SLIMĪBU PROFILAKSES UN KONTROLES CENTRS
SSK-10 klasifikācija - Kodu tabulsaraksts un skaidrojumi
Kodu tabulsaraksts un skaidrojumi
V Psihiski un uzvedības traucējumi (F00-F99)

Jāiekļauj:

  • psihiskās attīstības traucējumi

Nav jāiekļauj:

  • citur neklasificēti simptomi, pazīmes un anomāli klīniski un laboratorijas dati (R00-R99)

Nodaļā iekļauti šādi kodi ar zvaigznīti:

F00Zvaigznītes kodsAlcheimera (Alzheimer) demence (G30.-†)
F02Zvaigznītes kodsDemence citu citur klasificētu slimību dēļ
Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi (F40-F48)

Nav jāiekļauj:

  • traucējumi, kas saistīti ar uzvedības traucējumiem F91.- (F92.8)
F40 Fobiska trauksmainība

Traucējumu grupa, kur trauksmi ierosina vienīgi vai galvenokārt skaidri noteiktas situācijas, kas tajā pat laikā nav bīstamas. Rezultātā pacients parasti no šīm situācijām izvairās vai tās pārdzīvo ar bailēm. Pacienta bažas var koncentrēties uz atsevišķiem simptomiem, kā sirdsklauvēm vai tuvojošos ģīboņa sajūtu, un sekundāri tās bieži saistās ar bailēm nomirt, zaudēt kontroli pār sevi vai sajukt prātā. Iedomāšanās vien par nonākšanu fobijas situācijā parasti jau iepriekš izraisa trauksmi. Fobiskā trauksme bieži ir vienlaikus ar depresiju. Tas, vai jānosaka divas diagnozes: fobiska trauksme un depresijas epizode, vai tikai viena, nosakāms laika gaitā, abus stāvokļus vērtējot dinamikā un pēc terapeitiskiem apsvērumiem konsultācijās.

F40.0 Agorafobija

Skaidri nosakāma fobiju grupa, kam raksturīgas bailes atstāt māju, iegriezties veikalos, bailes no drūzmas un sabiedriskām vietām, bailes vienam pārvietoties vilcienos, autobusos un lidmašīnās. Panika ir bieža pazīme, gan iepriekšējās situācijās, gan pašreiz. Parastākie papildu simptomi ir depresijas un uzmācību simptomi un sociālas fobijas. Bieži dominē izvairīšanās no fobiju ierosinošās situācijas un daži agorafobijas pacienti pārdzīvo tikai nelielu trauksmi, jo viņi spēj izvairīties no šīm fobijas situācijām.

Agorafobija bez panikas anamnēzē

Panika ar agorafobiju

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F40.00 Agorafobija bez panikas traucējumiem
F40.01 Agorafobija ar panikas traucējumiem
F40.1 Sociālas fobijas

Bailes no svešu cilvēku pētoša skatiena, kas liek izvairīties no sabiedriskām vietām. Vairāk izplatītās sociālās fobijas parasti saistās ar zemu pašnovērtējumu un bailēm no kritikas. Tās var izpausties kā sūdzības par nosarkšanu, roku trīci, šķebināšanu vai steidzamu vajadzību urinēt. Dažreiz pacients ir pārliecināts, ka kāda no šīm sekundārajām trauksmes izpausmēm ir primāra problēma. Simptomi var pastiprināties līdz rodas panikas lēkme.

Antropofobija

Sociālā neiroze

F40.2 Precizētas izolētas fobijas

Fobijas, kas saistās ar stingri specifiskām situācijām, kā saskarsme ar kādiem konkrētiem dzīvniekiem, bailes no augstuma, pērkona, tumsas, lidošanas, slēgtām telpām, urinācijas vai defekācijas sabiedriskās tualetēs, kāda ēdiena ēšanas, no zobārsta, bailes redzēt asinis vai ievainojumu. Kaut arī situācija, kas izraisa fobijas, ir skaidri zināma, saskarsme ar to var izraisīt paniku tāpat kā agorafobijas vai sociālas fobijas gadījumā.

Akrofobija

Dzīvnieku fobija

Klaustrofobija

Vienkārša fobija

Nav jāiekļauj:

  • dismorfofobija (nemurgaina) (F45.2)
  • nozofobija (F45.2)
F40.8 Cita veida fobiska trauksme
F40.9 Neprecizēta fobiska trauksme

Fobija BCN

Fobisks stāvoklis BCN

F41 Cita veida trauksme

Traucējumi, kur trauksme ir dominējošais simptoms un tā nav saistīta ar kādu īpašu apkārtēju situāciju. Var būt arī depresijas un uzmācību simptomi un pat daži fobiskas trauksmes elementi, ja vien ir skaidrs, ka tie ir sekundāri vai ne pārāk smagi.

