Slimību profilakses un kontroles centrs

Informācija par garo klepu

02.02.2017

 

Ņemot vērā masu mediju interesi saistībā ar Anglijas Sabiedrības veselības aģentūras sniegto informāciju par garā klepus saslimstības pieaugumu, Slimību profilakses un kontroles centra speciālisti sagatavojuši garā klepus aprakstu par slimības izplatību Latvijā, slimības simptomiem un profilaksi,

 

Garais klepus ir augsti infekcioza akūta elpceļu infekcija, kuru izsauc Bordetella pertussis baktērija. Slimībai ir raksturīgs smags klepus, kurš var ilgt divus mēnešus vai pat vairāk.

 

Cilvēki ir vienīgais infekcijas rezervuārs. Inficētiem pieaugušajiem var būt ļoti viegli slimības simptomi, taču viņi var izdalīt slimības izraisītāju nedēļām ilgi, tādējādi inficējot apkārtējos, uzņēmīgus indivīdus.

 

Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā, slimības simptomi attīstās vidēji pēc 10 dienām kopš inficēšanas. Tipiskā klīniskā aina (mokošas krampjveida klepus lēkmes) parasti tiek novērota maziem bērniem. Zīdaiņiem, kuri ir jaunāki par sešiem mēnešiem, raksturīgs klepus var neattīstīties, toties viņiem var tikt novērota aizdusa un pat elpošanas apstāšanās, turklāt, nesaņemot atbilstošu ārstēšanu, viņiem ir ievērojams risks nomirt no šīs slimības.

 

Saslimušajiem bērniem bieži attīstās arī tādi sarežģījumi kā plaušu karsonis, atelektāze (plaušu audu stāvoklis, kad alveolas nesatur gaisu, tādēļ to sieniņas saplok), svara zudums, trūces, krampji, encefalopātija (ar galvas smadzeņu bojājumu saistīts stāvoklis, kas attīstās, visticamāk, sakarā ar nepietiekamu organisma audu apgādi ar skābekli) u.c. Slimības ilgumu var samazināt antibiotiku terapija, sevišķi gadījumos, kad ārstēšanu uzsāk agrīnā slimības posmā.

 

Slimības profilakses pamatā ir vakcinācija, taču imunitātes izveidošanai un uzturēšanai ir nepieciešams noteikts vakcīnas devu skaits (pamatvakcinācijas kurss un balstvakcinācija). Eiropas valstīs, t.sk. arī Latvijā, vakcinācijai pret garo klepu tiek lietotas kombinētās vakcīnas.

 

Aicinām izlasīt informatīvu materiālu par garo klepu: 

 

Vakcinācija pret garo klepu

Vakcīna pret garo klepu ir iekļauta vakcinācijas kalendārā kopš 1958. gada. Pirms vakcinācijas uzsākšanas pret garo klepu vidēji gadā (laika posmā no 1953. līdz 1957. gadam) ar šo slimību slimoja vairāk nekā 5 400 cilvēku, bet piecu gadu laikā (no 2012. līdz 2016. gadam), – vidēji gadā ap 200 (skatīt 1. tabulu). Līdz ar to vakcinācijas rezultātā saslimstība ar garo klepu Latvijā samazinājusies vairāk par 96%.

 

Ar laiku vakcinācijas efekts samazinās, un var tikt novēroti saslimšanas gadījumi arī iepriekš vakcinētiem pusaudžiem un pieaugušajiem, bet tie norit daudz vieglāk, nekā personām, kuras nekad nav vakcinētas.

 

 

1. tabula. Saslimšanas gadījumu skaits ar garo klepu 1953. – 1957. gadā (pirmsvakcinācijas periodā) un 2012. – 2016. gadā

Pirmsvakcinācijas periods: 1953. – 1957. gads

1953.

1954.

1955.

1956.

1957.

1953.-1957. kopā

3406

7145

7696

4300

4820

27 367

2012. – 2016. gads

2012.

2013.

2014.

2015.

2016.*

2012.-2016. kopā

264

202

81

210

256

1 013

* Provizoriskie dati par 2016. gadu

 

Pašreizējās “bezšūnu” vakcīnas ir ar minimālu reaktogēnu efektu, bet ar izteiktu aizsargefektu. Vakcinācijas kalendāra ietvaros bērni saņem 5 potes pret garo klepu: trīs līdz gada vecumam (pamatimunizācijas kurss) un divas balstvakcinācijas: otrajā un septītajā dzīves gadā. Vakcīna pret garo klepu zīdainiem tiek ievadīta kombinētas vakcīnas veidā (kopā ar difterijas, stingumkrampju, Haemophilus influenzae b tipa infekcijas, poliomielīta un B hepatīta komponentiem).

