20.02.2016, 00:00
Slimību profilakses un kontroles centrs vēlas pievērst Jūsu uzmanību tam, ka 2016. g. 1. februārī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektore, pamatojoties uz Starptautisko Veselības aizsardzības noteikumu (SVAN) ietvaros organizētās pirmās ārkārtas komitejas sanāksmes secinājumiem par mikrocefālijas un citu neiroloģisko traucējumu gadījumiem Zikas vīrusslimības epidēmijas skartajos Latīņamerikas un Karību apgabalos, deklarēja starptautiskā mēroga ārkārtas sabiedrības veselības situāciju.
Zikas vīrusslimība ir odu pārnesta slimība, ko izraisa Flaviviridae dzimtas Flavivirus ģints RNS vīruss (ZIKV), kas parasti izraisa vieglu slimību ar drudzi un makulopapulāriem izsitumiem. Flavivirus ģintij pieder arī vīrusi, kuri izraisa dzelteno drudzi, denges drudzi, Japānas encefalītu, Rietumnīlas drudzi un ērču encefalītu. Zikas vīruss pirmo reizi izolēts 1947. gadā no pērtiķa Zikas mežā, Ugandā, un gadu vēlāk no odiem (Aedes africans) tajā pašā mežā. 1952. gadā vīruss tika konstatēts slimniekam Nigērijā. Sastopamas divas Zikas vīrusa filoģenētiskās līnijas – Āfrikas un Āzijas līnijas, kas nesen parādījās Klusā okeāna baseinā un Amerikā.
Pirms 2007. gada Zikas vīrusa cirkulācija un atsevišķi slimības uzliesmojumi tika aprakstīti Āfrikas kontinentā (Gabonā, Ugandā, Centrālāfrikas Republikā, Kaboverdē), Dienvidaustrumu Āzijā (Pakistānā, Indonēzijā, Filipīnās, Malaizijā, Kambodžā un Taizemē), bet kopš 2007. gada arī Klusā okeāna salās (Mikronēzijā, Kuka salās, Franču Polinēzijā, Jaunkaledonijā, Guamā, Samoa, Vanuatu un Salamana salās). Seroepidemioloģiskie pētījumi Āfrikā un Āzijā liecinājuši par nemanāmu Zikas vīrusu cirkulāciju dažādu dzīvnieku sugu (orangutanu, zebru, ziloņu, ūdens bifeļu) un grauzēju vidū. Kopš 2007. gada vairākas Klusā okeāna reģiona salas Mikronēzijā un Polinēzijā ir piedzīvojušas Zikas vīrusslimības uzliesmojumus. 2015. gadā Zikas vīrusslimības uzliesmojumi tika pirmo reizi reģistrēti Dienvidamerikas un Centrālamerikas valstīs un Karību salās.
Brazīlija, Kolumbija, Barbadosa, Salvadora, Venecuēla, Surinama, Dominikānas Republika, Ekvadorā, Franču Gviāna, Gvatemala, Haiti, Salvadora, Paragvajā, Kaboverde, Meksika, Panama, Puertoriko, Venecuēlā un Martinika atbilstoši Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) vērtējumam pašlaik ir tās valstis, kurās strauji attīstās Zikas vīrusslimības epidēmija, turklāt ar pieaugoši plašu vīrusa pārnesi. Savukārt sporādiski gadījumi vēl novērojami Bolīvijā, Gviānā, Ekvadorā, Kurakao, Gvadelupā, Hondurasa, Gvatemalā, Nikaragvā, Sanmartinā, Surinamā, Taizemē un Virdžīniju salās.
Visbiežāk Zikas vīrusslimība ir viegla. Slimības inkubācijas periods svārstās 3-12 dienu robežās pēc inficēta oda koduma. Vairums inficēšanās gadījumu (no 60 līdz 80%) ir asimptomātiski. Slimības simptomi parasti ir viegli – tā ir īslaicīga pašlimitējoša slimība, kura ilgst 4-7 dienas un visbiežāk norit bez smagām komplikācijām.
Tipiskie simptomi ir viegls drudzis (ar temperatūru, kas nepārsniedz 38,5°C), makulāri vai papulāri izsitumi, konjunktīvas hiperēmija vai katarāls konjunktivīts, muskuļu un locītavu sāpes un galvassāpes. Makulopapulozie izsitumi atšķir Zikas vīrusslimību no citiem odu pārnēsātiem drudžiem (dzeltenā drudža, denges drudža, Japānas encefalīta, un Rietumnīlas drudža). Tie bieži sākas uz sejas un pēc tam izplatās pa visu ķermeni. Retāk novērojamas retroorbitālas sāpes un kuņģa-zarnu trakta traucējumi.
