Slimību profilakses un kontroles centrs

Par garā klepus laboratorisko diagnostiku

19.11.2012, 00:00
 

Slimību profilakses un kontroles centrs (turpmāk - SPKC) informē, ka šā gada 10 mēnešos Latvijā strauji pieauga garā klepus gadījumu skaits. No 01.janvāra līdz 31.oktobrim Latvijā reģistrēti 192 garā klepus gadījumi. Saslimšanas gadījumu skaits 2012.gada 10 mēnešos vairāk nekā 10 reizes ir pārsniedzis iepriekšējo piecu gadu laikā vidēji gadā reģistrēto gadījumu skaitu (2007.-2011.gadā pavisam reģistrēti 57 gadījumi, vidēji – 11 gadījumi gadā).

 

Reģistrētie garā klepus gadījumi pa mēnešiem un reģioniem 2012. gada 10 mēnešos

Reģions

Gadījumu reģistrācijas mēnesis

I

II

III

IV

V

VI

VII

VIII

IX

X

Kopā:

Rīgas un Pierīgas

- - -

2

3

8

9

10

21

30

83

Kurzemes

- - - - -

2

2

6

1

 

11

Zemgales

- - - - -

1

 

6

11

 

18

Vidzemes

- - - - - - - -

2

3

5

Latgales

- -

6

8

17

11

13

4

14

2

75

Kopā

- -

6

10

20

22

24

26

49

35

192

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

No 192 garā klepus gadījumiem 151 (77%) gadījums tika reģistrēts bērniem, t.sk. 17 zīdaiņiem līdz 12 mēnešu vecumam. Lielākais saslimušo skaits (82 jeb 43%) reģistrēts vecuma grupā no 7 līdz 14 gadiem.

 

Gadījumu skaits un saslimstības rādītājs atsevišķās vecuma grupās

Vecuma grupas

0 gadi

1-6

7-14

15-17

18-29

30-39

40-49

50-59

>60

Gadījumu skaits

17

25

82

27

17

5

7

4

8

Gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem

91,5

19,7

56,0

46,1

5,0

2,0

2,5

1,4

1,6

 

Lielākā daļa pacientu (60%) vakcinēti pret garo klepu. Saslimušo vidū bija 111 (58%) sievietes un 81 (42%) vīrietis; 51 (26%) tika hospitalizēts un 141 (73%) ārstējās ambulatori. Reģistrēti 22 grupveida saslimšanas gadījumi (55 saslimušie): no tiem 14 uzliesmojumi bija dzīves vietās (ar 2 – 5 saslimšanas gadījumiem), 7 – izglītības iestādēs (ar 2 - 3 saslimšanas gadījumiem) un viens bija saistīts ar sabiedriskām iestādēm (2 saslimšanas gadījumi).

 

No š.g. reģistrētajiem 192 garā klepus gadījumiem 189 tika izmeklēti laboratoriski, t.sk. 187 gadījumos veikta seroloģiskā izmeklēšana,vienā gadījumā diagnoze apstiprināta ar molekulārās PĶR metodi DNS noteikšanai (polimerāzes ķēdes reakcija nukleīnskābju noteikšanai),vienā gadījumā diagnoze apstiprināta ar vīrusa kultivēšanas metodi (Bordetella pertussis izolēšana no klīniska parauga). Trīs pacientiem laboratoriskie izmeklējumi netika veikti. No 187 pacientiem, kuriem veikta seroloģiskā testēšana, 140 gadījumos tā apstiprināta ar ELISA metodi (apstiprinoša metode), taču pārējos 47 gadījumos tika izmantota aglutinācijas metode, kas neatbilst mūsdienu rekomendācijām garā klepus diagnostikai[1]. Seroloģiska izmeklēšana, testējot pāra serumus, veikta tikai 42 gadījumos, no tiem četros gadījumos rezultāti nebija salīdzināmi, jo, izmeklējot divus paraugus, tika izmantotas dažādas testēšanas metodes.

 

Kopumā var secināt, ka vairākos gadījumos diagnozes laboratoriskai apstiprināšanai netika izmantotas mūsdienu prasībām atbilstošas metodes vai arī metode tika izvēlēta, neņemot vērā slimības ilgumu, pacienta vecumu un vakcinācijas statusu.

 

Speciālistu novērojumi pēdējo uzliesmojumu laikā Eiropas valstīs liecina, ka garā klepus tipiskie klīniskie simptomi (klepus lēkmes, gārdzoša elpošana, pēcklepus vemšana), parasti tiek novēroti nevakcinētiem bērniem. Jaundzimušajiem un nevakcinētiem zīdaiņiem bieži vien vienīgais simptoms ir apnoja. Vecākiem vakcinētiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, visticamāk, tas nav pirmais kontakts ar B.pertussis antigēnu un bieži vien pacientam nav garā klepus tipiskie simptomi, bet tikai ilgstošs klepus bez raksturīgām pazīmēm. Ņemot vērā minēto, ļoti svarīgi garā klepus klīnisko diagnozi apstiprināt ar atbilstošu laboratorisko testu.