F41.0 Panika [epizodiska paroksismāla trauksme]

Pamatpazīme ir rekurentas smagas trauksmes (panikas) lēkmes, kas nav saistītas ar kādu īpašu situāciju vai apstākļiem kopumā un tādēļ ir neprognozējamas. Tāpat kā citos trauksmes gadījumos, dominējošie simptomi ir pēkšņi sākušās sirdsklauves, sāpes krūtīs, smakšanas sajūta, reibonis, nerealitātes sajūta (depersonalizācija vai derealizācija). Sekundāri bieži ir arī bailes nomirt, zaudēt pār sevi kontroli vai sajukt prātā. Panika nav uzskatāma par pamatdiagnozi, ja pacientam, sākoties lēkmēm, depresīvi traucējumi jau ir. Iespējams, ka šajos apstākļos panikas lēkmes ir sekundāras depresijai.

Panikas lēkme

Panikas stāvoklis

Nav jāiekļauj:

  • panika ar agorafobiju (F40.0)

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F41.00 Panika, mēreni izteikta
F41.01 Panika, smagi izteikta
F41.1 Ģeneralizēta trauksme

Ģeneralizēta un ilgstoša trauksme, kas tomēr nav saistāma un arī nerodas kādos noteiktos ārējos apstākļos (t.s. spontāni mainīgā trauksme). Galvenie simptomi ir mainīgi, bet ir sūdzības par pastāvīgu nervozitāti, trīci, muskulatūras sasprindzinājumu, svīšanu, apdullumu, sirdsklauvēm, reiboni, nepatīkamu sajūtu pakrūtē. Bieži ir bailes, ka pacients vai viņa radinieki drīz saslims, vai ar viņiem atgadīsies kāda nelaime.

Trauksmes neiroze

Trauksmes reakcija

Trauksmes stāvoklis

Nav jāiekļauj:

F41.2 Trauksme ar depresiju

Šis kods jāizmanto, ja vienlaikus ir trauksme un depresijas simptomi, bet neviens no tiem nedominē un neviens nav tā izteikts, lai, atsevišķi vērtējot, varētu noteikt vienu no abām diagnozēm. Kad ir pietiekami smagi gan trauksmes, gan depresijas simptomi, lai noteiktu abas atsevišķas diagnozes, jāreģistrē tās abas un šis kods nav jāizmanto.

Trauksmaina depresija (viegla vai nepersistējoša)

F41.3 Cita veida jaukta trauksmainība

Trauksmes simptomi vienlaikus ar citu traucējumu pazīmēm kā F42-F48. Neviens no šiem simptomiem nav tik smags, lai, vērtējot atsevišķi, noteiktu diagnozi.

F41.8 Cita precizēta trauksme

Trauksmaina histērija

F41.9 Neprecizēta trauksme

Trauksme BCN

F42 Obsesīvi kompulsīvi traucējumi

Būtiska pazīme ir rekurentas obsesīvas (uzmācīgas) domas vai kompulsīva rīcība. Obsesīvas domas ir idejas, iedomas vai impulsi, kas atkal un atkal nāk pacientam prātā stereotipiskā veidā. Tās gandrīz vienmēr ir mokošas, un pacients bieži mēģina tām pretoties, bet nesekmīgi. Tomēr pacients tās atzīst par paša domām, kaut arī tās radušās pret viņa gribu un bieži ir briesmīgas. Kompulsīvās darbības vai rituāli ir stereotipa rīcība, kas atkal un atkal atkārtojas. Tā nedod prieku, tā nav darbība, kas novestu pie vajadzīgu uzdevumu izpildes. To funkcija ir pasargāt no kāda objektīvi mazticama atgadījuma, no kura iespējamības pacients baidās un kas, pēc pacienta domām, varētu viņam kaitēt, vai arī ļaunumu varētu nodarīt pats pacients. Parasti pacients atzīst, ka šāda uzvedība ir nevajadzīga, neproduktīva un viņš atkārtoti mēģina tai pretoties. Gandrīz vienmēr vienlaikus ir arī trauksme. Ja pacients pretojas tieksmei veikt kompulsīvās darbības, tad trauksme pieaug.