2014. gada uzliesmojuma laikā Franču Polinēzijā tika ziņots ievērojams pacientu skaita pieaugums ar Gijēna-Barē sindromu, savukārt no 2015. gada Brazīlijā un citās Zikas vīrusslimības skartās valstīs novērots arī ievērojams iedzimtu mikrocefālijas gadījumu pieaugums, kas Brazīlijā jau sasniedzis 4 783 aizdomīgus gadījumus (uz 02.02.2016.). Autoimūni un neiroloģiski stāvokļi, piemēram, mikrocefālija augļiem un jaundzimušajiem, kā arī Gijēna-Barē sindroms, visticamāk, varētu būt saistīti ar pārslimotu Zikas vīrusslimību divos pirmajos grūtniecības trimestros un to cēloņsakarības patlaban tiek pētītas.
Zikas vīrusu pārnēsā odi. Zikas vīrusi izolēti no Aedes aegypti sugas odiem, kas tiek uzskatīti par galvenajiem pārnesējiem. Citas Aedes odu sugas (A. africanus, A. albopictus, A. polynesiensis, A. unilineatus, A. vittatus un A. hensilli) tiek uzskatītas par potenciāliem pārnesējiem. Šie odi dzeļ dienas laikā.
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) riska novērtējumā norāda arī uz citiem Zika vīrusa pārneses ceļiem – tādiem, kā vīrusa pārnese transplacentāli, dzemdību laikā, ar donoru bioloģiskajiem materiāliem[1]. Ir dati arī par vīrusa seksuālu pārnesi ar inficētās personas spermu.
Slimības diferenciāldiagnostikai ceļotājiem no Zikas vīrusslimības skartajiem apgabaliem jāņem vērā makulopapulāru izsitumu klātbūtne, kas, kā minēts, nav raksturīgs citiem odu pārnēsājamiem drudžiem. Ginekologiem, neonatologiem, pediatriem un neirologiem iedzimto centrālās nervu sistēmas malformāciju, mikrocefālijas un Gijēna-Barē sindroma gadījumos būtu jāvērš īpaša uzmanība tiem pacientiem, kuriem anamnēzē pastāv inficēšanās risks ar Zikas vīrusu.
Zikas vīrusslimības diagnostika galvenokārt balstās uz vīrusa RNS noteikšanu akūti slimu pacientu klīniskajos paraugos. Tā kā virēmiskais periods ir īss, tieša vīrusa atklāšana iespējama pirmajās 3-5 dienās pēc simptomu parādīšanās. Vīrusa RNS iespējams konstatēt arī urīnā līdz 20 dienām pēc slimības sākuma. No drudža piektās dienas iespējams noteikt specifiskās IgM antivielas un veikt apstiprināšanu ar neitralizācijas un serokonversijas testiem, kā arī nosakot četrkārtīgu antivielu titra pieaugumu pāra seruma paraugos. Seroloģiskie rezultāti jāinterpretē saskaņā ar agrāk pārslimotām flavivīrusu izraisītām infekcijām un vakcinācijas statusu (pie flavivīrusu infekcijām pieder arī ērču encefalīts, dzeltenais drudzis, denges drudzis, Rietumnīlas drudzis, Japānas encefalīts). Jautājumā par laboratorisko izmeklēšanu iesakām konsultēties ar SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” Nacionālo mikrobioloģijas references laboratoriju (tālr.: 67014775, 67014215, 67014220).
ECDC pagaidu klīniskā Zikas vīrusslimības gadījuma definīcija[2]
|
Epidemioloģiskā anamnēze |
Pazīmes |
|
Ekspozīcija* divu nedēļu laikā pirms simptomu paradīšanās |
Zikas vīruslīmībai līdzīgi simptomi:
un vismaz divi no šādiem simptomiem:
|
|
Ekspozīcija* četru nedēļu laikā pirms simptomu paradīšanās |
Neiroloģiskie simptomi :
vai citi neiroloģiskie sindromi, kā :
|
*Ceļojums uz Zīkas vīrusa skartajām teritorijām (skatīt ECDC teritoriju sarakstu[3])
Zikas vīrusslimības ārstēšana ir simptomātiska un saistīta ar sāpju atvieglošanu, drudža mazināšanu un izsitumu ārstēšanu ar antihistamīna preparātiem. Ārstēšana ar acetilsalicilskābi un nesteroīdajiem pretiekaisuma medikamentiem nav ieteicama, jo pastāv palielināts hemorāģiskā sindroma un Reja sindroma risks, kas ticis ziņots un aprakstīts saistībā ar citu flavivīrusu izraisītām infekcijām.