 

Atbilstoši garā klepus gadījuma definīcijai, kura ir apstiprināta ar Eiropas Komisijas 2012. gada 8. augusta Lēmumu 2012/506/ES [2], laboratoriskie kritēriji saslimšanas gadījuma apstiprināšanai ir vismaz viena no šādām metodēm:

- Bordetella pertussis izolēšana no klīniskā parauga;

- Bordetella pertussis nukleīnskābju noteikšana klīniskajā paraugā;

- Bordetella pertussis specifisko antivielu reakcija.

 

Diagnozes apstiprinošas metodes izvēle ir atkarīga no slimības ilguma kopš sākušās klepus lēkmes, pacienta vecuma un laika pēc pēdējās vakcinācijas vai revakcinācijas:

 

1. B.pertussis izolēšana no klīniskā parauga tiek uzskatīta par diagnostikas „zelta standartu”, ņemot vērā metodes augstu specifiskumu. Izraisītāja izolēšanai jāņem nazofaringeāls paraugs slimības sākuma stadijā cik vien iespējams ātri, bet ne vēlāk par otro slimības nedēļu.

 

2. B.pertussis nukleīnskābju (DNS) noteikšanas metodei ar PĶR ir augsts specifiskums un augsta jutība un atbilde var tikt saņemta vienas darba dienas laikā. DNS noteikšanai ņem nazofaringeālu aspirātu vai nazofaringeālu uztriepi cik vien ātri iespējams pēc slimības sākuma, bet ne vēlāk par trešo slimības nedēļu.

 

Abas minētas metodes ir neaizvietojamas gadījumos, kad ir skaidrs, ka seroloģiskie testi nevar būt pārliecinoši un ir grūti interpretējami – jaundzimušajiem, zīdaiņiem līdz 12 mēnešu vecumam un nesen vakcinētiem vai revakcinētiem bērniem, pusaudžiem vai pieaugušajiem (pēc vakcinācijas ir pagājuši mazāk nekā 12 mēneši). Abas metodes ir kvalitatīvas, un rezultāts interpretējams kā „pozitīvs” vai „negatīvs”.

 

3. B.pertussis specifisko IgG-anti-PT noteikšanai (IgG klases antivielas pret B.Pertussis toksīnu) rekomendē izmantot kvantitatīvas ELISA metodes ar augstu specifiskumu un jutību, kas antivielu daudzumu nosaka IU/ml (International Unit/ml – Starptautiskās vienības/ml).

 

Specifiskas antivielas IgG-anti-PT rodas gan pēc vakcinācijas, gan akūtas saslimšanas gadījumā. Šis fakts apgrūtina seroloģisko testu interpretāciju nesen vakcinētām vai revakcinētām personām. Jāatceras, ka IgG-anti-PT noteikšana ir piemērota pacientiem, kuriem pēc pēdējās vakcinācijas vai revakcinācijas ir pagājuši vismaz 12 mēneši.

 

Metode ir maz informatīva jaundzimušiem un zīdainiem. Vecākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem šo metodi rekomendē izmantot, ja klepus ilgst vismaz 2-3 nedēļas. Gadījumā, ja klepus ilgst mazāk par trim nedēļām, rekomendē izmatot paralēli antivielu noteikšanai B.pertussis nukleīnskābju (DNS) noteikšanu.

 

Uzliesmojumu gadījumos, neatkarīgi no slimības ilguma, vajadzētu izmatot visas trīs metodes: B.pertussis izolēšanu, B. pertussis DNS noteikšanu no nazofaringeālām iztriepēm un IgG-anti-PT noteikšanu serumā.4

3.1. Pāra serumu seroloģisko izmeklējumu interpretācija

 

Pāra serumu seroloģisko testu interpretācijas pamatā ir IgG-anti-PT antivielu koncentrācijas novērošana dinamikā. Antivielu koncentrācijas pieaugums par 100% un vairāk, vai samazinājums par 100% un vairāk liecina par nesen pārslimotu infekciju. Laika periods starp divu sēruma paraugu ņemšanu ir 2-4 nedēļas (minimāli 7-10 dienas). Tomēr atkārtotās imūnās atbildes rezultātā, antivielu koncentrācijas pieaugums otrajā paraugā var būt mazāks par 100%. Diagnoze var balstīties arī uz antivielu koncentrācijas lēnu samazināšanos līdz 50% rekonvalescenses stadijā, salīdzinot ar akūto stadiju. Diagnoze tiek apstiprināta ja pat vienā no paraugiem ir pārsniegtas noteiktas robežvērtības (sk.3.2.).

