Slimību profilakses un kontroles centrs

B tipa Haemophilus influenzae (Hib)

20.11.2013, 00:00

Informācija veselības aprūpes profesionāļiem par B tipa Haemophilus influenzae (Hib)

 

B tipa Haemophilus influenzae (Hib) ir cilvēka patogēns un nozīmīgs invazīvu bakteriālo iekaisumu izraisītājs gan pieaugušajiem, gan bērniem, turklāt visbiežāk sastopams agrīnā vecuma bērniem. Kopš 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir pieejama efektīva un droša vakcīna pret Hib un vairums (tomēr ne visas) ES dalībvalstu ir iekļāvušas vakcināciju pret Hib savās nacionālās imunizācijas programmās. Lielāko daļu invazīvo Hib infekciju iespējams novērst ar imunizācijas palīdzību un valstīs, kur tā izmantota, ievērojami samazinājusies agrīnā vecuma bērnu saslimstība ar invazīvo Hib.

 

  • B tipa Haemophilus influenzae ir kapsulēta, nekustīga un sporas neveidojoša gramnegatīva koku baktērija.
  • H.influenzae izšķir kapsulēto un nekapsulēto formu. Nekapsulētā forma dažkārt tiek dēvēta par atipisku.
  • Kapsulētā forma satur sešus atšķirīgus antigēnu kapsulārus polisaharīdus, kuri tiek klasificēti kā serotips a ˗ f.
  • B serotipam (Hib) ir poliribosilribitola fosfāta (PRP) polisaharīda kapsula, kas ir galvenais tā virulences faktors.
  • Gadījumā, ja makroorganismā nav antikapsulāro antivielu, mikroorganismu no fagocitozes pasargā šī PRP kapsula, tā veicinot iekļūšanu asinsritē un cerebrospinālajā šķidrumā.
  • Cilvēks ir vienīgais zināmais Hib pārnēsātājs.

 

Klīniskie simptomi, sekas un komplikācijas

B tipa Haemophilus influenzae izraisa pneimoniju, septicēmiju, meningītu, epiglotītu, septisko artrītu, flegmonu, otītu un strutaino perikardītu, kā arī mazāk izplatītas invazīvās infekcijas – tādas kā endokardītu, osteomielītu un peritonītu.

B tipa Haemophilus influenzae infekcijas klīniski neatšķiras no citu baktēriju izraisītajām infekcijām.

 

