Bērna piesaisti vecākiem ietekmē emocionāli, nevis materiāli cēloņi, tāpēc mazulis, kuram ir vairāk rotaļlietu, nebūt nejūtas arī vairāk mīlēts un drošāks. Mūsu tautas dziesmu dziedāšana ir svarīgs mazuļa garīgās attīstības veicinātājs, kas pārbaudīts no paaudzes paaudzē.
Būtisks ir arī bērna un vecāku temperaments. Ir bērni, kuri savas sajūtas atspoguļo bieži un ir viegli saprotami savās izpausmēs. Ir arī bērni, kurus vecākiem daudz grūtāk saprast, un reizēm varbūt pārņem sajūta, ka mazulim nekas nav labi un viņš nekad nav apmierināts. Tāpat arī vecāki var būt vairāk vai mazāk iejūtīgi, pacietīgi un savā bērnā ieinteresēti. Ja vecākiem pašiem ir bijusi ļoti negatīva bērnības pieredze un viņus nomoka kādi nopietni tagadnes vai pagātnes pārdzīvojumi, vai arī viņiem ir sarežģītas attiecības savā starpā – tie var būt iemesli, kāpēc tētis un mamma nespēj sniegt mazulim tik nepieciešamo drošības sajūtu. Šādā gadījumā vecākiem vajadzētu uzņemties atbildību pašiem par savu emocionālo veselību, lai no tā turpmāk neciestu bērns. Šādos gadījumos vajadzētu meklēt profesionālu palīdzību.
Lai vai kāds ir bijis vecāku un mazuļa attiecību sākums, nevajadzētu pārdzīvot par to, ka viss nokavēts. Tuvākas attiecības ar bērnu ir iespējams veidot visas dzīves garumā.
Ja Tev nav partneris blakus bērna gaidīšanas laikā, brīdī, kad tas nāk pasaulē vai audzinot mazo par lielu cilvēku, nebūt nenozīmē, ka esi patiešām viena. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, apzīmējums „vientuļā māmiņa” nemaz nav patiess. Ja ir mazulis, māmiņa nemaz vairs nav „vientuļa”, jo viņai ir bērniņš par kuru rūpēties. Vienkārši rūpes par bērna audzināšanu nav ar ko dalīt un ir grūtāk tikt galā ar daudzām ikdienišķām situācijām. Otrkārt, Tev noteikti blakus ir cilvēki, kas var sniegt atbalstu, kad tas ir nepieciešams. Tā var būt Tava mamma, draudzene vai kāds radinieks. Galvenais, lai būtu kāds cilvēks, kuram uzticies un kurš var atbalstīt Tevi gan emocionāli, gan fiziski, piemēram, dzemdību laikā. Iespējams, Tev noderēs kāds no tālākajiem padomiem:
- Dalīt ar kādu rūpes vienmēr ir vieglāk. Tādēļ nekautrējies un nebaidies lūgt atbalstu, ja jūti, ka Tev tā pietrūkst. Protams, ir brīži, kad gribas būt spēcīgai un tikt galā ar visu pašai, bet atceries, ka savu spēku pārtēriņš var novest pie iztukšošanās sajūtas un smagākajos gadījumos var radīt labu augsni depresijai. Tas nav vēlams ne Tev, ne Tavam mazulim.
- Kad lasi dažādus materiālus par bērna gaidību laiku, dzemdībām un to, kā pareizi audzināt bērnus, bieži vien tiek minēta arī tēva loma. Nevajag ļauties kādiem mazvērtības kompleksiem, ja redzi padomus tēviem. Var jau būt, ka apzināti vai neapzināti izvairīsies no šādu tekstu lasīšanas vai padomu dzirdēšanas. Tas, protams, var būt viens no risinājumiem, lai labāk justos, bet varbūt tā vietā varētu padomāt, kurš būtu tas cilvēks Tavā dzīvē, kurš šo lomu daļēji varētu uzņemties? Varbūt tas ir Tavs tēvs vai pat vectēvs? Iespējams, ka tas varētu būt kāds cits radinieks, piemēram, brālis un tml.
- Ja esi šķīrusies no sava bērna tēva, jo nespējiet sadzīvot, atceries, ka „Slikts miers vienmēr ir labāks par labu karu”. Tas nozīmē to, ka, ja dzīvojat šķirti, bērnam nebūs jāklausās jūsu strīdi. Tā vietā jūs varat sadalīt laiku, lai bērns sajūt rūpes no abām pusēm. Šādos gadījumos bērnam ir svarīgi sajust, ka viņu mīl abi vecāki.
- Plāno savas finanses. Ja Tu bērnu audzināsi viena un kādu iemeslu dēļ nevari paļauties uz bērna tēva finansiālu atbalstu, Tev vajadzēs tikt galā ar izdevumiem, kas gaidību laikā un, jo īpaši, bērnam piedzimstot, ir neizbēgami. Iepazīsties ar visu informāciju par to, kādu finansiālu atbalstu Tu vari saņemt no valsts un no pašvaldības. Ja jūti, ka Tev varētu pietrūkt naudas visu nepieciešamo lietu iegādei mazulim, nekautrējies jautāt draugiem un paziņām par iespēju iegādāties ko lietotu, bet vēl labā stāvoklī lētāk. Iespējams, ka kāds no apkārtējiem labprāt atdotu vairs nevajadzīgās drēbītes un citas mantas, kas tagad noderētu Tev un mazajam. Bieži ir tā, ka grūtību brīdī cilvēki labprāt palīdz un dažkārt atbalsts var atnākt no tiem, no kuriem nemaz negaidi. Vajag tikai to meklēt.