 

3.2. Viena seruma seroloģiskā izmeklējuma interpretācija

 

Klīniskajā praksē diagnozes apstiprināšana bieži balstās uz viena seruma parauga interpretāciju pēc kvantitatīviem IgG-anti-PT testa rezultātiem. Vairākās valstīs veiktie epidemioloģiskie pētījumi pierāda, ka diagnostiskais antivielu koncentrācijas minimālais līmenis, kas norāda uz akūtu vai nesen pārslimotu infekciju, svārstās no 65 IU/ml līdz 125 IU/ml (gadījumā, ja pēc pēdējās vakcinācijas pagājuši vairāk kā 12 mēneši)4.

 

SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” stacionāra „Latvijas Infektoloģijas centrs” laboratorijā, kas pilda references funkcijas garā klepus diagnostikai, atbilstoši komerciālā diagnostiskā komplekta ražotāja rekomendācijām kvantitatīva IgG-anti-PT testa interpretācijai, diagnostiskais antivielu koncentrācijas minimālais līmenis ir 125 IU/ml.

 

Seroloģiskā diagnostikā, izmantojot vienu sērumu, lietderīgi noteikt arī augsti specifisku IgA-anti-PT (IgA klases antivielas pret B.pertussis toksīnu), tas ļaus precīzāk interpretēt laboratorijas testa rezultātus.

 

Ja diagnozi pēc viena seruma parauga rezultātiem nav iespējams apstiprināt, bet klīniskie simptomi liecina par garā klepus infekciju, jāizvēlas pāra serumu testēšana ar intervālu divas līdz četras nedēļas (minimālais intervāls no 7 līdz 10 dienām).

 

Lai uzlabotu garā klepus laboratorisko diagnostiku, SPKC iesaka pirms laboratoriskās pārbaudes izvērtēt pacienta vecumu, vakcinācijas statusu, slimības stadiju un izvēlēties gadījumam piemērotāko metodi, saskaņā ar ECDC 2012.gada vadlīnijām4:

  • Jaundzimušajiem, zīdaiņiem, nesen vakcinētiem vai revakcinētiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem slimības pirmajās divās, trijās nedēļās garo klepu ieteicams diagnosticēt, izmeklējot aizdegunes paraugu B.pertussis izolēšanai un/vai DNS noteikšanai ar polimerāzes ķēdes reakcijas metodi[3].

 

B.pertussis izolēšanai paraugu (nazofaringeālā uztriepe) ņem cik ātri vien iespējams pēc klīnisko simptomu parādīšanās, bet ne vēlāk par otro slimības nedēļu.

 

B.pertussis DNS noteikšanai paraugu (nazofaringeālu uztriepe vai nazofaringeāls aspirātu) jāņem cik ātri vien iespējams, bet ne vēlāk par slimības trešo nedēļu. Iepriekšēja antibiotiku lietošana mazākā mērā ietekmē DNS noteikšanas testa jutību (salīdzinājumā ar kultivēšanas metodi).

  • Bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, kuriem slimības simptomi turpinās ilgāk par trim nedēļām un kopš pēdējās vakcinācijas/ revakcinācijas ir pagājuši vairāk nekā 12 mēneši, veic kvantitatīvu antivielu pret B.pertussis toksīnu noteikšanu ar augsti specifisku un jutīgu ELISA metodi[4].

 

Informējam, ka saskaņā ar SIA „Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” (RAKUS) sniegto informāciju, RAKUS stacionāra „Latvijas Infektoloģijas centrs” laboratorijā ir pieejamas visas gadījuma definīcijā norādītās diagnostikas metodes.

 

[1] N. Guiso & G. Berbers & N. K. Fry & Q. He &M. Riffelmann & C. H. Wirsing von König &EU Pertstrain group. What to do and what not to do in serological diagnosis of pertussis: recommendations from EU reference laboratories. Eur J Clin Microbiol Infect Dis (2011) 30:307–312. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3034915/pdf/10096_2010_Article_1104.pdf

[2] 2012/506/ES: Komisijas Lēmums (2012. gada 8. augusts), ar kuru groza Lēmumu 2002/253/EK, ar ko nosaka gadījumu definīcijas ziņošanai par infekcijas slimībām Kopienas tīklā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2119/98/EK ( http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2012:262:0001:0057:LV:PDF )

[3] ECDC Guidance and protocol for the use of real-time PCR in laboratory diagnosis of human infection with Bordetella pertussis or Bordetella parapertussis http://www.ecdc.europa.eu/en/publications/Publications/Guidance-protocol-PCR-laboratory-diagnosis-bordatella-pertussis-parapertussis.pdf

[4] ECDC Guidance and protocol for the serological diagnosis of human infection with Bordetella pertussis- http://www.ecdc.europa.eu/en/publications/Publications/bordetella-pertussis-guidance-protocol-serological-diagnosis.pdf

©SPKC 2016. Visas tiesības rezervētas.
Jautā SPKC