1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bīstamas infekcijas slimības — cilvēka infekcijas slimības un parazitārās slimības, kas sakarā ar to ļaundabīgo klīnisko norisi, spēju strauji izplatīties un efektīvu profilakses vai ārstniecības līdzekļu trūkumu apdraud sabiedrības veselību. Šo slimību sarakstu apstiprina Ministru kabinets;

2) cilvēku infekcijas slimība — infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk — infekcijas slimība);

3) deratizācija — pasākumu kopums peļveidīgo grauzēju iznīcināšanai;

4) dezinfekcija — pasākumu kopums infekcijas slimību izraisītāju iznīcināšanai;

5) dezinsekcija — pasākumu kopums kaitīgo posmkāju iznīcināšanai;

6) epidēmija — infekcijas slimības izplatīšanās tādos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimstības līmeni, vai arī slimības parādīšanās un intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta;

7) epidemiologs — persona, kurai ir augstākā medicīniskā izglītība vai augstākā izglītība sabiedrības veselības nozarē un kura veic epidemioloģisko uzraudzību, plāno, organizē, koordinē un kontrolē infekcijas slimību profilakses un apkarošanas pasākumus un ir šim darbam atbilstoši apmācīta;

8) epidemioloģiskā drošība — profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko nosacījumu un pasākumu sistēma, kuras mērķis ir mazināt sabiedrības veselības apdraudējumu, ko izraisa infekcijas slimības un veselību ietekmējošo vides faktoru kaitīgā iedarbība;

9) epidemioloģiskā izmeklēšana — darba metode infekcijas slimību izraisītāju, avotu, pārnešanas faktoru un izplatīšanās ceļu atklāšanai, kā arī profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanai;

10) epidemioloģiskā novērošana — regulāra epidemioloģiskās situācijas pārbaude epidēmijas perēklī infekcijas slimību inkubācijas periodā vai epidēmijas perēkļa pastāvēšanas laikā;

11) epidemioloģiskā uzraudzība — nepārtraukta, dinamiska un kompleksa infekcijas slimību izplatīšanās novērošana, nodrošinot sistemātisku epidemioloģisko datu vākšanu, analīzi, skaidrojumu un izplatīšanu, arī infekcijas slimību epidemioloģisko pētījumu veikšana, it īpaši tādos aspektos, kuri attiecas uz šo slimību izplatīšanos laikā, teritorijā, iedzīvotāju vidū, kā arī inficēšanās riska faktoru analīzi, ar mērķi izzināt, prognozēt un ietekmēt epidemioloģisko situāciju, veicot attiecīgus profilakses un pretepidēmijas pasākumus, kā arī izvērtēt to efektivitāti;

12) epizootija — dzīvnieku masveida saslimšana ar infekcijas slimību;

13) imunitāte — organisma neuzņēmība pret infekcijas slimībām;

14) infekcijas slimības avots — cilvēka vai dzīvnieka organisms vai vides objekts, kurā infekcijas slimības izraisītāji saglabājas, vairojas un izdalās vai var izdalīties, radot cilvēkiem inficēšanās draudus;

15) infekcijas slimību izraisītāji — baktērijas, vīrusi, riketsijas, spirohetas, hlamīdijas, mikoplazmas, sēnītes, vienšūņi, helminti, mikroorganismu daļas, toksīni un citi bioloģiskie aģenti, kas, iekļūstot cilvēka organismā, var ierosināt slimību vai slimības izraisītāju nēsāšanu;

16) infekcijas slimības perēklis (arī epidēmijas perēklis) — vieta (teritorija), kuras robežās cilvēki var inficēties, nonākot saskarē ar infekcijas slimības avotu vai infekcijas slimības izraisītāju nēsātāju;

17) infektologs — ārsts, kurš apguvis akreditētu profesionālo izglītības programmu infektoloģijā, kas ietver teorētiskās zināšanas par infekcijas slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi un attiecīgas praktiskās iemaņas;

18) infekcioza persona — persona, kuras organisms satur un izdala vai var izdalīt ārējā vidē infekcijas slimības izraisītājus;

19) inficēšanās — infekcijas slimības izraisītāja iekļūšana cilvēka organismā, kā rezultātā rodas dažādas intensitātes infekcijas procesa attīstības formas;

20) izolēšana — pretepidēmijas pasākums infekciozo personu nošķiršanai no veselām personām, ārstēšanai un atbilstošu apstākļu nodrošināšanai, lai nepieļautu veselu personu inficēšanos;