- Runā ar cilvēkiem, kad ir grūti un šķiet, ka netiksi galā. Ja tuvumā nav kāds draugs vai cits uzticams cilvēks, vari piezvanīt uz krīzes tālruni. Šobrīd tādu nodrošina krīzes un konsultāciju centrs „Skalbes”. Ja esi ticīgs cilvēks, atbalstu un spēku vari smelties draudzes vai citu domubiedru vidū.
- Mēģini atrast laiku sev un veidus kā sevi palutināt. Katram ir sava „recepte” kā sevi iepriecināt – grāmatas, pastaigas, deja, kino, spa salons, vanna, sejas maska, skriešana, pirts apmeklējums utt. Galvenais, lai tas Tev sniedz gandarījumu un nenodara ļaunu ne Tev, ne mazulim. Tas nozīmē to, ka lai arī kā Tu neizjustu dažreiz kārdinājumu piedzerties vai uzpīpēt, atceries, ka tas ir pirmais solis, lai kļūtu atkarīga. Vai tiešām tas ir nepieciešams Tev un bērnam? Labāk meklē citas alternatīvas.
Atceries, ka grūtības parasti ir tikai uz laiku un agri vai vēlu tās beidzas. Vari būt droša, ka Tu apradīsi ar savu mammas lomu arī tad, ja nākas mazuli audzināt vienai un atradīsi šajā procesā īpašu piepildījumu. Patiesībā tas nozīmē to, ka Tu nekad vairs nebūsi vientuļa, jo bērns Tevi mīl tikai tāpēc, ka Tu viņam esi. Tev palīdzēs, ja nekrāsi sevī rūgtumu un pieņemsi citu atbalstu, kad tas ir nepieciešams.
Krīzes mūsu dzīvē
Mums katram dzīvē nākas sastapties un tikt galā ar triju veidu krīzēm – attīstības, eksistenciālajām un traumatiskajām krīzēm. Ja pēdējais krīzes veids un tas, vai mēs to piedzīvosim vai ne, lielā mērā atkarīgs no mūsu attiecībām ar līdzcilvēkiem un pašu pieredzes un emocionālās labsajūtas konkrētajā periodā, tad attīstības un eksistenciālajām krīzēm iet cauri visi bez izņēmuma.
Dabisku attīstības krīzi piedzīvo bērniņš, kurš mācās staigāt un runāt - kļūstot patstāvīgāks un neatkarīgāks no mammas; attīstības krīzi piedzīvo pusaudzis, kurš veido attiecības ar vienaudžiem un meklē savu identitāti caur piederību kādai vienaudžu grupai, tāpat attīstības krīze iestājas ģimenē, kas gaida bērniņu, jo tiek aktivizēti vecāku instinkti, ir jāmācās uzņemties atbildību, sadzīvot ar pavisam jaunu situāciju, kā arī jaunie vecāki piedzīvo eksistenciālo krīzi - ir jāpieņem jaunās - vecāku - lomas.
Varētu teikt – kā tad tā? Vai tiešām nevar nodzīvot dzīvi gludi, bez visādām krīzēm? Izrādās – nevar, jo tieši attīstības krīzes nepieciešamas, lai mēs sasniegtu jaunu, augstāku personības brieduma līmeni. Konkrēti – pēc mazuļa piedzimšanas mēs kļūstam kompetentāki un nobriedušāki, spējīgi uzņemties vecāku lomu.
Krīzes galvenā pazīme ir sākotnējs neliels kritums, taču, to pārvarot, emocionālās attīstības līkne iet uz augšu.
Psihiski vesela cilvēka pazīme ir spēja pārvarēt attīstības un eksistenciālas krīzes, sasniedzot jaunu pašapziņas un funkcionēšanas līmeni. Citādi ir ar traumatiskajām krīzēm.
Iepriekšējo traumatisko krīžu sekas var izpausties tieši grūtniecības laikā
Pretstatā attīstības krīzēm, kas ir dabas noteiktas un vajadzīgas, pastāv tā dēvētās traumatiskās krīzes – situācijas, kas nav paredzētas normālā, veselīgā attīstības procesā, tās prasa no cilvēka pārāk lielus emocionālus un fiziskus resursus.
Ja attīstības krīzes sakrīt ar traumatiskajām, tas abas padara dziļākas, un kopējā veselīgas emocionālās attīstības līkne tiek pavilkta uz leju. Tā, piemēram, ja grūtniecības laikā vai neilgi pirms tās nākas pārdzīvot šķiršanos, darba zaudējumu, tuvinieka nāvi utt., tad arī grūtniecība kļūst emocionāli komplicētāka. Tāpat, ja iepriekš bijušas smagas traumatiskās krīzes pašu jauno vecāku bērnībā, sekas nereti var izpausties bērniņa gaidīšanas periodā un sarežģīt to.
Kur beidzas attīstības krīze un sākas traumatiskās krīzes pazīmes?