  • Invazīvās Hib infekcijas definīcija ES (2002/253/EC) infekcijas slimību datu nodošanai kopienas tīklā atrodama ŠEIT. (http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2012:262:0001: 0057:LV:PDF). Pirms plašas imunizācijas uzsākšanas Eiropā Hib bija biežākais bērnu bakteriālā meningīta izraisītājs, un tas joprojām ir galvenais nevakcinēto iedzīvotāju saslimstības un mirstības iemesls meningīta gadījumā visā pasaulē.
  • Invazīvo Hib visbiežāk novēro nevakcinētā populācijā ˗ vecuma grupā no 6 līdz 24 mēnešiem. Tas skaidrojams ar pasīvo aizsardzību, ko pirmajos dzīvības mēnešos nodrošina mātes antivielas, kā arī ar dabīgās imunitātes nostiprināšanos pēc divu gadu vecuma.
  • Meningīta simptomi visos, t.sk. Hib izraisītā meningīta gadījumos, ir līdzīgi ˗ drudzis, galvassāpes, fotofobija, sprandas stīvums, vemšana un apmiglota apziņa. Smagākos gadījumos iespējami krampji un bezsamaņa. Agrīnā vecuma bērniem prevalē vispārējie simptomi – vemšana, atteikšanās no ēdiena un uzbudināmība. Smagākos gadījumos vērojams gurdenums un motora nomāktība, uzspriegts avotiņš, spalga kliegšana vai kunkstēšana, krampji.
  • Letalitāte b tipa Haemophilus influenzae meningīta gadījumos industriāli attīstītajās valstīs ir apmēram 5%, taču tā var sasniegt pat 40% attīstības valstīs. Komplikāciju risks ir augsts ˗ 10˗15% pārslimojušo sirgst ar ilgstošām komplikācijām, tai skaitā cerebrālo paralīzi, hidrocefāliju, epilepsiju, aklumu un bilaterālu neirosensoru kurlumu. Vēl 15 – 20% ir mazāk smagas ilgstošas komplikācijas – tādas kā daļējs kurlums, uzvedības un mācīšanās grūtības, valodas un runas problēmas.
  • Septicēmija ir otra visizplatītākā slimības izpausme, ar ko sirgst aptuveni ceturtā daļa Hib infekcijas slimnieku - to novēro jebkurā vecumā.
  • B tipa Haemophilus influenzae ir nozīmīgs respiratoro infekciju izraisītājs bērniem. Nejaušināti kontrolēta vakcīnu pētījuma dati liecina, ka Hib ir cēlonis no 21% līdz 47% radioloģiski apstiprināto pneimonijas gadījumu bērniem. Hib pneimonijas un meningīta biežums dažādās iedzīvotāju grupās ir ļoti variabls -, piemēram, kādā lielā pētījumā Lombokas salā Indonēzijā, lietojot kombinēto Hib vakcīnu, neizdevās pierādīt nekādu aizsardzību pret pneimoniju.
  • Epiglotīts ir dzīvību apdraudoša saslimšana – infekcijas rezultātā veidojas uzbalseņa un apkārtējo audu tūska, kas kavē gaisa plūsmu. To visbiežāk novēro vecuma grupā no 5 līdz 10 gadiem. Pacientiem parasti strauji paaugstinās ķermeņa temperatūra, novērojama paātrināta elpošana, ieelpas stridors un pastiprināta siekalošanās. Dažkārt elpceļu obstrukcijas un nosmakšanas novēršanai var būt nepieciešama intubācija vai ārkārtas traheotomija.
  • Mazāk izplatītas Hib infekcijas izpausmes ir flegmona, septiskais artrīts, osteomielīts un perikardīts.

 

Epidemioloģija

  • B tipa Haemophilus influenzae izraisa 95% visu invazīvo H. influenzae infekciju nevakcinētiem iedzīvotājiem, un tā ir nozīmīga smagu un dažkārt letālu infekciju izraisītājs, īpaši agrīnā vecuma bērniem.
  • Imunizācijas ieviešanas rezultātā būtiski ir samazinājusies saslimstība ar smagām Hib izraisīto slimību formām un praktiski izskausts Hib izraisītais meningīts vakcinēto zīdaiņu un bērnu vidū.
  • Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas aplēsēm, Hib katru gadu visā pasaulē izraisa trīs miljonus nopietnu saslimšanu un 400 000 nāves gadījumu. Vairums saslimšanas gadījumu konstatējami nevakcinētiem bērniem un attīstības (jaunattīstības) valstīs.
  • Invazīvās Hib infekcijas gadījumā vecums ir svarīgs riska faktors – starp nevakcinētiem iedzīvotājiem visvairāk apdraudēti ir bērni vecumā līdz pieciem gadiem. Divas trešdaļas saslimšanas gadījumu konstatētas bērniem, kas jaunāki par diviem gadiem, bet visaugstākā saslimstība vērojama 10˗12 mēnešu vecumā.
  • Pirms vakcinācijas ieviešanas invazīvās Hib saslimšanas vidējais biežums bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem tika lēsts: Āzijas iedzīvotājiem 40 no 100 000, Eiropas iedzīvotājiem 41 no 100 000, Latīņamerikas iedzīvotājiem 60 no 100 000 un ASV iedzīvotājiem 88 no 100 000, tomēr dažādos reģionos populācijā bija vērojamas plaši variablas atšķirības.
  • Riska faktors ir arī etniskā piederība: invazīvās Hib infekcijas visvairāk apdraud Amerikas indiāņus, inuītus, melnādainos afrikāņus, melanēziešus un afroamerikāņus. Līdz šim nav skaidrs, vai tas ir bioloģisku atšķirību vai citu faktoru dēļ.
  • Arī imundeprimēts veselības stāvoklis palielina Hib infekcijas risku. Inficēšanās risks ar invazīvo Hib tiek saistīts ar hemoglobinoapātijām, asplēniju, antivielu deficītiem, ļaundabīgiem audzējiem un HIV infekciju.
  • Bērnus vecumā līdz sešiem mēnešiem pret Hib pasargā krūts barošana - pierādīts, ka mātes piens satur antivielas pret Hib PRP kapsulu.
  • Citi riska faktori saslimšanai ar invazīvo Hib: bērniem ir zems sociālekonomiskais statuss, daudzbērnu ģimenes, uzturēšanās pulcēšanās vietās. Par paaugstinātu risku saslimt ar invazīvo Hib tiek uzskatīta arī bērnudārzu vai aprūpes centru apmeklēšana vecumā līdz diviem gadiem.
  • Agrīnā vecuma bērnu vakcinācijai pret Hib ir kolektīvās (populācijas) imunitātes (netiešas aizsardzības) efekts. Vakcinācija samazina orofaringeālo Hib pārnesi starp vakcinētajiem bērniem, tādējādi samazinot nevakcinēto indivīdu pakļautību Hib inficēšanās riskam.
  • Eiropas Savienības Invazīvo bakteriālo infekciju novērošana (EU˗IBIS), kuru sākot no 2007.gada koordinē Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC), kopš 1999.gada salīdzina informāciju par invazīvās Hib saslimstības biežumu. Dati tiek sniegti ikgadējā ECDC Epidemioloģiskajā ziņojumā par lipīgajām slimībām Eiropā, un tie ir pieejami ŠEIT. (http://www.ecdc.europa.eu/en/publications/Publications/0910_SUR_Annual_Epidemiological_Report_on_Communicable_Diseases_in_Europe.pdf).
  • Nav pierādījumu tam, ka pēc masveida vakcinācijas ar kombinēto Hib vakcīnu, kādas pie b serotipa nepiederīgās formas infekcijas aizvietotu Hib kā invazīvo infekciju izraisītājs.