21) karantīna — īpašs saimniecisko darbību, sabiedrisko dzīvi, ārstniecības, izglītības, sociālās aprūpes un citu iestāžu darbību un citādu darbību ierobežojošs režīms, ko nosaka, lai nepieļautu bīstamo un citu infekcijas slimību izplatīšanos ārpus epidēmijas perēkļa robežām;

22) kontaktpersona — cilvēks, kurš ir bijis tiešā vai netiešā kontaktā ar infekciozu personu vai uzturējies epidēmijas perēklī un kuram ir bijusi iespēja inficēties;

23) laboratoriskā pārbaude (testēšana) — cilvēku, dzīvnieku vai vides materiālu pārbaude ar dažādu veidu laboratoriskām metodēm infekcijas slimību izraisītāju klātbūtnes tiešai vai netiešai noteikšanai;

24) medicīniskā novērošana — inficēšanās riskam pakļauto personu veselības regulāra pārbaude infekcijas slimības inkubācijas periodā;

25) pamatotas aizdomas — ar pierādījumiem pamatots secinājums, kuru, balstoties uz speciālām darba pienākumu veikšanai nepieciešamām zināšanām epidemioloģiskās drošības un ārstniecības jautājumos, izdara Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologi, Veselības inspekcijas inspektori, ārstniecības personas vai citas amatpersonas to kompetencē esošo pienākumu pildīšanas laikā;

26) pretepidēmijas pasākumi (infekcijas slimību epidemioloģiskās kontroles pasākumi) — pasākumu kopums, ieskaitot infekcijas slimību gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu, infekcijas slimību izplatības apturēšanai un to likvidēšanai;

27) primārā medicīniskā pārbaude — personu aptauja un apskate, lai noteiktu infekcijas slimības pazīmes;

28) profilakses pasākumi — pasākumi infekcijas slimību izcelšanās un izplatīšanās novēršanai, cilvēku un vides veselības stiprināšanai (šādā nozīmē jāsaprot arī jēdzieni "profilakse" un "profilaktisks");

29) slimnieks — persona, kas saslimusi ar infekcijas slimību;

30) vakcinācija (potēšana) — specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību;

31) (izslēgts ar 19.04.2018. likumu);

32) paaugstināta riska subjekts — tiesību subjekts, kura darbības veids ir pakalpojumu sniegšana patērētājiem un kura darbības vai izmantojamo iekārtu darbības dēļ var plaši izplatīties infekcijas slimības vai kura darbība ir saistīta ar veselību ietekmējošo faktoru kaitīgo iedarbību un kurš ir pakļauts epidemioloģisko drošību regulējošo normatīvo aktu prasībām;

33) references laboratorija — noteiktā profilā akreditēta un pilnvarota laboratorija, kas nodarbojas ar infekcijas slimību diagnostiku, to izraisītāju noteikšanu un izpēti atbilstoši starptautiski atzītajām testēšanas metodēm un standartiem, veicina testēšanas metožu attīstību valstī;

34) zoonoze — infekcijas slimība, ar kuru slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki;

35) pandēmija — epidēmija, kas skar plašas ģeogrāfiskas teritorijas vai kontinentus;

36) (izslēgts ar 23.10.2014. likumu);

37) higiēna — nosacījumu un praktisku pasākumu kopums, kas nepieciešams, lai samazinātu vai likvidētu vides faktoru (fizikālo, ķīmisko, bioloģisko) iespējami kaitīgo iedarbību, garantējot drošu un cilvēka veselībai nekaitīgu vidi un pakalpojumu sniegšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 22.04.2004., 06.04.2006., 07.06.2007., 27.09.2007., 10.04.2008., 12.11.2009., 04.10.2012., 23.10.2014. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir reglamentēt epidemioloģisko drošību un noteikt valsts institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus epidemioloģiskās drošības jomā, kā arī noteikt atbildību par šā likuma pārkāpšanu.

4.pants. Epidemioloģiskās drošības finansējums

(1) Epidemioloģiskās drošības pasākumus finansē no Veselības ministrijai iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar likumu par valsts attiecīgā gada budžetu, tas ir, no dotācijas, no vispārējiem ieņēmumiem, ieņēmumiem par maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem, kā arī no ziedojumiem un dāvinājumiem.