Jāiekļauj:

  • anankastiska neiroze
  • obsesīvi kompulsīva neiroze

Nav jāiekļauj:

  • obsesīvi kompulsīva personība (traucējumi) (F60.5)
F42.0 Dominējošas uzmācīgas domas vai uzmācīga spriedelēšana (ruminatio)

Tās var būt idejas, psihiski priekšstati vai iedomas kaut ko darīt, kas gandrīz vienmēr pacientam ir mokoši. Dažreiz tās ir šaubas, bezgalīga pārspriešana par vairākām iespējamībām, kas tajā pat laikā traucē izdarīt vienkāršus, bet nepieciešamus secinājumus ikdienā. Bieži ir īpaši cieša saistība starp uzmācīgu spriedelēšanu un depresiju, obsesīvi kompulsīvu traucējumu diagnozei dodama priekšroka tikai tad, ja spriedelēšana rodas vai ilgstoši turpinās bez depresijas epizodes.

F42.1 Dominējošas kompulsīvas darbības [obsesīvi rituāli]

Kompulsīvu darbību vairākums saistās ar tīrīšanu (īpaši roku mazgāšanu), atkārtotu pārbaudi, lai nodrošinātos pret potenciāli draudošu situāciju, vai ar kārtīgumu un tīrīgumu. Redzamajai uzvedībai pamatā ir bailes no briesmām, kas varētu draudēt pacientam, vai ko pacients varētu radīt pats, un rituāli, kas ir nesekmīgi vai simboliski mēģinājumi šīs briesmas novērst.

F42.2 Jauktas obsesīvas domas un rīcība
F42.8 Citi obsesīvi kompulsīvi traucējumi
F42.9 Neprecizēti obsesīvi kompulsīvi traucējumi
F43 Reakcija uz smagu stresu un adaptācijas traucējumi

Šis kods atšķiras no citiem ar to, ka ne tikai ietver traucējumus, kas nosakāmi, pamatojoties uz simptomiem un slimības gaitu, bet pastāv arī viena no divām kauzālām ietekmēm: īpaši smags stresu radošs notikums, kas izraisa akūtu stresa reakciju, vai arī būtiskas pārmaiņas dzīvē, kas noved pie ilgstošiem nepatīkamiem apstākļiem, kas rada adaptācijas traucējumus. Kaut arī mazāk smagi psihosociāli pārdzīvojumi ("dzīves notikumi") var izraisīt vai veicināt ļoti daudzveidīgu traucējumu rašanos, kas ir klasificējami ar citiem šīs nodaļas kodiem, to etioloģiskā nozīme nav vienmēr skaidra un katrā gadījumā atradīsies individuāla, bieži idiosinkratiska, ievainojamība, t.i., dzīves notikumi vien nav ne nepieciešami, ne pietiekami, lai izskaidrotu traucējumu rašanos un to izpausmes veidu. Pretēji tam, traucējumi, kas apvienoti šeit, domājams, rodas vienmēr kā tiešas sekas pēc smaga akūta stresa vai ilgstošas psihotraumas. Stresa notikumi vai ilgstoši nepatīkami apstākļi ir primārs un dominējošs cēlonisks faktors, bez kura iedarbības traucējumi nevarētu rasties. Tādējādi šajā nodalījumā aprakstītie traucējumi jāuzskata par neadekvātu atbildi uz smagu vai ilgstošu stresu, traucējot sekmīgus piemērošanās mehānismus un apgrūtinot sociālo funkcionēšanu.

F43.0 Akūta stresa reakcija

Pārejoši traucējumi, kas rodas indivīdam bez citiem redzamiem psihiskiem traucējumiem kā atbilde uz ārkārtīgi fizisku vai psihisku stresu un kas parasti pāriet dažu stundu vai dienu laikā. Individuālā ievainojamība un potenciālās spējas tikt galā ar situāciju nosaka akūtas stresa reakcijas rašanos un tās smaguma pakāpi. Simptomi liecina par tipiski jauktu un mainīgu klīnisko ainu un sākotnēju apmulsuma stāvokli ar nelielu apziņas lauka ierobežojumu un uzmanības sašaurināšanos, nespēju izprast ārējās ietekmes un dezorientāciju. Šim stāvoklim var sekot vai nu tālāka atrautība no apkārtējās situācijas (līdz disociatīvam stuporam - F44.2), vai ažitācija un hiperaktivitāte (bēgšanas reakcija jeb fūga). Parastas ir arī paniskās trauksmes veģetatīvās izpausmes (tahikardija, svīšana, piesarkšana). Simptomi parādās dažās minūtēs pēc stresorā stimula vai notikuma iedarbes un izzūd divu vai trīs dienu laikā (bieži pat dažās stundās). Pēc epizodes var būt daļēja vai pilnīga amnēzija (F44.0). Ja simptomi turpina pastāvēt, jāapsver iespējama diagnozes maiņa.