Nereti, ja topošā māmiņa ir kašķīga vai satraukusies, mēs to ar vieglu roku norakstām uz grūtniecības rēķina („vainīgi hormoni”). Tomēr viens ir uztraukties par gaidāmajām pārmaiņām un nomierināties pēc sarunas ar partneri vai tuviniekiem, savukārt pavisam cits – izjust nepārtrauktu trauksmi: kā būs, vai varēs izturēt, vai pēc bērna piedzimšanas sieva/vīrs (retāk) mīlēs mani mazāk, vai pietiks naudas utt. Ja šī trauksme kļūst destruktīva un nomāc prieku par gaidāmo ģimenes pieaugumu, tad jāsāk aizdomāties, kā to risināt.
Tāpat – grūtniecei tomēr nevajadzētu būt kašķīgai. Arī tas var būt signāls, ka tuvojas krīze. Būtībā, kad sieviete ir kopā ar mīļoto cilvēku un iznēsā viņa bērniņu, viņai jāizjūt lepnums, pārliecība par sevi, pašcieņai un laimes pakāpei ir jāpieaug.
Ja ir sajūta, ka grūtības būs, taču pēc tam es būšu laimīga, tad viss ir kārtībā. Ja tā nav, visticamāk ir kāda attiecību problēma vai arī ir kāds dziļāks emocionāls traucējums (pašas bērnības traumatisko krīžu sekas).
Ir jārunā arī par eksistenciālo krīzi grūtniecības laikā
Kā jau iepriekš minēts, mums katram priekša stāv arī eksistenciālās krīzes – pārdomas par dabiskajām dzīves pārmaiņām. Mainās lomas – ja līdz šim bijām bērni saviem vecākiem, tad tagad paši kļūstam par vecākiem. Es radu dzīvību un būšu par to atbildīgs - šī loma ir jāpārdomā un jāpieņem, saprotot, ka ikviena jauna dzīves loma rada ne tikai problēmas, bet arī gandarījumu, prieku, piepildījumu.
Summāri šiem ieguvumiem, pozitīvajam vajadzētu būt pārsvarā pār citām emocijām un zaudējumiem. Taču, ja sagadījušās visas trīs krīzes kopā un no tām nav rasta pozitīva izeja, kritiens var būt visai dziļš.
Kā ar to tikt galā? Vai jāmeklē palīdzība ārpus ģimenes?
Vispirms noteikti vajadzētu izrunāt visus jautājumus ar partneri, tuviniekiem. Ja iepriekšminētās pazīmes – trauksme, nomāktība, kašķīgums saglabājas un tām nav izskaidrojuma, tad tomēr vajadzētu meklēt profesionāļu palīdzību. Tāpat, ja ieguvumu no jaunās vecāku lomas šķiet mazāk nekā grūtību un zaudējumu...
Jāņem vērā, ka ne visiem cilvēkiem, kam šīs problēmas parādās, ir dziļi personības traucējumi. Reizēm pietiek ar dažām tikšanās reizēm ar psihoterapeitu, lai viss atkal nostātos savās vietās. Svarīgi atcerēties, ka emocionālās problēmas pēc mazuļa piedzimšanas pašas no sevis nekur nepazudīs, bet dziļākas gan tās var kļūt.
Jaunajiem vecākiem par savu emocionālo labsajūtu ir jādomā tieši bērniņa dēļ
Ja cilvēks pats nejūtas labi, viņš nevar radīt labsajūtu bērniņam. Tāpēc topošajiem un esošajiem vecākiem jāsaprot, ka pirmajā dzīves posmā mazulis iegūst fundamentu visai tālākajai attīstībai.
Faktiski šajā laikā tikai jūs varat pasargāt savu mazuli no traumatiskajām krīzēm! Viss, kas mazulim vajadzīgs pirmajos dzīves gados, ir droša vide, atbalsts un mīlestība, un galvenais - droši, laimīgi un mīloši vecāki.
Pirmajos divos gados jo īpaši svarīga ir mammas nozīme. Bet, ja mammai ir depresija, trauksme vai kādas citas raizes, vai, ja mamma nav pieejama, ir emocionāli noslēgta, varbūt agresīva, tad jau pirmajā dzīves gadā mazulim nākas piedzīvot traumatisku krīzi. Patiesībā vecāki šim apstāklim pievērš ļoti maz uzmanības – šķiet, kamēr bērniņš ir maziņš, viņš jau neko nesaprot. Taču atcerieties - tieši šajā laikā veidojas bērna personības emocionālais kodols!
Labā ziņa ir tā, ka savlaicīgi aizdomājoties par savu un arī savu tuvāko cilvēku emocionālo labsajūtu, un risinot problēmas, visām krīzēm var tikt pāri, izejot no tām ar papildu emocionālo pieredzi un pakāpjoties augstāk savā attīstībā!
Visu var labot!
Zaudēt bērniņu ir ļoti emocionāli smagi. Sievietes ļoti pārdzīvo mazuļa zaudējumu dažreiz pat neatkarīgi no tā vai ir notikusi grūtniecības pātraukšanās agrīnā stadijā vai vēlāk. Īpaši smags šķiet zaudējums, ja mazulis ir bijis ļoti gaidīts. Pārņem netaisnības apziņa, sāpes. Dažkārt sievietes mēdz vainot sevi un uzdod sev jautājumu: „Ko es varēju darīt savādāk, lai tā nenotiktu?”. Galvenais ir saprast, ka, lai kādas sajūtas un domas arī nepārņemtu, tās ir normālas sērošanas laikā. Cilvēki ir dažādi un arī emocionālu sāpju izpausmes var būt katram citādas. Notikušais diemžēl ir neatgriezenisks, tādēļ vienīgais, kas atliek, tikt ar notikušo galā. Tomēr kā sev palīdzēt? Kā palīdzēt sev tuvam cilvēkam, ja ir nācies piedzīvot bērna zaudējumu?