(2) Epidēmijas vai pandēmijas gadījumā, kā arī tādās ārkārtējās situācijās, kuras draud izraisīt epidēmiju, finansējumu papildu obligātajai vakcinācijai saskaņā ar šā likuma 30.panta trešo daļu, kā arī karantīnas un citu pasākumu veikšanai piešķir no valsts budžetā ārkārtējo situāciju novēršanai paredzētajiem līdzekļiem saskaņā ar likumu par valsts attiecīgā gada budžetu. Šādos gadījumos lēmumu par finansējuma piešķiršanu pieņem Ministru kabinets.

(3) Epidēmijas vai pandēmijas un tādu ārkārtējo situāciju novēršanā, kuras draud izraisīt epidēmiju vai pandēmiju, var iesais­tīt pašvaldību līdzekļus, kā arī līdzekļus, kurus ziedojušas citas fiziskās un juridiskās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.01.2004. un 07.06.2007. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2007.)

7.pants. Slimību profilakses un kontroles centra kompetence

(1) Slimību profilakses un kontroles centrs:

1) (izslēgts ar 12.11.2009. likumu);

2) plāno un koordinē infekcijas slimību profilakses un apkarošanas pasākumus;

3) piedalās infekcijas slimību profilakses un apkarošanas valsts programmu projektu izstrādāšanā un īstenošanā, kā arī sadarbojas ar ārvalstu un starptautiskajām epidemioloģiskās uzraudzības institūcijām;

4) nodrošina epidemioloģisko uzraudzību, vāc, uzkrāj un analizē datus par:

a) cilvēku saslimstību ar infekcijas slimībām (slimnieku un infekciozo personu reģistrācija un uzskaite),

b) slimnieku, infekciozo personu un kontaktpersonu laboratorisko pārbaužu rezultātiem,

c) infekcijas slimību izraisītāju cirkulāciju ūdeņos un citos vides objektos, pārtikas produktos, kā arī infekcijas slimību pārnēsātāju vidū,

d) iedzīvotāju vakcināciju un imunitāti;

5) koordinē imunizācijas valsts politikas īstenošanu, novērtē tās efektivitāti, plāno iedzīvotāju vakcināciju, organizē un veic iedzīvotāju specifiskās imunitātes izpēti;

6) veic epidemioloģisko izmeklēšanu, organizē vides objektu un kontaktpersonu laboratorisko pārbaudi, organizē profilakses un pretepidēmijas pasākumus infekcijas slimību perēkļos;

7) informē un konsultē ieinteresētās personas, institūcijas un iedzīvotājus ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, izplata īpašus informatīvos materiālus par infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, kā arī par epidemioloģisko situāciju valstī un brīdina par epidēmijām ārvalstīs;

8) (izslēgts ar 12.11.2009. likumu);

9) informē attiecīgas kontrolējošās institūcijas par šā likuma un citu epidemioloģisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, ja tie konstatēti, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu;

10) veic nezināmas izcelsmes apdraudējuma izraisītu saslimšanas gadījumu epidemioloģisko izmeklēšanu, tajā skaitā atklāj kontaktpersonas, organizē vides objektu un kontaktpersonu laboratorisko pārbaudi, ja iespējams, organizē profilakses un slimības izplatību ierobežojošus pasākumus, ieskaitot kontaktpersonu medicīnisko novērošanu un, ja nepieciešams, izolēšanu.

(2) Veicot epidemioloģisko uzraudzību vai epidemioloģisko izmeklēšanu, Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem ir tiesības:

1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā no fiziskajām un juridiskajām personām pieprasīt savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju;

2) pildot dienesta pienākumus, apmeklēt jebkuru objektu Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no tā piederības un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veikt attiecīgā objekta vai atsevišķu priekšmetu apskati, ja ir pamatotas aizdomas, ka tas var saturēt vai pārnest infekcijas slimību izraisītājus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 29.01.2004., 22.04.2004., 07.06.2007., 12.11.2009., 04.10.2012. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

7.¹ pants. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta kompetence

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests koordinē un organizē sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus sabiedrības veselības apdraudējuma vai katastrofas gadījumā, kā arī citās ārkārtas situācijās.

(12.11.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 20.07.2010.)

11.pants. Epidemioloģiskās uzraudzības statistika

(1) Epidemioloģiskās uzraudzības statistikas dati vācami, reģistrējami un apkopojami saskaņā ar Statistikas likumu.

(2) Epidemioloģiskās uzraudzības statistiku finansē no valsts budžeta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

12.pants. Informācija par infekcijas slimību izplatību un epidemioloģisko situāciju Latvijā

(1) Fiziskās un juridiskās personas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesīgas saņemt no kompetentām valsts institūcijām informāciju par infekcijas slimību izplatību un epidemioloģisko situāciju Latvijā.