Akūta krīzes reakcija

Akūta reakcija ar stresu

Kaujas nogurums (combat fatigue)

Krīzes stāvoklis

Psihisks šoks

Lasīt vairāk ...

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F43.00 Akūta stresa reakcija, viegla
F43.01 Akūta stresa reakcija, vidēji smaga
F43.02 Akūta stresa reakcija, smaga
F43.1 Posttraumatisks stresa sindroms

Rodas kā novēlota vai ieilgusi atbilde uz psihotraumējošu notikumu vai situāciju (kā īslaicīgu, tā ilgstošu), kas ir sevišķi draudoša vai katastrofāla un varētu izraisīt difūzus smagus emocionālus pārdzīvojumus (distresu) ikvienam. Predisponējoši faktori, kā personības īpatnības (piem., kompulsīva, astēniska vai iepriekšēja neirotiska slimība anamnēzē) var veicināt sindroma rašanos vai padarīt tā norisi smagāku, bet paši par sevi tie nav nepieciešami, ne pietiekami, lai izskaidrotu traucējumu rašanos. Tipiski simptomi ir atkārtota uzmācīga psihotraumējošās epizodes atdzīvošanās atmiņās, pagātnes uzplaiksnījumi (flashback), sapņi vai nakts murgi, kas rodas pretēji ilgstošam sastinguma stāvoklim un emociju izbalējumam, atrautība no citiem cilvēkiem, reakcijas trūkums pret apkārtējiem, anhedonija un centieni izvairīties no tādām darbībām un situācijām, kas atgādina psihotraumu. Parasti šajā stāvoklī ir pastiprināts veģetatīvs uzbudinājums, pastiprināta satraukuma reakcija, bezmiegs. Parasti trauksme un depresija saistās ar iepriekšminētiem simptomiem un pazīmēm. Nereti ir suicidālas domas. Traucējumi pēc traumas sākas pēc latentā perioda, kas var ilgt no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem. Norise ir viļņveidīga, bet gadījumu vairākumā var cerēt uz izveseļošanos. Gadījumu mazākumā traucējumi turpinās hroniski daudzus gadus ar iespējamu pāreju ilgstošās personības pārmaiņās (F62.0).

Traumatiska neiroze

F43.2 Adaptācijas traucējumi

Subjektīvi smags distress un emocionālu traucējumu stāvoklis, kas parasti traucē sociālās funkcijas un rīcību, rodas adaptācijas periodā, piemērojoties jūtamām pārmaiņām dzīvē vai psihotraumējošiem dzīves notikumiem. Stresors varētu būt ietekmējis indivīda sociālo sakaru tīklu (smags zaudējums, šķiršanās pārdzīvojumi) vai plašāku sociālā atbalsta un vērtību sistēmu (migrācijas, bēgļa statuss), vai arī ir liela pārmaiņa attīstībā vai krīze (iešana uz skolu, kļūšana par tēvu vai māti, neveiksme tiecoties pēc ilgota personīga mērķa, aiziešana pensijā). Svarīgu lomu spēlē individuālā predispozīcija vai ievainojamība, kas ir riska faktors, lai traucējumi rastos, kā arī nosaka piemērošanās traucējumu izpausmes veidu. Tomēr uzskata, ka traucējumi nevarētu rasties bez stresora. Izpausmes mainās un var būt kā depresīvs garastāvoklis, trauksme vai bažas (vai abi kopā), sajūta, ka nespēs tikt galā, plānot uz priekšu vai turpināt darboties pašreizējā situācijā, kā arī nespēja veikt ierastos ikdienas darbus. Papildu iezīme var būt uzvedības traucējumi, it īpaši pusaudžiem. Dominējošā iezīme var būt īslaicīga vai ieilgusi depresīva reakcija vai citādi emociju un uzvedības traucējumi.

Kultūras šoks

Bēdu reakcija

Bērnu hospitālisms

Nav jāiekļauj:

  • šķiršanās trauksme bērnībā (F93.0)

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F43.20 Adaptācijas traucējumi, īslaicīga depresīva reakcija
F43.21 Adaptācijas traucējumi, prolongēta depresīva epizode
F43.22 Adaptācijas traucējumi, jaukta trauksmaini depresīva reakcija
F43.23 Adaptācijas traucējumi ar prevalējošiem citiem emociju traucējumiem
F43.24 Adaptācijas traucējumi ar prevalējošiem uzvedības traucējumiem
F43.25 Adaptācijas traucējumi ar jauktiem emociju un uzvedības traucējumiem
F43.28 Adaptācijas traucējumi ar citiem precizētiem prevalējošiem simptomiem
F43.8 Cita veida reakcija uz smagu stresu
F43.9 Neprecizēta reakcija uz smagu stresu
F44 Disociatīvi [konversijas] traucējumi