- Izraudies vienmēr, kad sajūti šādu vajadzību. Necenties turēt sevī sāpes un asaru plūdus. Nekautrējies raudāt arī citu cilvēku klātbūtnē. Viņi sapratīs. Ja arī nesapratīs, tā vairs nav Tava problēma. Raudāšana ir pilnīgi normāls sērošanas process.
- Esi gatava grūtam posmam savā dzīvē. Tevi var pārņemt ļoti dažādas sajūtas: bēdas, tukšuma sajūta, vienaldzība, sāpes, bezmiegs, pēkšņas raudu lēkmes utt. Atceries, šīs visas sajūtas ir dabiskas un normālas un Tev nav jājūtas par tām vainīgai. Dažādi cilvēki dažādi pārdzīvo bēdas. Nesalīdzini sevi ar citiem un centies neņemt vērā padomus, kas Tev nav pieņemami.
- Ļaujies, lai Tev palīdz un atbalsta. Vientulības un bezpalīdzības sajūta var tikai padziļināt krīzi. Ja kāds Tev tuvs cilvēks piedāvā uzkopt māju, pagatavot ēst vai tikai uzvārīt nomierinošu tēju, ļauj to darīt. Šis nav īstais brīdis, lai pierādītu, cik stipra Tu esi. Tas tikai prasīs papildu spēkus un tie Tev vēl noderēs.
- Pārrunā ar ārstiem iespējamos iemeslus, kāpēc tas ir noticis. Var jau būt, ka daudzus no medicīniskajiem skaidrojumiem Tu pat nesapratīsi, bet tas Tev viennozīmīgi palīdzēs saprast, ka notikušais nav Tava vaina. Ir bijusi tikai neveiksmīgu apstākļu sakritība.
- Ja esi ticīgs cilvēks, izmanto iespēju aprunāties ar mācītāju vai kādu citu cilvēku, kura viedoklī varētu ieklausīties.
- Centies neņemt ļaunā, ja kāds draugs vai radinieks, kura atbalstu Tu sagaidi īpaši, šķiet, ka neliekas par Tevi ne zinis. Var jau būt, ka šis cilvēks vienkārši nezina kā Tev palīdzēt un baidās nodarīt vēl vairāk pāri. Tā vietā pieņem palīdzību no cilvēkiem, kuri ir gatavi Tev to sniegt. Ja ko ļoti vēlies, palūdz to! Ja uzmanības Tev šķiet par daudz, tā arī pasaki.
- Ja jūti, ka atbalsts un palīdzība Tev ir nepietiekama, meklē to! Pameklē internetā, jo mūsdienās ir dažādi krīzes centri, kuru speciālisti var sniegt atbalstu par velti vai tikai par salīdzinoši nelielu samaksu.
Var būt tā, ka sāpes par zaudējumu Tev uznāks un pāries ik pa laikam. Bieži šādos gadījumos gribas saņemt atbildi uz jautājumu „Kāpēc?”, „Kāpēc tieši es?”. Var jau būt, ka Tev neizdosies dzirdēt tieši tādu atbildi, kādu vēlies dzirdēt, bet zini, sāpes ar laiku mazināsies.
Centies neņemt ļaunā, ja Tavs partneris, vīrs nepārdzīvo tā, kā Tev šķiet viņam vajadzētu to darīt. Tikšana galā ar zaudējumu dažādiem cilvēkiem var izpausties atšķirīgi. Ja viņš Tev nešķiet pietiekami līdzjūtīgs, iespējams, viņš vienkārši vēlas, lai viņu redz kā stipru balstu Tev, tomēr tas noteikti nenozīmē, ka viņš nepārdzīvo zaudējumu.
Atceries, ka arī, ja esi piedzīvojusi pat vairākus spontānus abortus, vai bērniņš ir piedzimis nedzīvs, tas noteikti nenozīmē, ka Tev nevar būt pilnībā iznēsātas grūtniecības nākotnē un Tu nevari kļūt par māmiņu.
Pirmās attiecības vecākiem ar bērnu visbiežāk veidojas jau grūtniecības laikā. Vecāki iemācās atpazīt mazuļa kustības un reakcijas, bet mazulis vecāku balsis un pieskārienus. Tas viss kopumā, kā arī mazuļa aplūkošana, izmantojot USG, veido attiecību pirmssākumus, uz ko balstās tālāk vecāku un bērna pirmās attiecības pēc dzemdībām.
Mamma un tētis īpašu emocionālu saikni ar bērnu var piedzīvot jau pirmajos mirkļos pēc piedzimšanas, bet tikpat labi arī šīs jūtas var veidoties pakāpeniski. Mammai palīdzēt var pozitīva dzemdību atmosfēra un attieksme pret viņu un mazuli uzreiz pēc dzemdībām, kā arī tas, vai viņai ļauta iespēja pirmās stundas netraucēti pabūt gan ķermeniskā, gan emocionālā kontaktā ar bērnu. Tēvam šo jūtu veidošanos tāpat ietekmē tas, vai viņš ir piedalījies dzemdībās. Kā viņš tajās juties un vai varējis uzreiz iesaistīties bērna aprūpē.