(2) Oficiālās informācijas sniegšanu, arī Pasaules veselības organizācijai un Eiropas Savienības institūcijām, par epidemioloģisko situāciju Latvijā nodrošina Veselības ministrija vai cita tās pilnvarota institūcija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.01.2004. un 22.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 02.05.2004.)

13. pants. Pienākums neizpaust informāciju par infekcijas slimību gadījumiem

(1) Informācija par personām, kurām ir infekcijas slimības, un par personām, attiecībā uz kurām pastāv pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās ar infekcijas slimībām, kā arī par mirušajiem, kuru nāvi izraisījušas infekcijas slimības, izmantojama tikai ārstniecības procesā, epidemioloģiskajā uzraudzībā, profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanā un veikšanā tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai nepieļautu infekcijas slimību izplatīšanos.

(2) Atbilstoši šim likumam un pacientu tiesības regulējošiem normatīvajiem aktiem šā panta pirmajā daļā minēto informāciju ir tiesīgas apstrādāt:

1) ārstniecības personas un ārstniecības iestādes — infekcijas slimību ārstēšanai un pacientu medicīnisko pārbaužu organizēšanai, profilakses un pretepidēmijas pasākumu veikšanai;

2) Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologi — infekcijas slimību reģistrēšanai, epidemioloģiskās izmeklēšanas un uzraudzības veikšanai, pretepidēmijas pasākumu organizēšanai;

3) Veselības inspekcija — pretepidēmijas pasākumu uzraudzībai un kontrolei;

4) citas par pretepidēmijas pasākumu veikšanu atbildīgās personas — Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologu noteikto profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanai un veikšanai infekcijas slimības perēklī.

(19.04.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

16.pants. Pretepidēmijas pasākumu organizēšana

(1) Epidemiologa iesaistīšanās pretepidēmijas pasākumu organizēšanā ir obligāta, ja tiek konstatēti šā likuma 15.pantā minētie nosacījumi un ir saņemta informācija par:

1) infekcijas slimību izraisīto sabiedrības veselības ārkārtējo situāciju saskaņā ar normatīvajiem aktiem par katastrofu medicīnas sistēmas organizēšanu;

2) vismaz diviem infekcijas slimību gadījumiem, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka šie gadījumi ir savstarpēji saistīti un to cēlonis ir pārtika, dzeramais ūdens vai peldūdens un inficēšanās notikusi vai ir saistīta ar konkrēto paaugstināta riska subjektu, pakalpojumu sniegšanu pārtikas apritē vai piedalīšanos publiskā pasākumā;

3) vismaz diviem infekcijas slimību gadījumiem, kas izplatās ar asinīm, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka šie gadījumi ir savstarpēji saistīti un inficēšanās notikusi pakalpojuma sniegšanas laikā (izņemot prostitūciju jeb seksuālo pakalpojumu sniegšanu par maksu);

4) gadījumu vai situāciju, kad saskaņā ar epidemioloģisko jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem ir nepieciešama epidemiologa rīcība infekcijas slimību perēklī;

5) situāciju, ka pastāv pamatotas aizdomas par nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu (strauja un grūti kontrolējama reģistrējamās infekcijas izplatīšanās).

(2) (Izslēgta ar 30.03.2000. likumu)

(3) Pirms epidemiologa iesaistīšanās pretepidēmijas pasākumu organizēšanā, kā arī tad, ja šī iesaistīšanās nav obligāta, ārstniecības personas pienākums ir organizēt neatliekamos pretepidēmijas pasākumus un pēc epidemiologa vai Veselības inspekcijas inspektora pieprasījuma sniegt tiem informāciju par šiem pasākumiem un citu epidemioloģiskās uzraudzības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju.

(4) Veselības inspekcijas inspektoram ir tiesības grozīt, atcelt vai papildināt ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumus attiecībā uz pretepidēmijas pasākumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 29.01.2004., 22.04.2004., 06.04.2006., 27.09.2007., 23.10.2014. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

17.pants. Personu informēšana

Ārstniecības personas pienākums ir informēt slimnieku vai infekciozo personu (vai personas, kas veic to aprūpi) par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem.

(12.11.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.12.2009.)

