais sifiliss, šankroīds, limfogranuloma venereum, granuloma inguinale, molluscum contagiosum, alerģiska reakcija (piemēram, pret augiem); un jebkuri citi lokāli nozīmīgi izplatīti papulāru vai vezikulāru izsitumu cēloņi.

Varbūtējs gadījums:

persona, kas atbilst aizdomīga gadījuma definīcijai

UN

Viens vai vairāki no šiem apstākļiem:

  • ir epidemioloģiska saikne ar PB gadījumu:
    • tuvs kontakts (seja pret seju), tostarp veselības aprūpes darbinieki bez acu un elpceļu aizsardzības līdzekļiem;
    • tiešs fizisks kontakts ar ādu vai ādas bojājumiem, tostarp seksuāls kontakts;
    • saskare ar piesārņotiem materiāliem, piemēram, apģērbu, gultas veļu vai piederumiem 21 dienu pirms simptomu parādīšanās PB gadījumam;
  • informācija par ceļošanu uz pērtiķu baku endēmisku valsti[2] 21 dienas laikā pirms simptomu parādīšanās;
  • ir bijuši vairāki vai anonīmi seksuālie partneri 21 dienu laikā pirms simptomu parādīšanās;
  • ir pozitīvs ortopoksvīrusa seroloģiskā testa rezultāts, ja nav veikta baku vakcinācija vai cita zināma ortopoksvīrusu iedarbība;
  • stacionēšana slimības dēļ.

Lai laikus atklātu saslimšanas gadījumus ar PB, organizētu nepieciešamos ārstniecības un pretepidēmijas pasākumus, lūdzam Jūs pievērst īpašu uzmanību minētajām PG gadījumu definīcijām un nekavējoties ziņot Centram par aizdomīgiem un varbūtējiem PB gadījumiem telefoniski (tālr.: 67271738), kā arī nosūtot veidlapu Nr. 058/u “Steidzamais paziņojums par infekcijas slimību, infekcijas slimības izraisītāja konstatēšanu, rezistentu mikroorganismu izdalīšanu un vakcinācijas izraisītu komplikāciju (blakusparādību)”.

Materiālu laboratoriskai diagnostikai lūdzam sūtīt SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca” Nacionālajai references laboratorijai[3].

Centrs vērš uzmanību PB profilakses un epidemioloģiskās kontroles pasākumiem:

  • PB aizdomīgu vai varbūtēju gadījumu identifikācija un ziņošana, neraugoties uz to, ka diferenciālā diagnostika turpinās;
  • Pacienta izolācija; īpaši svarīgi izvairīties no saskares ar personām ar nomāktu imūnsistēmu, kā arī mājdzīvniekiem;
  • Pacienta klīniskā, laboratoriskā un epidemioloģiskā izmeklēšana
  • Kontaktpersonu apzināšana un medicīniskā novērošana. Kontaktpersona ir definēta kā persona, kurai laika posmā, kas sākas ar infekcijas avota gadījuma pirmo simptomu parādīšanos un beidzas, kad visas kreveles ir atdalījušas, ir bijusi viena vai vairākas no šādām saskarēm ar varbūtēju vai apstiprinātu pērtiķu baku gadījumu:
    • tuvs kontakts (seja pret seju) (tostarp veselības aprūpes darbinieki bez atbilstošiem IAL);
    • tiešs fizisks kontakts, tostarp seksuāls kontakts;
    • saskare ar inficētiem materiāliem, piemēram, apģērbu vai gultas veļu.

Kontaktpersonu uzraudzība:

  • medicīniskā novērošana katru dienu 21 dienas laikā pēc pēdējā kontakta ar PB gadījumu ģimenes ārsta uzraudzībā;
  • ķermeņa temperatūras mērīšana 2 reizes dienā;
  • kontaktpersonas nedrīkst ziedot asinis, šūnas, audus, orgānus, mātes pienu vai spermu;
  • kontaktpersonas var turpināt ierastās ikdienas darbības, piemēram, doties uz darbu un apmeklēt skolu (t.i., mājas karantīna nav nepieciešama), taču novērošanas laikā viņiem jāpaliek tuvu mājām, jābūt saziņā ar ģimenes ārstiem;
  • pirmsskolas vecuma bērniem būtu ieteicams pārtraukt izglītības iestāžu un citu bērnu kolektīvu apmeklēšanu.

 

Papildu informācija: https://www.who.int/emergencies/disease-outbreak-news/item/2022-DON396

[2] Pērtiķu baku endēmiskās valstis ir: Benina, Kamerūna, Centrālāfrikas Republika, Kongo Demokrātiskā Republika, Gabona, Gana (identificēta tikai dzīvniekiem), Kotdivuāra, Libērija, Nigērija, Kongo Republika, Sjerraleone un Dienvidsudāna .

[3] Nacionālās references laboratorijas ieteikumi:

  • Tests: Polimerāzes ķēdes reakcija (PĶR) ir vēlamais laboratorijas tests, ņemot vērā tā precizitāti un jutīgumu.
  • Materiāli: no ādas bojājumiem - šķidrums no pūslīšiem un pustulām, sausās ādas nokasījums. Ja iespējams, tad arī  biopsijas materiāls.
  • Materiālu glabāšana: jāuzglabā sausā, sterilā mēģenē (bez vīrusu transportēšanas vides) un jāglabā aukstumā.
  • !!! Materiālu asinis neizmantot, jo virēmijas ilgums ir īss, salīdzinot ar paraugu ņemšanas laiku pēc simptomu parādīšanās!!!