Kopēja disociatīvu jeb konversijas traucējumu pazīme ir daļējs vai pilnīgs normālās integrācijas zudums starp pagātnes atmiņām, identitātes apzināšanos, pašreizējām sajūtām un kontroli pār ķermeņa kustībām. Visiem disociēto traucējumu veidiem ir tendence uz remisiju pēc dažām nedēļām vai mēnešiem, īpaši tad, ja tie sākas saistībā ar psihotraumējošu dzīves notikumu. Ilgstošāki traucējumi, īpaši paralīzes un anestēzijas, var rasties, ja sākums saistās ar neatrisināmām situācijām vai interpersonālām grūtībām. Agrāk šādus traucējumus uzskatīja par dažādiem "konversijas histērijas" veidiem. Mēdz uzskatīt, ka tiem ir psihogēna cilme un ka tie laika ziņā ir cieši saistīti ar psihotraumējošiem notikumiem, kas pacientam nav ne atrisināmi, ne izturami, vai izjukušām attiecībām. Traucējumos bieži parādās pacienta koncepcija par to, kā sākusies somatiska slimība. Medicīniskā izmeklēšana neatklāj nekādus zināmus somatiskus vai neiroloģiskus traucējumus. Turklāt noskaidrojams, ka funkcijas zudums ir emocionālu konfliktu vai vajadzību izpausme. Simptomi var rasties ciešā saistībā ar psiholoģisku stresu un bieži rodas pēkšņi. Šeit pieskaitāmi tikai tie somatiskie funkciju un jušanas traucējumi, kas normāli atrodas gribas kontrolē, kā arī sajūtu zudums. Traucējumi, kas saistās ar sāpēm un citām sarežģītām somatiskām sajūtām, ko regulē veģetatīvā nervu sistēma, tiek kodēti kā somatizācijas traucējumi (F45.0). Vienmēr jāpatur prātā varbūtība, ka vēlāk var rasties nopietni somatiski vai psihiski traucējumi.

Jāiekļauj:

  • konversijas histērija
  • konversijas reakcija
  • histērija
  • histērija psihoze

Nav jāiekļauj:

  • izlikšanās par slimu [apzināta simulācija] (Z76.5)
F44.0 Disociatīva amnēzija

Galvenā pazīme ir atmiņas zudums, parasti par svarīgiem neseniem notikumiem, kas nav saistīts ar organiskiem psihiskiem traucējumiem un ir pārāk smags, lai to varētu izskaidrot ar parastu aizmāršību vai nogurumu. Amnēzija parasti centrēta uz psihotraumējošiem notikumiem, piem., nelaimes gadījumu vai negaidītu smagu zaudējumu, un visbiežāk ir daļēja vai selektīva. Reti ir pilnīga un vispārēja amnēzija, kas ir fūgas sastāvdaļa (F44.1). Ja runa ir par šo gadījumu, tad traucējumi tā arī jāklasificē. Šo diagnozi nevar lietot, ja vienlaikus ir organiski smadzeņu bojājumi, intoksikācija vai pārmērīgs nogurums.

Nav jāiekļauj:

  • alkohola vai citu psihoaktīvu vielu izraisīti amnestiski traucējumi (F10-F19 ar ceturto zīmi .6)
  • amnēzija BCN (R41.3)
  • anterogrādā amnēzija (R41.1)
  • retrogrādā amnēzija (R41.2)
  • nealkohola organisks amnestisks sindroms (F04)
  • amnēzija pēc epilepsijas lēkmes (G40.-)
F44.1 Disociatīva fūga

Disociatīvai fūgai ir visas disociatīvās amnēzijas pazīmes, bez tam slimnieks dodas mērķtiecīgā ceļojumā ārpus ikdienas parastajām vietām. Kaut arī par fūgas periodu ir amnēzija, slimnieka uzvedība šajā laikā neatkarīgam vērotājam var likties pilnīgi normāla.

Nav jāiekļauj:

  • fūga pēc epilepsijas (G40.-)
F44.2 Disociatīvs stupors

Disociatīvu stuporu diagnosticē, pamatojoties uz patvaļīgo kustību krasu samazināšanos vai to iztrūkumu. Trūkst normālas atbildes reakcijas uz ārējiem kairinātājiem (gaismu, skaņu, pieskaršanos), bet apskate un sīka izmeklēšana neatklāj tam nekādu somatisku cēloni. Turklāt ir dati par psihogēniem cēloņiem anamnēzē, piemēram, stresoriem notikumiem vai problēmām.