Zikas vīrusslimības profilaksei nav vakcīnas vai preventīvas terapijas.
Tā kā Latvijā Zikas vīrusslimība nav konstatēta, un nav arī minētās tropiskās pārnesēju odu sugas, infekcijas profilakses pasākumi, pirmkārt, ir saistīti ar ceļotājiem, kas dodas un atgriežas no Zikas vīrusslimības skartajām valstīm[4]. Īsumā galvenie pasākumi pret odu kodumiem ir šādi:
- jālieto odu repelenti, ievērojot uz līdzekļa marķējuma norādītās lietošanas instrukcijas. Repelentus, kas satur DEET (N,N-dietil-meta-toluamīdu), nav ieteicams lietot bērniem līdz trīs mēnešu vecumam. Grūtnieces tos var lietot.
- jāvalkā krekli ar garām piedurknēm un garās bikses, it īpaši tajās diennakts stundās, kad Zikas vīrusu pārnēsājošo odu aktivitāte ir vislielākā.
- gulēšanai vai atpūtai jāizmanto telpas, kas tiek ventilētas ar gaisa kondicionētāju un kuru durvis un logi ir aizklāti ar aizsargtīkliem. Ja tādu nav, arī dienas laikā jāizmanto pretodu tīkli.
Grūtniecēm un sievietēm, kuras plāno bērnu, ECDC rekomendē ceļojuma risku apspriest ar ārstniecības personām un apsvērt iespēju atlikt ceļojumu. Ceļotājiem, kuriem ir imūnsistēmas traucējumi un smagas hroniskas slimības atbilstoši ECDC norādei arī ir jākonsultējas ar ārstu, lai saņemtu ieteikumus efektīviem slimības profilakses pasākumiem.
Tā kā Zikas vīrusslimībai iespējama pārnese seksuālā ceļā un ir konstatēta vīrusa klātbūtne spermā vairākas nedēļas pēc izveseļošanās, ECDC norāda uz nepieciešamību ieteikt prezervatīvu lietošanu.
Sakarā ar to, ka pastāv risks pārnest Zikas vīrusu arī asins transfūzijas ceļā un ar citiem bioloģiskajiem donoru materiāliem, īpaši no cilvēkiem ar asimptomātiskām infekcijām un slimības inkubācijas perioda laikā, ECDC iesaka asins drošības iestādēm apsvērt asins donācijas atlikšanu donoriem ar ceļojumu vēsturi uz valstīm ar aktīvu Zikas vīrusa transmisiju līdzās pasākumiem, saistītiem ar denges drudzi (līdz 28 dienām). Arī spermas donori asistētai apaugļošanai būtu jāattur no bioloģiskā materiāla nodošanas 28 dienas pēc atgriešanās no Zikas vīrusslimības skartajām valstīm (ECDC norāda, ka spermas šķidrumā šī vīrusa RNS konstatēta pat 28. dienā no klīnisko simptomu parādīšanās sākuma).
Ceļotājiem, kuriem pēc Zikas vīrusslimības skarto apgabalu apmeklēšanas trīs nedēļu laikā parādās slimībai raksturīgie simptomi, ieteikts sazināties ar savu ģimenes ārstu.
Ar aktuālāko informāciju Eiropā par Zikas vīrusslimību iespējams iepazīties ECDC mājaslapā. Arī Slimību kontroles un profilakses centra mājaslapā ir pieejama informācija ceļotājiem par Zikas vīrusslimības profilaksi.
[2] ECDC, Technical Document: “Zika virus disease epidemic. Interim guidance for healthcare providers”. – 08 February 2016
[3] Countries and territories with local Zika transmission: http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/zika_virus_infection/zika-outbreak/Pages/Zika-countries-with-transmission.aspx#sthash.faudRWDo.dpuf