 

Pārnese

  • Inkubācijas perioda ilgums īsti nav zināms, tomēr uzņēmīgi indivīdi parasti saslimst septiņu dienu laikā no inficēšanās ar Hib.
  • Hib infekcijas nēsātāji ir tik ilgi infekciozi, kamēr mikroorganismi atrodas nazofaringeālajā telpā, kas var būt ilgstoši, turklāt bez nazāliem izdalījumiem.
  • Pārnese no vienas personas otrai notiek ar elpceļu sekrēta pilieniem, taču infekciju var iegūt arī kontaktā ar inficētiem izdalījumiem no deguna.
  • Laikā pirms vakcinācijas ieviešanas bērni vecumā līdz pieciem gadiem bija primārais Hib infekcijas rezervuārs. Nazofaringeālā kolonizācija variēja robežās no 3% līdz 9%.
  • Hib kombinētā vakcīna ir ļoti efektīva asimptomātiskās Hib pārnēsāšanas izskaušanā. Valstīs, kurās agrīnā vecuma bērni tiek vakcinēti pret Hib, viņi reti ir infekcijas nēsātāji.
  • Drīzāk vecākie bērni un pieaugušie var būt mikroorganismu nēsātāji un primārie infekcijas izplatītāji Hib uzņēmīgo indivīdu vidū.
  • Pirmsvakcinācijas laika monitoringa pētījumi liecināja, ka invazīvās Hib infekcijas risks pretstatā vispārīgai populācijai bija būtiski paaugstināts ģimenēs un bērnudārzos. Riska grupās primāri bija bērni vecumā līdz pieciem gadiem un indivīdi ar novājinātu imunitāti.
  • Sekundārās saslimstības rādītāji bērnudārzos ir nedaudz zemāki nekā ģimenēs.
  • Cilvēki ir vienīgais zināmais Hib infekcijas rezervuārs.