Dažkārt gadās, ka vecākiem ir kādas īpašās grūtības izveidot mīlestības pilnas attiecības ar bērnu. Iespējamie iemesli var būt: nevēlama grūtniecība, smaga grūtniecība un dzemdības, citas papildus rūpes un pārdzīvojumi, slims mazulis, priekšlaikus dzimis mazulis, mamma un bērns pēc dzemdībām neatrodas blakus un tamlīdzīgi. Iemesls varētu būt arī vecāku temperamentā, jo ir cilvēki, kuri dziļas jūtas veido lēnām.
Gaidas un pieņemšana. Visi vecāki vairāk vai mazāk spilgti grūtniecības laikā mēdz iztēloties, kāds būs viņu bērniņš, kad piedzims, kāds būs viņa dzimums, kā viņš izskatīsies, kam no ģimenes locekļiem būs līdzīgs, kāds būs bērna temperaments, kādi būs viņa talanti un spējas. Varētu teikt, ka mazuļa gaidīšanas laikā vecāku galvās dzīvo viņu „iztēlotai bērns”, kuram dzemdību laikā jāsatiekas ar reālo mazuli. Iespējams, ka daļēji viņi abi līdzināsies, tomēr tikpat iespējams arī, ka viņi ļoti atšķirsies. Šīs atšķirības var ļoti lielā mērā apgrūtināt bērnam piekļuvi savu vecāku sirdīm. Tāpēc būtiski jau grūtniecības laikā nesakoncentrēties uz konkrētu bērna tēla izveidi, ļaujoties vairāk sajūtai, ka, lai kāds arī izrādīsies gaidāmais mazulis, viņš saviem vecākiem jebkurā gadījumā būs mīļš un īpašs.
Varbūt vairāk ļauties vienkārši pārsteigumam un būt mazliet ziņkārīgiem? Ar šādu attieksmi gaidīts mazulis daudz ātrāk jutīsies savu vecāku pieņemts un viņam nebūs jāizcīna grūtā cīņa ar perfekto „iztēloto bērnu” par savu vecāku mīlestību.
Mazulim veltīts laiks, iejūtība un uzmanība. Uzsākot savu dzīvi, bērnam sākumā viss ir pilnīgi jauns un notiek ar viņu pirmo reizi viņa mūžā. Viņam ir daudz kas jāapgūst, lai saprastu kopsakarības. Tam nepieciešams laiks.
Tāpēc būtiski, lai vecāki visa pirmā gada laikā, bet jo īpaši pirmajos mēnešos, nebūtu steidzīgi un stresā par to, ka kaut ko nepagūs izdarīt. Uz šādu noskaņojumu mazuļi parasti reaģē ar nemieru un raudāšanu. Tādējādi mēdz izveidoties burvju loks – jo ātrāk vecāki vēlas aprūpēt mazuli, lai padarītu citus darbus, jo vairāk bērns pieprasa viņu uzmanību, reizēm neļaudams atiet ne soli nostāk. Tāpat jebkas, kas notiek saistībā ar bērnu aprūpi, būtu jādara ne tikai esot mierīgiem, bet arī ar cieņu pret bērnu un viņa ķermeni, kā arī ar iejūtību un pilnībā koncentrējoties tikai šim notikumam. Zīdaiņi apjūk, ja pieaugušais, kurš viņu pārģērbj vai mazgā, domās ir pavisam citur, un tas viņus arī uztrauc. Tāpēc ar bērnu šai laikā ir jārunājas, jāstāsta, kas ar viņu notiek, jāprasa arī „atļauja” un jālūdz sadarboties, cik nu tas šai vecumā ir iespējams.
Mazuļa ēdināšana, pārģērbšana un mazgāšana sākotnēji aizņem lielāko daļu viņa nomoda laika. Reizēm neizpratnē par to, kas notiek, mazgāšanas un ģērbšanas procesā mazais tā uztraucas, ka var būt pēc tam grūti nomierināms. Bez tam tieši šajās nodarbēs viņš saņem pirmos iespaidus par to, kā tas ir, ja kāds pieskaras viņa ķermenim, kā arī ko vispār nozīmē kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem. Steiga un neiejūtība, blakus nodarbes, pavirša attieksme, izsmejoši komentāri un nelabvēlīga sejas izteiksme mazuļa aprūpes laikā neveido pozitīvu pirmo pieredzi. Taču tā daudzējādā ziņā ietekmē visus turpmākos kontaktus tālākajā dzīvē.
Paļaušanās un uzticēšanās vecākiem – drošības sajūta arī nākotnē. Mammas fiziskā un emocionālā klātbūtne, kas sākotnēji visspilgtāk izpaužas tieši bērna zīdīšanas laikā, bērnam sniedz to vērtību, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi, turpmākās attiecības, viņa sasniegumus un pašvērtējumu un drošības sajūtu. Ja mamma bērna vajadzības pamana, atpazīst un izprot, kā arī pietiekami laicīgi apmierina, bērns izveido uzticēšanos mammai, ko vēlāk vispārina arī uz citām attiecībām un dzīves jomām.