 

Saslimstība ar garo klepu Latvijā un citur Eiropā

Garā klepus gadījumu skaits Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas Zonas (ES/EEZ) valstīs sāka pieaugt kopš 2011. gada un 2012. gadā sasniedza 45 000 gadījumu (skatīt 1. attēlu). Pēdējos gados Eiropā vidēji tiek reģistrēti apmēram 15-20 000 garā klepus gadījumi gadā. Saslimstības piegums un tās svārstības Latvijā kopumā atbilst tendencēm vairākumā ES/EEZ valstu (skatīt 1. un 2. attēlu).

 

1. attēls. Saslimstība ar garo klepu Latvijā un ES/EEZ valstīs 2006. - 2016.* gadā

*Dati par saslimstību ar garo klepu ES/EEZ valstīs 2015. un 2016. gadā nav publicēti.

 

 

2. attēls. Garais klepus Latvijā 2007. - 2016.* gadā

* Provizoriskie dati par 2016. gadu

 

2012. un 2013. gadā lielākais saslimšanas gadījumu skaits ar garo klepu bija reģistrēts vecuma grupā no 7 līdz 14 gadiem, taču pēdējo trīs gadu laikā šīs grupas īpatsvars ievērojami samazinājās sakarā ar efektu, kuru devusi 2010. gadā ieviestā balstvakcinācija bērniem 7 gadu vecumā. Pašreiz visvairāk gadījumu ir reģistrēts bērniem 15 - 17 gadu vecumā un pieaugušajiem. Piemēram, 2016. gadā katrs trešais saslimšanas gadījums bija pieaugušajam (skatīt 3. attēlu).

 

3. attēls. Saslimušo ar garo klepu vecuma struktūra 2011. - 2016.* gadā

* Provizoriskie dati par 2016. gadu

 

 

4. attēls. Saslimstība ar garo klepu Latvijā 2016.* gadā

* Provizoriskie dati par 2016. gadu

 

Saslimstības pieauguma iemesli

SPKC epidemioloģiskās uzraudzības dati, kā arī citu valstu dati liecina, ka saslimstības ar garo klepu pieaugumu ietekmēja vairāki faktori:

  • infekcijas slimībām ir raksturīgs cikliskums, saslimšanas pacēlumi un samazinājumi, pieaugot vai samazinoties uzņēmīgo (neimūno vai nepietiekami imūno) personu skaitam;
  • ar laiku vakcinācijas efekts pret garo klepu samazinās, līdz ar to tiek novēroti saslimšanas gadījumi pusaudžiem un pieaugušajiem, bet tie norit daudz vieglāk, nekā personām, kuras nekad nebija nevakcinētas;
  • vakcinācijas rezultātā samazinoties saslimstībai un garā klepus izraisītāja cirkulācijai sabiedrībā, samazinās arī dabiskā “bustera efekts” (dabiska imunitātes stimulācija, nonākot kontaktā ar garā klepus izraisītāju) pusaudžiem un pieaugušajiem;
  • garais klepus ir ļoti lipīga infekcija (viens slimnieks vidēji inficē 12 līdz 17 cilvēkus), tāpēc ir ļoti būtiska augsta vakcinācijas aptvere. Nepietiekams vakcinācijas līmenis, proti, ne visi bērni ir vakcinēti vai ne visiem savlaicīgi pabeigts primārās vakcinācijas kurss vai veiktas balstvakcinācijas, ir arī viens no iemesliem, kas ietekmē saslimstības pieaugumu;
  • tāpat svarīgs faktors ir apkārtējo imunitāte. Piemēram, zīdaiņiem primārā vakcinācija pret garo klepu tiek uzsākta 2 mēnešu vecumā un pabeigta 6 mēnešu vecumā. Līdz primārās vakcinācijas kursa pabeigšanai bērni ir uzņēmīgi un inficējas no vecākiem, brāļiem un māsām vai citiem cilvēkiem (piem., sabiedriskajās vietās), kuri slimo ar garo klepu vieglā formā;
  • jāņem vērā, kā pēdējos gados arī ir uzlabojušās garā klepus diagnostikas iespējas.

 

Materiāls sagatavots, izmantojot Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) mājas lapā pieejamo informāciju un epidemioloģiskās uzraudzības datus

http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/pertussis/Pages/index.aspx

http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/pertussis/Pages/Factsheet-for-the-general-public.aspx

http://atlas.ecdc.europa.eu/public/index.aspx?Instance=GeneralAtlas

 
©SPKC 2016. Visas tiesības rezervētas.
Jautā SPKC