 

Profilakse

  • Vienīgais sabiedrības veselības labā pieejamais profilakses līdzeklis ir vakcinācija, kas spēj novērst nopietnas Hib izraisītās saslimšanas.
  • Hib kombinētā vakcīna, kas sastāv no poliribosilribitola fosfāta (PRP) (polisaharīds no Hib kapsulas), kas konjugēts ar tetānusa toksoīdu kā nesējproteīnu, aizsargā pret invazīvo Hib infekciju un mazina nazofaringeālo nēsāšanu.
  • Pasaules Veselības organizācija rekomendē iekļaut Hib kombinēto vakcīnu (trīs devas, kas injicējamas kopā ar vakcīnu pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu) visās bērnu vakcinācijas programmās. Aizsardzību uzlabo atkārtota vakcinēšana otrajā dzīves gadā.
  • Bērniem, kuri vecāki par 12 mēnešiem un nav saņēmuši primāro Hib vakcīnu agrāk, ir pietiekama viena deva.
  • Lielākā daļa Eiropas valstu, tomēr ne visas, ir iekļāvušas kombinēto vakcīnu bērnu imunizācijas programmās. Nacionālās imunizācijas programmas atrodamas ŠEIT (http://vaccine-schedule.ecdc.europa.eu/Pages/Scheduler.aspx). Latvijas Vakcinācijas kalendārs apskatāms ŠEIT (http://www.spkc.gov.lv/vakcinacija/).
  • Invazīvās Hib gadījumā ģimenes locekļiem ir paaugstināts saslimšanas risks. Bērniem vecumā līdz 4 gadiem un indivīdiem ar paaugstinātu Hib inficēšanās risku profilaktiski ieteicams rifampicīns. Nevakcinētie bērni jāvakcinē ar kombinēto Hib vakcīnu.
  • Bērniem, kas saņēmuši ārstēšanu pret Hib infekciju, pēc atveseļošanās jāpārbauda Hib antivielu līmenis un nepieciešamības gadījumā viņi jāvakcinē. Ja nav iespējams pārbaudīt imunitāti pret Hib, bērnus vecumā līdz diviem gadiem pēc invazīvās Hib epizodes tomēr ieteicams vakcinēt.
  • Saslimšanas un kontaktu gadījumā ar invazīvo Hib slimnieku, jāievēro nacionālās vadlīnijas. Cita noderīga informācija atrodama: Imunizācija pret infekcijas slimībām – Apvienotās Karalistes Nacionālā veselības dienesta „Zaļā grāmata” (http://webarchive.nationalarchives.gov.uk/20130107105354/http://immunisation.dh.gov.uk/category/the˗green˗book/) un Amerikas Pediatru asociācijas publicētā „Sarkanā grāmata” (http://aapredbook.aappublications.org/content/current).
  • Pacienti, kuri saņēmuši ārstēšanu ar intravenozajām antibiotikām, kas efektīvas pret Hib, pārstāj būt infekciozi pēc 24 stundām.
  • Apmeklējot pirmsskolas izglītības iestādi vai sākumskolu, kur ir kāds ar Hib slims bērns, vecākiem jāiesaka vērsties pie ģimenes ārsta gadījumā, ja viņu bērns sāk justies slikti.
  • Slimības uzliesmojuma gadījumā (viens vai divi Hib saslimšanas gadījumi 120 dienu laikā) pirmsskolas izglītības iestādē vai sākumskolā profilaktiski visām kontaktpersonām, ieskaitot personālu, jāpiedāvā ķīmioprofilakse. Visiem nevakcinētajiem vai daļēji vakcinētajiem bērniem jāpabeidz primārā imunizācija.

 

Kontrole un ārstēšana

  • Praksē pārbaudīti un ļoti efektīvi līdzekļi invazīvās Hib infekcijas aizdomu gadījumā ir trešās paaudzes intravenozie cefalosporīni, ieskaitot cefotaksīmu un ceftriaksonu.
  • Ilgtermiņa komplikāciju risku pacientiem ar Hib meningītu samazinās deksametazons, īpaši, ja tas ievadīts pirms vai vienlaikus ar pirmo antibiotiku devu.
  • Aizdomu gadījumā uz Hib bakteriālo infekciju augstās rezistences dēļ nevajadzētu lietot ampicilīnu kā vienīgo medikamentu.

 

Piezīme: Šajā aprakstā esošā informācija ir vispārīga, un tā neaizvieto veselības aprūpes speciālistu ieteikumus.

©SPKC 2016. Visas tiesības rezervētas.
Jautā SPKC