18. pants. Personu tiesības un pienākumi

(1) Personām, kurām ir infekcijas slimības pazīmes vai kurām ir radušās aizdomas par inficēšanos, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesības uz:

1) medicīnisko pārbaudi, konsultācijām infekcijas slimības diagnozes noteikšanai, arī uz anonīmām medicīniskām un laboratoriskām pārbaudēm, ja sabiedrības veselību neapdraud šīs infekcijas slimības uzliesmojums vai epidēmija;

2) konfidenciālu laboratorisko pārbaudi, ārstēšanu, konsultācijām veselības jautājumos;

3) nepieciešamo pretepidēmijas pasākumu veikšanu šo personu dzīvesvietā, darba vai uzturēšanās vietā.

(2) (Izslēgta ar 23.10.2014. likumu)

(3) Personas pienākums ir nepakļaut citas personas inficēšanās riskam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 23.10.2014. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

21.pants. Nosacījumi izolēšanai ārstniecības iestādē

(1) Personu, kura inficējusies ar infekcijas slimību vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, var izolēt ārstniecības iestādē tikai tad, ja:

1) šī infekcijas slimība ir iekļauta šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajā sarakstā;

2) izolēšana ir nepieciešama, lai novērstu cilvēku inficēšanos ar infekcijas slimību, un citi pretepidēmijas pasākumi nevar apturēt šīs slimības izplatīšanos, jo:

a) persona nepakļaujas ārstniecības personas norādījumiem attiecībā uz ārstēšanu un noteiktā režīma ievērošanu,

b) persona nav spējīga izpildīt ārstniecības personas norādījumus pilnā apjomā un noteiktā laikā,

c) personas dzīvesvietā nav iespējams ārstēšanas laikā nodrošināt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu citu personu inficēšanos.

(2) Izolēšana ārstniecības iestādē ir jāpārtrauc, ja persona ievēro noteikto režīmu un pilda ārstniecības personas norādījumus, kā arī tad, ja vairs nepastāv citi šajā pantā minētie apstākļi.

(3) Slimnieks tiek izolēts uz laiku, līdz izdalās infekcijas slimības izraisītāji, izņemot gadījumus, kad ārstniecības persona nosaka citādi.

(4) Personu, kura inficējusies ar kādu no šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajām infekcijas slimībām vai par kuras inficēšanos ir radušās pamatotas aizdomas, saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem drīkst izolēt medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanai uz laiku, kas nepieciešams šo pārbaužu veikšanai. Izolēšana šajos gadījumos jāizbeidz, tiklīdz tiek saņemti laboratoriskās pārbaudes rezultāti, kas apliecina, ka izolētā persona nav infekcioza.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.10.2014. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

24.pants. Fizisko un juridisko personu pienākumi un tiesības epidemioloģiskās izmeklēšanas, uzraudzības un kontroles laikā

(1) Fiziskās un juridiskās personas nedrīkst traucēt epidemiologam un Veselības inspekcijas inspektoram veikt epidemioloģisko izmeklēšanu, uzraudzību un kontroli.

(2) Fizisko un juridisko personu pienākums ir sniegt epidemiologam un Veselības inspekcijas inspektoram nepieciešamās ziņas.

(2¹) Fiziskajām un juridiskajām personām ir pienākums pildīt epidemiologa un pretepidēmijas pasākumus veicošā Veselības inspekcijas inspektora norādījumus, lai novērstu inficēšanās risku citu cilvēku veselībai. Ārstnieciskas manipulācijas fiziskajai personai var veikt ar tās informēto piekrišanu.

(3) Fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības saņemt no epidemioloģiskās izmeklēšanas veicējiem informāciju par epidemioloģiskās izmeklēšanas un novērošanas pamatotību, norisi un rezultātiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.09.2007. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

25.pants. Vides paraugu ņemšana laboratoriskajai pārbaudei

(1) Slimību profilakses un kontroles centrs, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu, kā arī epidemioloģiskās novērošanas laikā, bet Veselības inspekcija, veicot kontroli epidemioloģiskās drošības jomā, ir tiesīgi ņemt paraugus laboratoriskajai pārbaudei no jebkuriem vides objektiem, priekšmetiem un pārtikas produktiem.

(2) Īpašniekam, valdītājam vai to pilnvarotai personai ir tiesības organizēt paraugu neatkarīgu kontrolpārbaudi akreditētā vai citādi ekvivalenti novērtētā laboratorijā. Šajā gadījumā paraugu pārbaudes izdevumus sedz īpašnieks vai valdītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 29.01.2004., 07.06.2007., 27.09.2007., 12.11.2009. un 04.10.2012. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2012.)