Nav jāiekļauj:

  • organiski katatoni traucējumi (F06.1)
  • stupors BCN (R40.1)
  • katatons stupors (F20.2)
  • depresīvs stupors (F31-F33)
  • maniakāls stupors (F30.2)
F44.3 Transs un apsēstība (depersonalizācija)

Pārejoša savas personības apziņas zaudēšana, kad trūkst skaidras pārliecības par to, kas apkārt notiek. Šeit ietverti tikai nepatvaļīgi un negribēti transa stāvokļi, kas nav saistīti ar reliģiskām vai akceptētām kultūras situācijām.

Nav jāiekļauj:

  • stāvokļi, kas saistīti ar akūtiem transitoriskiem psihotiskiem traucējumiem (F23.-)
  • stāvokļi, kas saistīti ar organiskiem personības traucējumiem (F07.0)
  • stāvokļi, kas saistīti ar postkontūzijas sindromu (F07.2)
  • stāvokļi, kas saistīti ar psihoaktīvu vielu intoksikāciju (F10-F19 ar ceturto zīmi .0)
  • stāvokļi, kas saistīti ar šizofrēniju (F20.-)
F44.4 Disociatīvi motoriski traucējumi

Gadījumu vairākumā zudusi spēja kustināt visu ekstremitāti vai kādu tās daļu. Stāvoklis var stipri atgādināt gandrīz ikvienu ataksijas, apraksijas, akinēzijas, afonijas, disartrijas, diskinēzijas, krampju lēkmes vai paralīzes variantu.

Psihogēna afonija

Psihogēna disfonija

F44.5 Disociatīvi krampji

Disociatīvi krampji kustību ziņā var stipri atgādināt epileptiskus krampjus, bet reti ir mēles sakošana, sasitumi pēc kritiena, urīna nesaturēšana. Apziņa ir saglabāta vai rodas stupora vai transa stāvoklis.

F44.6 Disociatīva anestēzija un maņu zudums

Ķermeņa ādas anestēzijas laukumu robežas ļauj saprast, ka pārmaiņas ir drīzāk saistītas ar pacienta priekšstatiem par ķermeņa funkcijām nekā ar medicīnas zināšanām. Var būt disociēti jušanas traucējumi, kas nav saistīti ar neiroloģisku bojājumu. Jušanas zudumu var pavadīt sūdzības par parestēzijām. Redzes un dzirdes zudums disociatīvu traucējumu gadījumos reti kad ir totāls.

Psihogēns kurlums

F44.7 Jaukti disociatīvi [konversijas] traucējumi

Kombinēti kodiem F44.0-F44.6 atbilstoši traucējumi

F44.8 Citi disociatīvi [konversijas] traucējumi

Ganzera (Ganser) sindroms

Multipla personība

Psihogēns apjukums

Psihogēns krēslas stāvoklis

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F44.80 Citi disociatīvi [konversijas] traucējumi, Ganzera sindroms
F44.81 Citi disociatīvi [konversijas] traucējumi, polimorfi personības traucējumi
F44.82 Citi, pārejoši disociatīvi (konversīvi) traucējumi, kas sākušies bērnībā vai pusaudžu vecumā
F44.88 Citi, precizēti disociatīvi (konversijas) traucējumi
F44.9 Neprecizēti disociatīvi (konversijas) traucējumi
F45 Somatoformi traucējumi

Galvenā pazīme ir atkārtotas sūdzības par somatiskiem simptomiem ar pastāvīgu prasību pēc medicīniskas izmeklēšanas, par spīti tam, ka atkārtotas apskates neko jaunu neatklāj un, par spīti ārstu pārliecināšanai, ka simptomiem nav somatiska pamata. Ja arī ir kādi somatiski traucējumi, tie nevar izskaidrot simptomu dabu un intensitāti, ne arī to, cik mokoši tie ir pacientam un cik ļoti viņš ar tiem nodarbojas.

Nav jāiekļauj:

  • disociatīvi traucējumi (F44.-)
  • matu plūkāšana (F98.4)
  • lalināšana (F80.0)
  • šļupstēšana (F80.8)
  • nagu graušana (F98.8)
  • psihiski vai uzvedības faktori, saistīti ar citur klasificētiem traucējumiem vai slimībām (F54.)
  • seksuāla disfunkcija, ko nav izraisījuši organiski traucējumi vai slimība (F52.0-)
  • īkšķa sūkāšana (F98.8)
  • rauste (tic) (bērniem un pusaudžiem) (F95.-)
  • Turetta (de la Tourette) sindroms (F95.2)
  • trihotilomānija (F63.3)
F45.0 Somatizācija