Pat dažādas grūtības, kas neizbēgami mēdz piemeklēt katru no mums, cilvēks, kurš kā zīdainis attīstījis spēju uzticēties citiem un pasaulei, risinās drošāk un pārliecinošāk.
Bērns jau piedzimst ar nepieciešamību veidot piesaisti, jeb abpusēji īpaši tuvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar saviem vecākiem. Sākotnēji viņš to pauž ar saukšanu un raudāšanu, jo viņam svarīgi pārliecināties, kut atrodas viņa īpašais cilvēks. Vēlāk līdz ar rāpošanas apgūšanu, bērns pats jau spēj sekot līdzi šim cilvēkam, neizlaižot no sava redzesloka, un aktīvi protestējot, ja piesaistes persona, kura visbiežāk ir mamma, viņu kaut uz mirkli atstāj vienu.
Vecākiem vajadzētu uz šo bērna vajadzību pēc drošības vienmēr arī reaģēt, atsaucoties, ņemot bērnu uz rokām, mīļojot un mierinot, kad tas nepieciešams.
Reizēm sieviete pēc dzemdībām var piedzīvot bailes un nedrošību. Iespējams, ka par to, vai būs pietiekami laba mamma, vai viņai izdosies viss, kas saistīts ar zīdīšanu, bažas par izmaiņām attiecībās ar dzīvesbiedru, uztraukums, vai izdosies tikt ar visu galā. Svarīgi ir par šīm domām un sajūtām ar kādu runāt, nevis tās sevī apslāpēt. Varbūt var parunāties ar draudzeni, kura, iespējams, piedzīvojusi ko līdzīgu? Varbūt ar mammu vai cilvēku, kuram uzticies?
No pēcdzemdību depresijas cieš viena no sešām jaunajām māmiņām. Sākotnējie simptomi atgādina pēcdzemdību skumjas (piem., raudulība, pamestības sajūta, nogurums, grūtsirdība), taču ar laiku situācija var pasliktināties. Viskrasākās izpausmes novēro, kad bērns sasniedzis četru līdz sešu mēnešu vecumu. Pēcdzemdību depresija var ilgt vairāk par trim mēnešiem, bet, ja to neārstē, pat gadiem ilgi.
Pēcdzemdību depresijas cēlonis nav zināms, taču pētījumi liecina un speciālisti uzskata, ka depresiju veicina vairāki faktori. Visbiežāk šie faktori savstarpēji mijiedarbojas.
- Bioloģiskie un fizioloģiskie faktori (piemēram, kāds no Taviem tuviniekiem ir slimojis ar kādu no psihiskajām saslimšanām; pēc dzemdībām tiek piedzīvotas krasas hormonālās izmaiņas, u.c.);
- Psiholoģiskie faktori (zems pašvērtējums; nomācošas atmiņas par bērnību un tajā vecuma posmā piedzīvoto; vēlme prefekti izdarīt visu, kas saistīts ar bērnu; vēlme visu kontrolēt, īpaši to, kas notiek ar jaundzimušo; skumjas, kas saistāmas ar kādreiz zaudētu bērnu vai citi emocionāli smagi pārdzīvojumi; u.c.)
- Sociāli faktori (nav iespējas saņemt atbalstu un palīdzību no tuviniekiem, kad tas visvairāk nepieciešams; konflikti ar dzīvesbiedru par laika plānošanu, tuvību; izmaiņas attiecībās ar draudzenēm, veidojoties izolētības sajūtai, u.c.).
Kādas pazīmes liecina par pēcdzemdību depresiju?
Pēcdzemdību depresiju raksturo dažādas pazīmes, kuras var atšķirties pēc to smaguma pakāpes. Turpmāk aprakstītas pazīmes, kurām būtu jāpievērš uzmanība pēcdzemdību periodā. Ieskaties un atpazīsti laikus, kuri simptomi liecina par nepieciešamību uzmeklēt speciālista palīdzību!
- Aizkaitināmība – reizēm bez jebkāda iemesla esat viegli aizkaitināma un dusmīga, krasas garastāvokļa svārstības.
- Nedrošība – šķiet, ka neesat piemērota mātes lomai un netiekat galā. Esat norūpējusies par lietām, kuras likās pašsaprotamas. Nav vēlmes iziet no mājām, lai satiktos ar draugiem. Var būt bailes palikt vienatnē ar savu bērnu.
- Panikas lēkmes – svīst plaukstas, paātrinās sirdsdarbība un ir nelabums. Trauksmes sajūtas, nemitīgs uztraukums, kuram nav pamata.
- Bezmiegs – nevarat aizmigt pat tad, kad bērns ir cieši aizmidzis, kā arī nav šķēršļu, lai varētu pagulēt arī pati.
- Nogurums – ir pastāvīga noguruma sajūta, nespējat tikt galā ar mājas darbiem. Zaudēta interese par savu izskatu un apkārtni; nav vēlmes pēc seksuālām attiecībām.
- Koncentrēšanās spējas – grūti koncentrēties, apjukums un izklaidība.
- Apetīte – nav ēstgribas vai arī tiek ēsts, lai gūtu mierinājumu. Rezultātā – svara pieaugums vai samazinājums.
- Raudulība – bieži raudat un nav saprotams, kāpēc.