26.pants. Personu pienākums pakļauties epidemioloģiskajai izmeklēšanai, medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei un medicīniskajai novērošanai

Ja par kādu personu radušās pamatotas aizdomas, ka tā ir atradusies šā likuma 15.pantā minētajos apstākļos vai inficējusies ar kādu no infekcijas slimībām, šīs personas pienākums ir:

1) pakļauties ārstniecības personas un epidemiologa ieteiktajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei un medicīniskajai novērošanai, kā arī nodot nepieciešamos materiālus laboratoriskajai pārbaudei;

2) sniegt ārstniecības personai un epidemiologam pēc viņu pieprasījuma:

a) informāciju par infekcijas slimības avotiem, par iespējamās inficēšanās laiku, vietu un apstākļiem,

b) informāciju par personu vai personām, kuras tā varēja inficēt,

c) citas ziņas, kurām ir nozīme pretepidēmijas pasākumu organizēšanā un veikšanā;

3) pakļauties Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologa un Veselības inspekcijas inspektora pieprasījumam pārbaudīt tās dzīvesvietas higiēniskos apstākļus un sniegt informāciju par dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas maiņu pretepidēmijas pasākumus reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 27.09.2007., 12.11.2009. un 04.10.2012. likumu, kas stājas spēkā 02.11.2012.)

28.pants. Zoonožu profilakse un apkarošana

Ja dzīvniekam tiek konstatēta zoonoze vai ir radušās pamatotas aizdomas, ka šīs slimības izraisītāji atrodas dzīvnieka organismā vai ārējā vidē, un ir draudi, ka ar šo slimību var inficēties arī cilvēki, nepieciešamos pretepidēmijas pasākumus organizē un veic Slimību profilakses un kontroles centrs, bet dzīvnieku saslimšanas gadījumos — Pārtikas un veterinārais dienests, savstarpēji saskaņojot savu darbību.

(22.04.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.11.2009., 04.10.2012. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

33.pants. Darbs ar infekcijas slimību izraisītājiem

(1) Darbu ar infekcijas slimību izraisītājiem drīkst veikt zinātniskajās iestādēs vai šā darba veikšanai akreditētās vai citādi atzītās iestādēs, arī laboratorijās.

(2) Par darbu ar infekcijas slimību izraisītājiem uzskata:

1) eksperimentus ar vairotiesspējīgiem infekcijas slimību izraisītājiem;

2) mikrobioloģiskās un seroloģiskās pārbaudes infekcijas slimību konstatēšanai un izdalīto izraisītāju izpētei;

3) infekcijas slimību izraisītāju likvidēšanu;

4) vairotiesspējīgo infekcijas slimību izraisītāju pārvadāšanu, uzglabāšanu, apmaiņu;

5) serumu un vakcīnu izgatavošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 02.05.2004.)

(Nodaļas nosaukums 12.11.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.12.2009.)

36.¹ pants. Karantīna citu infekcijas slimību gadījumā

Karantīnas pasākumus citu infekcijas slimību izplatīšanās novēršanai ārstniecības, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs nosaka attiecīgās iestādes vadītājs pēc ārstniecības personas vai epidemiologa priekšlikuma.

(30.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 20.07.2010.)

(Nodaļa 10.04.2008. likuma redakcijā; nodaļas nosaukums 23.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2014.)

37.¹ pants. Darbības apturēšanas subjekti

Lēmumu par paaugstināta riska subjekta darbības vai tā sniegtā pakalpojuma apturēšanu, ja ir pārkāpti epidemioloģiskās drošības jomu regulējošie normatīvie akti, pieņem Veselības inspekcijas vadītājs un viņa vietnieki, kā arī Veselības inspekcijas kontroles nodaļu vadītāji un viņu vietnieki.

(23.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2014.)

37.² pants. Darbības apturēšana

(1) Ja Veselības inspekcijas inspektors ir konstatējis epidemioloģiskās drošības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu, viņš izsaka rakstveida brīdinājumu attiecīgajam paaugstināta riska subjektam. Brīdinājumā norāda visus konstatētos epidemioloģiskās drošības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumus, dod rekomendācijas un nosaka termiņu pārkāpumu novēršanai.

(2) Ņemot vērā pārkāpuma faktiskās novēršanas iespējas, brīdinājumā ietverto pārkāpumu novēršanas termiņu nosaka ne īsāku par:

1) diviem gadiem, ja pārkāpuma novēršanai nepieciešama kapitālā celtniecība;

2) sešiem mēnešiem, ja pārkāpuma novēršanai nepieciešama ēku daļēja pārbūve vai iekārtu kapitālremonts.