Galvenā pazīme ir daudzveidīgi, rekurenti un bieži mainīgi somatiski simptomi, kas ilgst vismaz divus gadus. Vairumam pacientu ir gara un sarežģīta anamnēze, kas saistīta ar primāru vai specializētu medicīnisku palīdzību, kuras laikā veikti daudzi izmeklējumi bez patoloģiskas atrades vai nelietderīgas diagnostikas operācijas. Simptomi var būt saistīti ar ikvienu ķermeņa daļu vai sistēmu. Simptomu norise ir hroniska un viļņveida, bieži tā saistīta ar sociālās, interpersonālās un ģimeniskās uzvedības satrūkšanu. Īslaicīgu (mazāk kā divi gadi) un mazāk uzkrītošu simptomu stereotips jāklasificē kā nediferencēti somatoformi traucējumi (F45.1)

Multipli psihosomatiski traucējumi

Brikē (Briquet) traucējumi

Nav jāiekļauj:

  • izlikšanās par slimu [apzināta simulācija] (Z76.5)
F45.1 Nediferencēti somatoformi traucējumi

Ja somatoformās sūdzības ir daudzveidīgas, mainīgas un ilgstošas, bet neatbilst pilnīgai un tipiskai somatizētu traucējumu klīniskai ainai, jāapsver nediferencētu somatoformu diagnoze.

Nediferencēti psihosomatiski traucējumi

F45.2 Hipohondriski traucējumi

Būtiska pazīme ir pacienta pastāvīga raizēšanās, ka viņam varētu būt viens vai vairāki nopietni un progresējoši somatiski traucējumi. Pacientam ir pastāvīgas somatiskas sūdzības, vai viņš ir pastāvīgi norūpējies par savu ārieni. Normālas vai ikdienišķas sajūtas un izskatu pacients bieži izskaidro kā patoloģiskas un mokošas. Viņa uzmanība pilnībā ir pievērsta tikai vienam vai diviem orgāniem vai orgānu sistēmām. Bieži ir arī pietiekoši nopietna depresija un trauksme, kas papildus var apstiprināt diagnozi.

Dismorfiski ķermeņa traucējumi

Dismorfobija (nemurgaina)

Hipohondriska neiroze

Hipohondrija

Nozofobija

Lasīt vairāk ...

Nav jāiekļauj:

  • murgaina dismorfofobija (F22.8)
  • stabili murgi par ķermeņa funkcijām vai formu (F22.-)
F45.3 Somatoforma veģetatīva disfunkcija

Slimnieks attēlo simptomus tā, it kā tie būtu somatiski traucējumi kādā orgānā vai organisma sistēmā, ko lielā mērā vai pilnībā inervē un kontrolē veģetatīvā nervu sistēma (piem., kardiovaskulārā, gastrointestinālā, respiratorā vai uroģenitālā sistēma). Parasti ir divu veidu simptomi, bet neviens no tiem nenorāda uz kāda orgāna vai orgānu sistēmas somatisku bojājumu. Pirmkārt, ir sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem, kā sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīce un bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem. Otrkārt, ir subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām, kā ātri pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko pacients saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu.

Sirds neiroze

Da Kostas (Da Costa) sindroms

Kuņģa neiroze

Neirocirkulatoriska astēnija

Psihogēnas cilmes aerofāgija

Lasīt vairāk ...

Nav jāiekļauj:

  • psihiski un uzvedības faktori, kas saistīti ar citur klasificētiem traucējumiem vai slimībām (F54)

Adaptācijas: Atvērt Paslēpt

F45.30 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, sirds-asinsrites sistēma
F45.31 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, kuņģa-zarnu trakta augšējā daļa
F45.32 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, kuņģa zarnu trakta apakšējā daļa
F45.33 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, elpošanas sistēma
F45.34 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, uroģenitālā sistēma
F45.38 Somatoforma veģetatīva disfunkcija, citi orgāni vai sistēmas
F45.4 Persistējošas somatoformas sāpes

Dominē sūdzības par pastāvīgām, stiprām un mokošām sāpēm, ko nevar pilnībā izskaidrot ar fizioloģisku procesu vai somatiskiem traucējumiem un kuras rodas saistībā ar emocionālu konfliktu vai psihosociālām problēmām, kas ir pietiekoši smagas, lai nāktu pie slēdziena, ka tām ir galvenā cēloniskā nozīme. Sāpju dēļ gan pacients pats, gan medicīniskais personāls slimniekam veltī lielāku uzmanību un atbalstu. Sāpes, kam, domājams, ir psihogēna izcelsme un kas rodas depresijas vai šizofrēnijas gaitā, šeit nav jāiekļauj.