Nacionālās References laboratorijas kontakti:

Darba laikā no 08:00 līdz 16:30 var zvanīt:

67014220 Oksana Savicka

67014215 Gatis Pakarna

67014775 Ilva Pole

Laika posmā no 16:30 līdz 08:00:

29114493, 67014539 dežūrējošie biomedicīnas laboranti (saņems informāciju no pasūtītājiem un informēs LIC laboratorijas ārstu vai speciālistu, kas pārzvanīs pasūtītājam)

2024. gada 16. augusta SPKC vēstule ģimenes ārstu un profesionālajām ārstu asociācijām par pērtiķu baku uzraudzības un epidemioloģiskās kontroles pasākumiem

Pneimokoku infekciju izraisa baktērija (Streptococcus pneumoniae jeb pneimokoks), kas organismā iekļūst caur elpceļiem.

Pneimokoki var izraisīt gan salīdzinoši vieglas saslimšanas, gan ļoti smagas saslimšanas, kuru rezultātā var iestāties nāve.

Kā var saslimt ar pneimokoku infekciju?

Pneimokoki no cilvēka uz cilvēku izplatās cieša kontakta ceļā gan ar gļotādu sekrētiem, gan gaisa pilienu ceļā. Saslimt var, kontaktējoties ar cilvēkiem, kuri ir slimi ar pneimokoku infekciju un cilvēkiem, kuri ir baktērijas nēsātāji, bet kuriem nav slimības simptomu (pneimokoki bieži ir sastopami arī veselu cilvēku augšējos elpošanas ceļos).

Ar pneimokoku infekciju var saslimt jebkurā vecumā, bet visaugstākajam riskam saslimt ir pakļauti bērni līdz 2 gadu vecumam un pieaugušie pēc 65 gadu vecuma. Cilvēks var būt uzņēmīgāks pret pneimokoku infekciju, ja slimo ar gripu, hronisku plaušu slimību, ir smēķētājs vai slimo ar kādu hronisku saslimšanu, piemēram, leikēmiju, HIV vai multiplo mielomu.

Kā izpaužas pneimokoku infekcija?

Pneimokoku infekcijas simptomi bieži vien nav atšķirami no citu baktēriju vai vīrusu izraisītu infekcijas slimību simptomiem.

Biežākās pneimokoku izraisītās slimības

Vidusauss iekaisums (otīts) – visbiežāk attīstās pēc saslimšanas ar vīrusu izraisītu infekcijas slimību. Tā simptomi ir:

  • auss sāpes;
  • sarkana, pietūkusi bungplēvīte;
  • drudzis;
  • miegainība.

Pneimonija – bieži seko pēc vīrusu izraisītas saslimšanas, tā sākas pēkšņi un galvenie simptomi ir:

  • produktīvs klepus;
  • drudzis;
  • sāpes krūtīs.

Meningīts (galvas smadzeņu un muguras smadzeņu apvalka infekcija). Tā simptomi ir:

  • stīvs kakls;
  • drudzis;
  • galvassāpes;
  • sāpes, skatoties uz spožu gaismu;
  • apjukums.

Pneimokoku bakterēmija un sepse.

Komplikācijas

Visbiežāk pneimokoku infekcijas norit vieglā formā, tomēr dažkārt tās var izraisīt ilgtermiņa veselības problēmas kā konjunktivīts, vidusauss un deguna blakusdobumu iekaisums, bronhīts, kā arī smagākas slimības: pneimonija, meningīts, sepse, retos gadījumos – sirds bojājums (endokardīts, perikardīts), kaula smadzeņu iekaisums (osteomielīts) un mīksto audu infekcija vai pat nāve.

Ārstēšana

Pneimokoku infekcijas izraisītās saslimšanas ārstēšanā lieto antibiotikas tikai pēc ārstējošā ārsta norādījumiem.

Vakcinācija

Vakcinācija pret pneimokoku infekciju ir visefektīvākā aizsardzība. Atbilstoši Vakcinācijas kalendāram vakcināciju pret pneimokoku infekciju veic trīs reizes – divu mēnešu vecumā, četru mēnešu vecumā un 12-15 mēnešu vecumā.

Lai gan vakcinācija nepasargā no saslimšanas ar pneimokoku infekciju, taču inficēšanās gadījumā vakcinācija palīdz pārciest slimību vieglākā formā.

Vakcinēties īpaši ieteicams:

  • bērniem līdz 2 gadu vecumam;
  • cilvēkiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu;
  • pieaugušajiem un bērniem, kuri pieder riska grupai (slimo ar hroniskām elpceļu un sirds – asinsvadu slimībām, nieru un asins slimībām, vielmaiņas traucējumiem, kuriem ir novājināta imunitāte, centrālās nervu sistēmas saslimšanas);
  • cilvēkiem, kuriem ir cieša saskare ar pneimokoku infekcijas izraisītu saslimšanu slimniekiem (piemēram, medicīnas darbiniekiem, sociālās aprūpes centru darbiniekiem, utt.).
  • smēķētājiem;
  • ja iepriekš ir pārslimota kāda pneimokoku izraisīta saslimšana.
Vēstule: Par pāreju uz 15-valento vakcīnu pret pneimokoku infekciju