- Apmātība – pedantiska mājas uzkopšana un vēlme uzturēt ideālu kārtību. Var rasties bezcerība, vispārēja baiļu sajūta no nāves, uzmācīgas un nomācošas domas par bērna nogalināšanu (šīs domas ļoti retos gadījumos tiek īstenotas).
- Vilšanās – piedzīvotas smagas dzemdības, bērns piedzimis pirms laika vai tas piedzimis ar veselības traucējumiem.
- Uzvedības maiņa – grūtības staigāt, vairāk gribas sēdēt vai atgulties, nav intereses par savu izskatu un nav vēlmes par sevi rūpēties.
- Grūtības organizēt un paveikt ikdienas.
- Saskarsmē ar citiem, tracina katrs sīkums, bieži rodas konflikti, raksturīga atsvešināšanās no draugiem. Ir grūtības iemīlēt un izveidot attiecības ar savu bērnu, kas izsauc vainas apziņu par to.
Kādos gadījumos un kur jāgriežas pēc palīdzības?
- Ja Tev ir bijušas uzmācīgas domas par to, ka varētu nodarīt pāri sev vai savam mazulim.
- Ja Tu nespēj iemīlēt bērnu, un tas nemainās laika gaitā.
- Ja Tev ir grūtības iemigt vai pamosties, ja Tevi nomoka miegainība.
- Ja Tu nespēj paveikt mājas darbus, kā arī pati apģērbties un paēst.
- Ja sarežģījumi attiecībās ar partneri, ģimeni vai draugiem kļūst arvien nopietnāki.
- Ja tev dzīves laikā ir bijusi depresija.
- Ja Tu un apkārtējie esat nopietni satraukušies par novērotajiem simptomiem.
Kur meklēt palīdzību pēcdzemdību depresijas gadījumā?
Profesionālu palīdzību var Tev sniegt psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs. Psihiatrs var noteikt arī atbilstošus medikamentus, ja tādi ārstēšanās procesā būs nepieciešami. Turklāt šis speciālists ir tiešās pieejamības, kas nozīmē, ka Tev nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums, lai apmeklētu konsultāciju. Ja attiecīgā speciālista nav Tavas dzīvesvietas tuvumā, par emocionālo pašsajūtu būtu vēlams sākotnēji runāt ar savu ģimenes ārstu, kurš ieteiks tālāku rīcību.
Paralēli speciālista konsultācijām, ieteicamas ir jauno māmiņu atbalsta grupas vai kontaktēšanās ar sievietēm līdzīgā situācijā. Būtiski, lai par savām sajūtām jaunā mamma varētu runāt ar kādu, kas viņu saprot un pauž gan emocionālu atbalstu, gan
palīdz praktiski. Arvien plašākas iespējas piedāvā arī dažādi tiešsaistes forumi un interešu grupas sociālajā tīmeklī, kā arī nevalstiskās organizācijas, kuras sniedz atbalstu jaunajām māmiņām (piem., pirms un pēcdzemdību depresijas biedrība „Debesmanna.com”). Atceries, ka atbalsta iespējas patiešām ir!
Papildus palīdzības iespējas
Ir dažādas organizācijas, kas atbalsta grūtnieces un jaunās māmiņas. Ja jūti, ka pati netiec galā, noteikti meklē palīdzību. Palīdzību reģionos nodrošina vairākas institūcijas, par palīdzības saņemšanas iespējām vari jautāt tuvākajā pašvaldības sociālajā dienestā vai grūtniecību uzraugošajam speciālistam. Pirms un pēcdzemdību depresijas biedrība “Debesmanna” – www.debesmanna.com. Biedrības mērķis ir atbalstīt Latvijas sievietes, vīriešus un to ģimenes, kas saskārušies ar pēcdzemdību depresiju. Biedrības telefona numurs: 28442378, e-pasta adrese: iveta@debesmanna.com Biedrība “Krīzes grūtniecības centrs” – www.krizescentrs.lv. Šīs organizācijas mērķis ir sniegt palīdzību krīzē nonākušiem cilvēkiem grūtniecības, pēc aborta un bērna zaudējuma gadījumā. Biedrības telefona numurs: 67227033, e-pasta adrese: palidziba@krizescentrs.lv Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” - www.skalbes.lv. “Skalbes” ir organizācija, kurā strādā cilvēki ar atbilstošām zināšanām, lai sniegtu profesionālu palīdzību, atbalstu un informāciju cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Organizācija arī nodrošina diennakts krīzes tālruni 67222922 (LMT) un 27722292 (Bite). Resursu centrs sievietēm “Marta” – www.marta.lv. Centrā “Marta” var saņemt profesionālu palīdzību un atbalstu grūtās dzīves situācijās. Tiek piedāvāta sociālā darbinieka, psihologa, psihoterapeita, jurista un citu speciālistu konsultācijas. Centra telefona numurs: 67378539, e-pasta adrese: centrs@marta.lv
Ieteikumi tuviniekiem, kā rīkoties, ja jauno mammu skārusi pēcdzemdību depresija
- Sievietei pēcdzemdību depresijas laikā visvairāk vajadzīga sapratne, atbalsts un mīlestības pilna attieksme. Ir būtiski visas negatīvās sajūtas, ko pauž sieviete, uztvert nopietni, nenoliegt un nemēģināt viņu pārliecināt par to, ka tā nevar būt, ka tas nevar būt. Pārmetumi var situāciju tikai sarežģīt, jo tie jaunajai māmiņai izraisa vainas sajūtu, vājinot jau tā zemo pašvērtējumu.