Psihalģija

Psihogēnas muguras sāpes

Psihogēnas galvassāpes

Somatoformas sāpes

Nav jāiekļauj:

  • muguras sāpes BCN (M54.9)
  • sāpes BCN (R52.9)
  • akūtas sāpes (R52.0)
  • hroniskas sāpes (R52.2)
  • neārstējamas sāpes (R52.1)
  • sasprindzinājuma galvassāpes (G44.2)
F45.8 Citi somatoformi traucējumi

Visi citi sajūtu, funkciju un uzvedības traucējumi, kam nav somatiska pamata, ko neizraisa veģetatīvā nervu sistēma, kas ir norobežoti noteiktā orgānu sistēmā vai ķermeņa daļā un kas laika ziņā ir cieši saistīti ar stresa notikumiem vai problēmām.

Psihogēna dismenoreja

Psihogēna disfāgija, ieskaitot globus hystericus

Psihogēna nieze

Psihogēns greizais kakls (torticollis)

Zobu griešana

Lasīt vairāk ...

F45.9 Neprecizēti somatoformi traucējumi

Psihosomatiski traucējumi BCN

F48 Citi neirotiski traucējumi
F48.0 Neirastēnija

Šie traucējumi savās izpausmēs būtiski atšķiras atkarā no transkulturālām īpatnībām. Ir sastopami divi galvenie tipi, kas gan savstarpēji pārklājas. Viena galvenā pazīme ir sūdzības par pieaugošu nogurumu pēc garīgas piepūles, kas bieži saistās ar manāmu profesionālā darba izpildes vai ikdienas pienākumu veikšanas pasliktināšanos. Tipiskos gadījumos psihisko nogurdināmību apraksta kā nepatīkamas uzmācīgas vai izklaidējošas asociācijas vai atmiņas, grūtības koncentrēties un kopumā neproduktīvu domāšanu. Otrā gadījumā uzsver ķermeņa vai somatisku vājumu un izsīkumu jau pēc minimālas piepūles, ko pavada smeldzoša sajūta muskuļos un sāpes, kā arī nespēja atslābināties. Abiem tipiem kopīgas ir daudzveidīgas nepatīkamas sajūtas (reibonis, sasprindzinājuma galvassāpes, vispārēja nestabilitātes sajūta). Parasti ir bažas par pazeminātu fizisko vai psihisko labsajūtu, paaugstināta uzbudināmība, angedonija un mainīga nelielas pakāpes depresija un trauksme. Bieži ir miega traucējumi sākuma un vidus fāzē, bet var dominēt arī hipersomnija.

Noguruma sindroms

Lietot papildkodu, ja vēlas, lai apzīmētu iepriekšēju somatisku slimību.

Nav jāiekļauj:

  • astēnija BCN (R53)
  • izsīkums (Z73.0)
  • vājums un nogurums (R53)
  • noguruma sindroms pēc vīrusinfekcijas (G93.3)
  • psihastēnija (F48.8)
F48.1 Depersonalizācijas un derealizācijas sindroms

Reti traucējumi. Pacients spontāni sūdzas, ka viņa garīgā aktivitāte, ķermenis un apkārtne ir kvalitatīvi mainījušies, it kā būtu nereāli, attālināti, it kā viss notiktu automātiski. Starp daudzajām sindroma izpausmēm pacients visbiežāk sūdzas par emociju un jūtu zudumu, par to, ka viņš atsvešinājies no savām domām, sava ķermeņa vai no reālās pasaules. Par spīti pārdzīvojumu dramatiskajam raksturam, pacients apzinās, ka šīs pārmaiņas nav īstenība. Uztvere ir normāla un emocionālās izteiksmes spējas neskartas. Depersonalizācijas un derealizācijas simptomi var rasties kā diagnosticējamās šizofrēnijas, depresijas, fobiju, obsesīvi kompulsīvu traucējumu sastāvdaļa. Šādos gadījumos diagnoze nosakāma atbilstoši galvenajam traucējumam.

F48.8 Citi precizēti neirotiski traucējumi

Dhata (dhat) sindroms

Profesionāla neiroze, ieskaitot rakstīšanas spazmu

Psihastēnija

Psihastēniska neiroze

Psihogēns ģībonis

F48.9 Neprecizēti neirotiski traucējumi

Neiroze BCN

© Pasaulces Veselības organizācija, 1992 - 2016

© Tulkojums latviešu valodā. Slimību Profilakses un Kontroles centrs, 2013-2016

 

Izstrāde: SIA Brīvs, 2013-2016

Valid HTML 4.01 Transitional