(3) Pārējos gadījumos, kas nav minēti šā panta otrajā daļā, Veselības inspekcijas inspektors, ņemot vērā pārkāpuma faktiskās novēršanas iespējas, nosaka pārkāpuma novēršanas termiņu no viena līdz trim mēnešiem.

(4) Ja brīdinājumā norādītie pārkāpumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, šā likuma 37.¹ pantā minētās amatpersonas pieņem lēmumu par paaugstināta riska subjekta darbības vai tā sniegtā pakalpojuma apturēšanu.

(5) Paaugstināta riska subjekta darbības apturēšanu nodrošina tā īpašnieks vai īpašnieka pilnvarota persona, ja tāda ir, piedaloties amatpersonai, kura pieņēmusi lēmumu par darbības apturēšanu, vai tās pilnvarotai amatpersonai. Paaugstināta riska subjekta sniegtā pakalpojuma apturēšanu nodrošina īpašnieks.

(6) Paaugstināta riska subjekta darbības vai tā sniegtā pakalpojuma apturēšanu veic tā, lai:

1) varētu netraucēti novērst konstatētos pārkāpumus;

2) iespējami samazinātu ēku, telpu un iekārtu bojāšanos meteoroloģisko apstākļu vai korozijas dēļ;

3) iespējami mazāk tiktu traucēta citu inženierkomunikāciju, iekārtu un iekārtu sistēmu darbība.

(7) Darbības vai sniegtā pakalpojuma apturēšanas kontroli nodrošina amatpersona, kura pieņēmusi lēmumu par darbības vai pakalpojuma apturēšanu, vai tās pilnvarota amatpersona.

(8) Paaugstināta riska subjekta darbību vai tā sniegto pakalpojumu var apturēt bez iepriekšēja brīdinājuma, ja epidemioloģiskās drošības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu dēļ produkcijā vai vidē var nonākt bīstamas vielas vai slimību izraisītāji vai tiek apdraudēta cilvēku un dzīvnieku veselība vai dzīvība.

(9) Amatpersona, kurai ir tiesības pieņemt šā panta astotajā daļā minēto lēmumu par paaugstināta riska subjekta darbības vai tā sniegtā pakalpojuma apturēšanu, šo lēmumu pieņem triju darbdienu laikā pēc tam, kad tai kļuvis zināms par šā panta astotajā daļā minētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem, un to izpilda nekavējoties. Citu konstatēto epidemioloģiskās drošības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu novēršanai nosaka termiņu saskaņā ar šā panta otro un trešo daļu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.10.2014. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2014.)

37.³ pants. Darbības atjaunošana

(1) Par normatīvo aktu pārkāpumu novēršanu paaugstināta riska subjekts rakstveidā ziņo amatpersonai, kas pieņēmusi lēmumu par darbības vai sniegtā pakalpojuma apturēšanu. Šī amatpersona piecu darbdienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas pārbauda, vai pārkāpumi ir novērsti.

(2) Ja visi brīdinājumā vai lēmumā par darbības vai sniegtā pakalpojuma apturēšanu minētie pārkāpumi ir novērsti, attiecīgā amatpersona triju darbdienu laikā pēc pārbaudes veikšanas izsniedz rakstveida atļauju darbības vai sniegtā pakalpojuma atjaunošanai.

(3) Ja visi rakstveida brīdinājumā vai lēmumā par darbības vai sniegtā pakalpojuma apturēšanu minētie pārkāpumi nav novērsti, attiecīgā amatpersona atsaka darbības vai sniegtā pakalpojuma atjaunošanu.

(23.10.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.11.2014.)

37.⁴ pants. Lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana

(1) Iesniegumu, kurā tiek apstrīdēts lēmums par darbības vai sniegtā pakalpojuma apturēšanu bez iepriekšēja brīdinājuma izteikšanas, izskata un lēmumu pieņem 10 darbdienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas.

(2) Šajā nodaļā minēto Veselības inspekcijas lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.10.2014. likumu, kas stājas spēkā 26.11.2014.)

(Nodaļa stājas spēkā 01.07.2020. un iekļauta likuma redakcijā uz 01.07.2020. Sk. Pārejas noteikumu 11. punktu)

37.⁵ pants. Epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšana

(Pants stājas spēkā 01.07.2020. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2020. Sk. Pārejas noteikumu 11. punktu)

37.⁶ pants. Kompetence administratīvo pārkāpumu procesā

(Pants stājas spēkā 01.07.2020. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2020. Sk. Pārejas noteikumu 11. punktu)

38.pants. Medicīnā, kosmētikā un parfimērijā izmantojamo bioloģisko materiālu kontrole un donoru laboratoriskā pārbaude

(1) Donoru materiālus, serumus, citus cilvēku un dzīvnieku bioloģiskos materiālus, kuri satur infekcijas slimību izraisītājus vai attiecībā uz kuriem ir radušās pamatotas aizdomas par to, nedrīkst izmantot medicīnā, kosmētikā un parfimērijā.