- Nevar no sievietes prasīt, lai viņa saņemas un izliekas, ka jūtas labāk. Tā viņa sajūt tikai papildus spiedienu, kas izraisa vēl lielāku vainas sajūtu un liek justies vēl sliktāk. Nespēja saņemties un bezcerība ir nevis sievietes trūkums, bet gan slimības izpausme.
- Svarīgi ir sievietē radīt pozitīvas emocijas, izceļot viņas talantus, spējas, pievēršot uzmanību visam, kas viņai izdodas.
- Dot cerību, ka šis stāvoklis mainīsies, ka tuvie cilvēki tikmēr būs ar viņu kopā. Svarīgi, lai partneris uzsver, ka viņu neatstās šajā situācijā vienu, ka būs viņai līdzās.
- Uz laiku var uzņemties rūpes par sievietes ikdienas dzīves organizēšanu, nodrošināt drošu un noteiktu dienas plānu. Organizēt ārstu apmeklējumus un uz turieni pavadīt, ja sieviete nejūtas spējīga pati to izdarīt.
- Praktiska palīdzība bērna aprūpē un mājas dzīves organizēšanā. Tuviniekiem jāiesaistās mājas darbos, jāpiedāvā palīdzība. Jārūpējas, lai jaunajai māmiņai ir pietiekami daudz miega.
- Motivēt sievieti uzstādīt mērķus, kurus viņa vēlas sasniegt. Regulārs un ritmisks dienas plāns ir būtisks gan mammai, gan bērnam. Mīļi un, neko nepārmetot, vajadzētu mudināt uz to, lai viņa nepaliek visu dienu gultā, lai sāk nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, iet pastaigāties
- Jānodrošina jaunajai mammai iespēja pabūt vienatnē, atpūsties. Vēlams noalgot auklīti vai vienoties ar kādu tuvinieku par bērna pieskatīšanu.
- Partnerim jāizrāda sapratne, ja šajā laikā sievietei ir zudusi vēlme pēc dzimumattiecībām.
- Var rasties situācija, kad jaunā mamma vēlas saņemt atbalstu un palīdzību, vienlaikus to noraidot. Tuviniekiem šajā laikā jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem.
Pēcdzemdību skumjas – pēcdzemdību skumjas ir skumjas, ko vari izjust 3–5 dienas pēc dzemdībām. Visticamāk, tās izraisa pēc dzemdībām radušās lielās hormonu svārstības Tavā organismā. Tu vari justies bēdīga vai kašķīga. Tev var gribēties daudz raudāt. Aptuveni 10 dienas pēc dzemdībām skumjām vajadzētu mazināties. Ja tas nenotiek, pastāsti par to savam aprūpes speciālistam. Ko darīt?
- Aprunājies ar savu vīru vai partneri, vai labu draugu par to, kā jūties.
- Daudz atpūties. Mēģini gulēt tad, kad guļ Jūsu bērns.
- Mājasdarbos un rūpējoties par bērnu, lūdz palīdzību vīram vai partnerim, ģimenei, krustvecākiem (kūmām) un draugiem.
- Velti laiku sev! Izej ārā no mājas katru dienu, kaut vai uz īsu brīdi.
Ja jūti, ka tas nepieciešams un Tu netiec galā ar savām negatīvajām sajūtām, noteikti konsultējies ar speciālistu (ģimenes ārstu, aprūpes speciālistu, psihologu vai psihoterapeitu)!
Saskarsmē ar mazuli mammai un tētim vajadzētu mēģināt uzminēt, kas bērnam katrā konkrētajā situācijā ir nepieciešams. Lai to izdarītu, vecākiem mazulis rūpīgi jānovēro.
Pat ļoti mazs zīdainītis spēj savas vajadzības vecākiem darīt zināmas ar savām kustībām, skaņām, intonācijām un sejas izteiksmi. Vecākiem šī bērna valoda jāatšifrē un atbilstoši jāreaģē. Sākumā jaunajiem vecākiem tas šķiet kā īsts izaicinājums. Tomēr ar laiku vecāki sāk atpazīt bērna vajadzības un sadzird to, ko mazulis vēlas viņiem pastāstīt.
Ir būtiski, lai mamma un tētis uzticētos savai iekšējai sajūtai par to, ko tieši mazulis mēģina viņiem pateikt. Visiem vecākiem ir iedzimta spēja saprasties ar savu bērnu. Grūtāk ir tad, ja vecāki pārlieku daudz klausās apkārtējos. Lai arī citu cilvēku padomi šķiet sniegti labu vēlot, jāatceras, ka katrs tomēr vadās pēc savas personīgās pieredzes. Ne vienmēr citu cilvēku izdarītie secinājumi par pareizu bērnu audzināšanu un kopšanu ir noderīgi citiem.
Vecākiem jābūt dzirdīgiem pret savu iekšējo balsi. Ir labi, ja vecāki daudz lasa un interesējas par mazuļa aprūpi un attīstību, tomēr jebkurai informācijai vajadzētu pieiet, rūpīgi izvērtējot, vai tas tiešām der man, manam bērnam un ģimenei kopumā?