(2) (Izslēgta ar 10.04.2008. likumu)

(3) (Izslēgta ar 10.04.2008. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.01.2004., 22.04.2004. un 10.04.2008. likumu, kas stājas spēkā 13.05.2008.)

39.pants. Starptautiskais tūrisms un ceļotāju veselība

Atvasinātām publiskām personām, iestādēm, komersantiem, pašnodarbinātajiem, kā arī citām juridiskajām un fiziskajām personām, kuras darbojas starptautiskā tūrisma jomā un veic pasažieru pārvadājumus, ceļojumu organizēšanas laikā pilnīgi un objektīvi jāinformē klienti par:

1) veselības riska faktoriem teritorijās, kuras tie vēlas apmeklēt, kā arī par infekcijas slimību draudiem un individuālajiem pasākumiem, ieskaitot vakcināciju;

2) medicīniskās palīdzības un konsultācijas saņemšanas iespējām gan pirms ceļojuma, gan tā laikā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.11.2009. likumu, kas stājas spēkā 16.12.2009.)

40.pants. Policijas palīdzība

Pēc Veselības inspekcijas vai Slimību profilakses un kontroles centra amatpersonu pieprasījuma policijas iestādes sniedz palīdzību ārstniecības personām, kā arī Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem un Veselības inspekcijas inspektoriem, lai nodrošinātu:

1) netraucētu epidemioloģisko izmeklēšanu;

2) personu piespiedu izolēšanu un apsardzi;

3) epidemioloģisko drošību šajā likumā paredzētajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000., 27.09.2007., 12.11.2009., 04.10.2012. un 19.04.2018. likumu, kas stājas spēkā 23.05.2018.)

41.pants. Atbildība par šā likuma pārkāpšanu

(1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumos noteiktās atbildības.

(2) Personu saukšana pie disciplinārās, administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo tās no pienākuma atlīdzināt šā likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.

(30.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

1. Līdz Sabiedrības veselības aģentūras izveidošanai tās funkcijas pilda Nacionālais vides veselības centrs un teritoriālie vides veselības centri savā pārziņā esošajā teritorijā atbilstoši to nolikumiem.

2. Līdz 2001.gada 1.janvārim ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktu:

1) Ministru kabineta 1998.gada 19.maija noteikumi nr.183 "Noteikumi par higiēnas prasībām slimnīcām";

2) Ministru kabineta 1998.gada 9.jūnija noteikumi nr.216 "Noteikumi par higiēnas prasībām pirmsskolas izglītības iestādēm";

3) Ministru kabineta 1999.gada 13.jūlija noteikumi nr.255 "Noteikumi par higiēnas prasībām vispārizglītojošām skolām".

3. Līdz attiecīgu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2005.gada 1.janvārim ir spēkā Ministru kabineta 2000.gada 14.marta noteikumi Nr.101 "Ar infekcijas slimību miruša cilvēka ķermeņa pārvadāšanas, glabāšanas un apbedīšanas kārtība".

(22.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.05.2004.)

4. Grozījumi likuma 15.pantā, 16.panta trešajā daļā, 19.panta pirmajā daļā, 23.panta pirmajā daļā, 31.panta otrajā un ceturtajā daļā, 32.panta pirmajā daļā un 38.panta otrajā un trešajā daļā stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

(22.04.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.05.2004.)

7. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 1.maijam ir piemērojami Ministru kabineta 1998.gada 21.jūlija noteikumi Nr.257 “Medicīniski sanitāro pasākumu veikšanas kārtība bīstamu infekcijas slimību izplatības novēršanai”, Ministru kabineta 1999.gada 1.jūnija noteikumi Nr.203 “Dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas pasākumu veikšanas kārtība” un Ministru kabineta 2000.gada 18.oktobra noteikumi Nr.359 “Noteikumi par profesionālo darbību ierobežojošajām infekcijas slimībām”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(12.11.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.12.2009.)

11. Šā likuma VIII² nodaļa un 41. panta jaunā redakcija stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu.

(24.10.2019. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.11.2019. Minētie grozījumi iekļauti likuma redakcijā uz 01.07.2020.)